Raksts

Plaģiātisma cietuma pamatojums


Datums:
23. janvāris, 2002


Autori

Gints Grūbe


Foto: AFI

Agrāk teica, ja zog, tad liek cietumā. Tad ieliksim kādu studentu cietumā. Starp citu, tas nemaz nav tik nereāli, kādreiz Universitātei bija savs karceris, augšā pie Observatorijas.Ar LU pasniedzēju Ilgu Kreitusi sarunājas žurnālists Gints Grūbe

Kas pēdējo piecu gadu laikā, kopš parādījies Internets, būtiski izmainījies attiecībā uz to, kādus zinātniskos darbus izstrādā studenti?

Mums Internets ir katedrā, students nevar brīvi ar Internetu šeit strādāt. Otra lieta, mums fakultātē nav pieejamas datu apstrādes programmas. Līdz ar to arī darbi dalās – smuki, kvalitatīvi, kur ir izmantots, jo vīrs strādā Lattelekom un viņš sievai sagādā iespēju, viņa kā studente var strādāt.

Internets ienāk, varbūt, kā literatūras uzzināšana. Bet ir otra lieta. Tie, kuri skolā ir pieraduši un skolotāji to ir pieļāvuši, ka viņi izdrukā no Interneta adresēm, nomaina tikai galviņas un iesniedz darbus. Tas ir tas, ko nevar izdarīt ar grāmatu. Grāmatai anotāciju tu nevari uzrakstīt, ja neesi izlasījis vismaz nodaļu nosaukumus, vismaz ieskatījies tajā. Esmu pieķērusi, ka students izdrukā problēmas, izdrukā literatūru un neizlasa.

Plaģiātisms taču ir bijis visos laikos…

Jā, bet pārrakstot ar roku vai uz mašīnas, tu vismaz izlasi. Šeit ir tā tehniskā lieta, ka tu vari vispār neizlasīt. Izlasi nosaukumu un aptuveno, kas ir, un pat nepadomā, ko tu izdrukā. Viens piemērs: otrā kursa studente man atnes sešdesmit nosaukumu grāmatas četrās valodās – latviešu, krievu, angļu, vācu, un saka, ka viņa tās visas ir izlasījusi. Es paskatos tajā sarakstā un tur ir nevis izmantota literatūra un avoti, bet bibliogrāfija. Tas bērns nav to pat nofiksējis. Lai gan es Internetu uzskatu par ļoti progresīvu to cilvēku rokās, kurus pasniedzēji ievada pareizi un atradina no šīs mehāniskās izmantošanas. Es cenšos studentiem iestāstīt, ka jebkura informācija, kas ievadīta Internetā, ir kāda izveidota. Tātad kāds to veido pēc savas sapratnes. Ja tu izmanto un iesniedz to kā savu, tu esi pieņēmis kāda cilvēka viedokli. Tas var būt tāds pats kā tev, bet tu esi pakļāvies tam neanalizējot, esi kļuvis par kāda rīcības elementu, kāds ir ielicis savas domas tavā galvā, un tu automātiski esi pieņēmis… Tas ir viens no labākajiem veidiem, kā uz domājošu studentu var iedarboties, lai viņš Internetu lasītu, to izmantotu, bet nepieņemtu to par absolūtu patiesību.

Jūs taču zināt, ka internetā ir arī resursi, kuros ir arī zinātniski darbi?

Redziet, tas atkal ir tā – pasniedzēju asumam. Uzdod tā, lai viņš nevar paņemt. Man bija viens students, tagad laikam jau atskaitīts. Viņš atnes darbu, bet es biju iedevusi citu literatūru. Es viņam neieskaitīju. Internets paaugstina studenta darba kvalitāti, ja viņš to prot izmantot, un tur formā arī pasniedzēju. Pietiek, ja tu grupā noķer vienu un pasaki: “Jūs aizmirsāt pierakstīt adresi, no kuras izdrukājāt.”

Bet nav jau izstrādāti nekādi akadēmiskie principi. Jebkurā Rietumu universitātē par šādu plaģiātismu ir konkrēti akadēmiski mēri, kas no tā izriet.

