Raksts

Plaģiāts kubā


Datums:
11. marts, 2010


Autori

Linda Curika


Skandāls par LU pasniedzēju plaģiātismu mani nepārsteidz un nebūšu pārsteigta arī par to, ja tas beigsies ar neko, līdzīgi kā tas notiek ar citiem skandāliem, piemēram, Dienvidu tilta naudas izšķērdēšanu. Plaģiāts šajā valstī ir smaga tēma, turklāt cīņa ar to ir līdzīga cīņai ar vējdzirnavām. Tāpēc, ka tas mūsu zinātnes sistēmā pastāv visos līmeņos.

Līmenis 1: skola

Liela daļa skolotāju nav pietiekoši advancēti interneta meklētāju, referātu datu bāžu lietošanā un pieļauj, ka skolēni iesniedz referātus, kas labākajā gadījumā ir norakstīti no grāmatām, mazāk labā gadījumā sakompilēti no 3 citiem referātiem/grāmatām, vai sliktākajā gadījumā iegādāti par 6 latiem atlants.lv datu bāzē. Acīmredzot, neskatoties uz to, ka vidusskolā tiek rakstīti zinātniskie darbi, skolotājiem nav īstas skaidrības par zinātniski korektu atsauču noformēšanu. Kāpēc es šo apgalvoju? Pirmkārt, tāpēc, ka pati atceros savu skolas laika zinātnisko darbu, kas bija sakompilēts no 2 grāmatām un tika pat sūtīts uz rajona olimpiādi. Par atsauču lietošanu īstas skaidrības nebija nevienam. Otrkārt, tāpēc, ka viņi kļūst par studentiem.

Līmenis 2: studijas

Skolēns, kam nav skaidrs, kā pareizi rakstīt zinātnisku darbu, kļūst par studentu. Pirmajā kursā viņam bargi norāda par to, ka plaģiāts ir pielīdzināms nāves grēkam. Bet tiek uzsvērts tikai viens plaģiāta aspekts – darbu kopēšana no citiem studentiem. Patiesi, ar to pasniedzēji cīnās kā nu māk, un esmu dzirdējusi pat pāris gadījumus, kad studenti tiek izslēgti no augstskolas par šādu praksi. Bet tas ir vismazāk advancētais veids no plaģiāta veidu saimes, kuru izmanto ne pārāk atjautīgie. Turklāt, pasniedzējam nav vajadzīgi tehniski līdzekļi, lai to atklātu. Bet var taču rīkoties arī atjautīgāk!

Pirmkārt, var iesniegt darbu, ko ir iesniedzis kāds draugs citā augstskolā/kursā. Piemēram, es kā pasniedzēja esmu saņēmusi izcilus darbus politoloģijā, kas sarakstīti teju maģistrantūras līmenī, lai gan tos iesniedz uzņēmējdarbības 1.kursa studenti. Bet nav elektroniskas datubāzes, kurā es varētu iemest kādu rindkopu no darba un pārbaudīt, vai darbs jau nav ticis iesniegts kur citur. Vai tajā pašā augstskolā, bet vienu kursu agrāk. Man ir aizdomas, bet nav pierādījumu un manas rokas ir sasietas. Katru reizi es sev uzdodu jautājumu – kāpēc šādas datu bāzes nav?!

Otrkārt, var sakompilēt darbu no interneta. Labs pasniedzējs darbus labo ar vienu roku, bet ar otru roku pa teikumam ievada google un pārbauda, vai kaut kas neatrodas. Kāda mana kolēģe saņēma referātu, kur viena nodaļa bija copy-paste no viņas pašas raksta. Es pati reiz saņēmu referātu elektroniskā veidā, kurš patiesībā bija nerediģēts copy-paste no wikipedia ar visām saitēm.

Treškārt, galīga slinkuma rezultātā var lejuplādēt darbu no atlants.lv. Atkal jau – atjautīgs pasniedzējs iemetīs meklētājā rindkopu un to atklās. Man ir pieredze ar to, ka trešā kursa jurisprudences studenti strīdas par to, ka ja darbs ir nopirkts, ir nopirktas arī autortiesības uz to, un viņam ir tiesības to iesniegt.

Ceturtkārt, ja pietiek naudas, var pasūtīt to kādam uzrakstīt. Darbu pirkšanas un pārdošanas bizness plaukst uz zeļ ne tikai Latvijā, bet pat tādās prestižās augstskolās kā Jēla vai Kembridža.

Vēl paliek pašplaģiāts – sava darba nodošana atkal un atkal, kas drīzāk ir nepareiza augstskolas mācību satura plānošanas rezultāts.

Laikam nu būs uzskaitīti visi veidi un nonākam tur, kur dzīvo pieķertie LU mācībspēki un daļa zinātniskajā vidē mītošo elementu.

Līmenis 3: profesionālā dzīve.

Tātad, tu esi studējis, neesi ticis pieķerts plaģiāta īstenošanā, un tu uzskati, ka tā ir normāla prakse. Ir plaģiāta veidi, par kuriem ir skaidrs, ka tas ir plaģiāts. Bet ir arī veidi, kas atrodas pelēkajā zonā – piemēram, pašplaģiāts. Bija reiz tāds pētnieks, kurš uzrakstīja pētījumu PROVIDUS, saņēma par to naudu, bet pēc pusgada viņam tādu pašu pasūtīja cita NVO citā valstī. Viņš šo to pamainīja, darbu nodeva un nopelnīja naudu vēlreiz.

Ir dzirdēti gadījumi, kad pasniedzējs veicina to, ka studenti saviem kursa darbiem, ko raksta pie viņa, izvēlas tēmas, kas saskan ar viņa disertācijas tematu. Ļoti izdevīgi – daļa darba, piemēram, literatūras apskats jau ir padarīts.

Vēl viens veids ir kompilācija vai kompilācijas augstākais līmenis – kompilācija nedaudz mainot vārdus vai vārdu kārtību. Teikšu godīgi, pirmajos studiju kursos RSU uzskatījām to par normālu, korektu praksi. Mums bija jāraksta kopsavilkumi par materiālu un pat neienāca prātā, ka tas ir plaģiāta veids – visi tik ļoti koncentrējās uz to, lai netiktu iesniegti citu studentu darbi, ka par šo problēmu neviens nerunāja. Galu galā, darbu raksti pats un atsauces saliec?! Ar gadiem kļuva skaidrs, ka arī šādi rīkoties nav korekti, ka jāraksta pašam saviem vārdiem. Un tas bija augstskolā, kur bija ļoti augsti godīguma standarti un no kurienes daudziem nācās pāriet uz LU pēc tam, kad viņi tika pieķerti plaģiātā.

Lūk, tāpēc mani neizbrīna tas, ka raksts par Kanta aizdomīgo tulkojumu Satori.lv varēja sapūt un neviens neko neteiktu. Jo diemžēl plaģiāts ir tikpat iesakņojusies prakse zinātniskajā vidē, cik otkati par iepirkumiem valsts pārvaldē. Jācer, ka notikušais satricinās pastāvošo iekārtu pašos pamatos.


www.miomilo.lv

www.twitter.com/curiha

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!