Šodien Latvijā tas ir paša pasniedzēja rokās, cik viņš stingri izturas. Šodien vispār daudz ko nosaka nevis pieņemtie principi, bet pasniedzēja personība un darba stils. Tas, kas ir programmās, ļoti reti atbilst darbam auditorijā. Ja nav piesaistes Universitātei, ja tev nav atbildības, kā tas ir jebkurā Anglijas augstskolā, Oksfordā, Kembridžā… Ar ko tur lepojas? Ar to, ka viņš ir šīs universitātes pārstāvis. Bet ja es esmu atskrējis nolasīt kursu, saņemt savu naudiņu un… sveiki, skrienu uz nākamo vietu. Tad es klausos, ka studēt ir trīs reizes vieglāk nekā mācīties vidusskolā.

Vai jūs varat teikt, ka pēdējos gados akadēmiskais līmenis ir krietni pazeminājies?

Es nevaru runāt par visu Universitāti kopumā. Universitāte ir ļoti dažāda. Ir naudas taisītava, kur nevar runāt par profesionālām izglītībām, lai man piedod pedagogi.

Vai teorētiski ir iespējams pabeigt universitāti, neuzrakstot nevienu zinātnisku darbu pašam?

Jā, pilnīgi mierīgi. Es domāju, ka ekonomistos, ja paskatās uz to, kas ir noticis Izraēlā…

Vai jums nešķiet, ka tā plaģiātisma problēma ir saistīta arī ar vidējo izglītību? Skolēni jau politoloģijas iestājeksāmenos pārraksta mācību grāmatu ar visiem komatiem.

Tas ir tā cilvēka rokās, kurš to priekšmetu pasniedz. Skolas programmā ir jābūt izvērsumam, ar tēmas nosaukumu vien ir par maz. Es gribētu daudz nopietnāku pieeju, politikas priekšmetam humanitārās izglītības skolās būtu jāiet cauri visai vidusskolai. Lai bērns pierod orientēties, būt aktīvs informācijas savākšanā. Piemēram, ko es dodu? Savējiem es lieku lasīt “Rīgas Laika” intervijas. Man bija interesanti skatīties, kā viņi paši sprieda un salīdzināja Šleseru ar Ārgali. Ir jautājums arī par to, kurš šo kursu Latvijas skolās var lasīt? Ja tas ir radošs skolotājs, nevis kārtējais vēstures skolotājs, kurš jau ar šķību muti ir norunājies par nezin ko… Tad man atnāk jaunie un saka: jūs prasāt salīdzināt, bet agrāk mēs tikām cauri ar paragrāfiem. Es domāju, ka politiku vajag pasniegt radoši, pasniedzējiem vajadzētu būt no ārpuses, kaut vai aktīvajiem politiskajiem žurnālistiem. Cilvēkbērnam diskutēt, radoši domāt iemācīt var tikai tas, kurš pats to dara.

Jūs piekrītat apgalvojumam, ka tagadējā studējošā paaudze atšķirsies ar to, ka korupciju viņi neuztvers kā normu? Bet kāpēc viņi zog darbus vai tirgojas savā starpā?

Ne jau tikai izglītībā notiek zagšana, tas veidojas no visa, kas notiek apkārtējā vidē. Tas sākas no augšas. Jebkurā vietā viss sākas no augšas: ja augša var, kāpēc es nevaru? Ja augša mani kritizēs, es teikšu: un tu pats? Es domāju, ka jau šodien paņemt, pārrakstīt, iedot – tā ir norma. Jautājums, cik spēcīga ir pasniedzēja personība, kas pret to var nostāties.

Problēma jau nav pasniedzēju personībā.

Ir otra lieta – ja ļoti stingri nostāsies, būs jautājums, vai vispār tur strādāsi. Tā ir visa sistēma kopumā. Tas nav tā, ka riebīgais padomju laika pasniedzējs sēž kā bubulis un ļauj, lai students dara, ko grib. Arī naudas jautājums. Cik lielā mērā maksas izglītībā kvalitāte un kvantitāte iet kā divas saistītas lietas? Man liekas, ka tur iet tikai kvantitāte, lai noturas studentu skaits, jo tad būs nauda. Kā jūs varat protestēt, ka viņš dara ne tā, un mest viņu ārā? Mūsu valstī vēl nav iestājies tas brīdis, kad kvalitatīvās zināšanas un kvalitatīvais diploms ir galvenais, lai jūs strādātu vienu vai otru darbu. Es pagājušajā gadā prasīju savas fakultātes bakalauriem: ko tad tālāk? “Galvenais – tikt no šīs valsts projām,” viņi atbild. Kāpēc? Tāpēc, ka vairākos konkursos, kuros viņi ir piedalījušies, nebūt nav uzvarējuši tie gudrākie, jo darbojas vecā sistēma: “Tur strādā manējie, es noteikti tikšu.” Mums ir bijuši gadījumi, kad Ārlietu ministrijas darbinieki – mūsu studenti – nevar nokārtot bakalaura gala eksāmenu, bet viņš ir uzvarējis konkursā kā gudrākais. Par ko jūs ar viņu varat runāt – par grēku?

Man interesantākais gadījums ir bijis, kad kāds ministrijas darbinieks – mans students – iesniedz kā savu darbu ministra runu.

Bet vai kāds viņu izmeta no darba ministrijā? Iedomājieties Amerikā, ka viens departamenta darbinieks kaut ko tādu izdarītu! Kas ar viņu notiktu? Pie mums pārējie pasmējās un viņiem radās divējāds prieks: par to, ka viņš iekrita, par to, ka pasniedzējs bija tāds, kas to varēja izdarīt. No otras puses, viņš varēja atļauties par to runāt, lielīties ar savu zagšanu. Faktiski tā taču bija zagšana, korupcija – sauciet to kā gribat. Kāda ir apkārtējo studentu reakcija uz to?

Viņi to uztver kā normu.

Jā, viņi korupciju uztver jau šodien kā normu.

Kāpēc mēs runājam par to, ka jaunā paaudze būs savādāka?

Mēs paši būsim tādu izveidojuši. Galvenais, ka to nejūt tie, kas nosaka valsts politiku. Es savā laikā teicu, ka ieviestu divas lietas. Es neļautu Saeimā un Izglītības ministrijā sēdēt vairāk par diviem termiņiem. Izglītības ministrijas ierēdņiem ik pa divpadsmit gadiem liktu iet strādāt praktiskajā darbā. Man teica: pažēlo taču tos, ar ko viņi kopā strādā. Viņi nejūt realitāti, kas apkārt.

Bet vai pieņemot to, ka par plaģiātisma gadījumiem studentu atskaita, tiktu atrisināta šī problēma?

Studentu atskaitīšana – tas nav tas labākais. Mēs sodām ar akadēmiskajām metodēm, ar pārlikšanām. Jūsu pieminētajā gadījumā būtu svarīga darba vietas attieksme pret to, kas notiek. Tā taču ir valstiska institūcija, un to ir paveicis cilvēks, kurš ir tikai sagatavošanas procesā. Mums nav šīs sasaistes. Vai kāds no ministriju ierēdņiem kādreiz ir prasījis, kā mācās viņa darbinieks?

Tad tas tomēr ir pēdējo gadu fenomens?

Tas ir kopējais sistēmas jautājums, plaģiātisms ir viens no sistēmas virzības elementiem. Plaģiātisms ir viens no korupcijas veidiem. Agrāk teica, ja zog, tad liek cietumā.

Tad ieliksim kādu studentu cietumā.

Starp citu, tas nemaz nav tik nereāli, kādreiz Universitātei bija savs karceris, tas bija pie Observatorijas augšā. Cara laikā. Toreiz nelika studentus par plaģiātismu, bet par visādām izpriecām.

Tagad varētu par plaģiātismu.

Man nebūtu iebildumu: pielikt pie maizes un ūdens un likt uz datora pārrakstīt grāmatu, kas viņam bija jāizlasa.


Klāvs Sedlenieks "Latvijas augstskolas kā korupcijas kalves"

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!