Labdien, lasītāji! Pirms desmit gadiem tā bija normāla darba diena. Sēdēju pie datora un strādāju, kad pēcpusdienā piezvanīja draugs: "Vai tu skaties CNN?" Kāds CNN? Darbs taču. "Lidmašīna ir ietriekusies Pasaules tirdzniecības centra tornī." Padomāju, ka kāds mazas privātas lidmašīnas pilots ir cietis infarktu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tad es ieslēdzu CNN un burtiski nākamo pusstundu stāvēju ar televīzijas pulti rokā un atkārtu žokli. Sabruka vispirms pirmais tornis, tad sabruka otrs tornis. Un pasaule tajā brīdī pārmainījās pavisam.

2001. gada 11. septembris bija ASV prezidenta Džordža Buša laimīgākā diena mūžā, jo viņš vēl nebija atkopies no apstākļa, ka viņu prezidenta amatā patiesībā nevis ievēlēja tauta, bet iecēla pieci no deviņiem Augstākās tiesas tiesnešiem, kuri sprieda, ka Amerikā tomēr nav nepieciešams saskaitīt visas balsis. Teroristu uzbrukums Ņujorkā un Vašingtonā Bušam ļāva pārkvalificēties par kovboju un uzsākt paša sludināto “karu pret terorismu.” Tajā skaitā arī karus Afganistānā un pēc tam Irākā, kuri nav beigušies joprojām, kuru kontekstā ir gājuši bojā krietni daudz vairāk cilvēku nekā nomira 11. septembrī, un par kuriem mēs tagad zinām, ka Bušs un viņa pakalpiņi meloja tā, ka ausis kustēja, vismaz tas tā ir par apgalvojumu, ka Irākā ir bijuši masu iznīcināšanas ieroči. Lieki teikt, nekā tāda tur nebija. Arī mūsu valsts šo melu dēļ ir ziedojusi savu puišu dzīvību.

Mums pārējiem, kas neesam zaldāti, “karš pret terorismu” lielākoties ir nozīmējis nenozīmīgas neērtības lidostā. Galvenais ir atcerēties nevilkt pārāk vaļīgas bikses, lai brīdī, kad ir jānoņem josta, tās nenokristu zemē. Taču plašākā nozīmē 11. septembris Amerikai nozīmēja nevainības pazaudēšanu. Nekad pirms tam ārvalstu teroristi nebija uzbrukuši Amerikas Savienotajām Valstīm, turklāt tik asiņaini redzamā veidā. Tas nozīmēja šoku, tas nozīmēja bailes, tas nozīmēja pārdomas par to, kas pasaulē darās. Amerikāņiem “kara pret terorismu” kontekstā bijis jārēķinās ar visnotaļ būtiskiem personīgo tiesību ierobežojumiem, un tas ir nemaz nerunājot par tiem nelaimīgajiem, kuri joprojām atrodas Gvantanamo cietumā bez jebkādām tiesībām uz taisnīgu tiesāšanu. Tas ir akmens visas Amerikas dārziņā, it īpaši domājot par pašreizējo ASV prezidentu, kurš priekšvēlēšanu laikā aktīvi solīja cietumu slēgt, bet to nav izdarījis vēl šobaltdien. Jādomā, kandidātam ir citas zināšanas nekā Valsts prezidentam, bet tomēr.

Vēl jākonstatē, tas, ka apmēram divas sekundes pēc tam, kad sabruka otrs Pasaules tirdzniecības tornis, atsevišķi ļaudis sāka spriedelēt par to, ka patiesībā: A) Torņus sabrucināja pati ASV valdība; B) Torņus sabrucināja ebreji; C) Nekāda lidmašīna nekur neietriecās, patiesībā torņus kāds uzspridzināja no apakšas; D) u.tml. Šāda veida sazvērestības teorijas mani vienmēr ir vienlaikus mulsinājušas un uzjautrinājušas. Šodien Feisbukā kāda persona aktīvi reklamē vienu no “dokumentālajām” filmām, kādas par šo tēmu ir veidotas. Taču tas, ka kāds par to ir uztaisījis filmu, nenozīmē, ka tā ir taisnība. Nebūt ne. Vai tiešām kāds domā, ka tās divas lidmašīnas, kuras mēs tomēr visi redzējām ietriecoties torņos, patiesībā bija kaut kāda mirāža, kaut kāda hologramma? Ja kāds ir pateicis, ka nekāda lidmašīna Pentagonā neietriecās (un tā minētajā kontekstā ir spriedis kāds pilots vārdā Rass Vitenbergs), tad vai no tā izriet, ka kāds viltīgi izkaisīja lidmašīnas gabalus pa Pentagona teritoriju, lai visus mānītu (un fotogrāfijas, kurās Pentagona drupās ir redzamas lidmašīnas atlūzas, tomēr ir brīvi atrodamas)? Protams, cilvēkiem ir brīv domāt visu, kas vien ienāk prātiņā. Amerikā ir pietiekami daudz “kristiešu,” kuri uzskata, ka zemes lode ir 7000 gadus veca tāpēc, ka “Bībelē tā ir pateikts.” Var ticēt, ka ASV prezidentu Džonu Kenediju nogalināja Lieldienu zaķītis. Var ticēt, ka zeme ir plakana. Var ticēt, ka saule riet austrumos un aust rietumos. Bet no tā neizriet patiesība. Nekad no tā neizriet patiesība.

Patiesība ir tāda, ka Džordža Buša valdība neņēma vērā konkrētu brīdinājumu no Centrālās izlūkošanas pārvaldes par to, ka Osamas Binladena organizācija plāno nolaupīt lidmašīnas. Patiesībā ir tāda, ka Džordža Buša valdība notikušo izmantoja, lai pagalam melīgā kārtā savu valsti un ne tikai ierautu asiņainā un ilgstošā karā, sākumā pret cilvēku, kuram tomēr ar 9/11 notikumiem nebija nekāda sakara. Un patiesība ir tāda, ka 2001. gada 11. septembrī Pasaules tirdzniecības centrā ietriecās divas lidmašīnas, Pentagonā ietriecās viena lidmašīna, un kādā laukā Pensilvānijas štatā nokrita ceturtā lidmašīna, kuru, cik var spriest, bija paredzēts ietriekt ASV Kapitolijā. Tie bija varonīgi cilvēki minētajā lidmašīnā, kuri uzbruka teroristiem un gāja bojā klajā laukā un nevis ietriecoties celtnē. Pasažieri sacēlās, un viņi ir uzskatāmi par varoņiem. Tāpat par varoņiem uzskatāmi tie daudzie tūkstoši cilvēku, kuri Ņujorkā meklēja bojā gājušos un pēc tam veica monumentālu darbu, lai savestu attiecīgo teritoriju kārtībā. Viņi ilgstoši elpoja indīgus putekļus, daudzi no viņiem nākamajos 10 gados saslima ar vēzi un citām nopietnām slimībām, un pagalam nesaprotamā kārtā finansējums viņu veselības aprūpei kļuva par politisku futbola bumbu ASV Kongresā. Taču Amerikas valdība un sabiedrība nesabruka. Osamu Binladenu nogalināja Baraka Obamas laikā. Un 2001. g. 11. septembris joprojām stāv kā baiss atgādinājums par to, kas notiek, ja cilvēki savstarpējās attiecības vēlas risināt vardarbīgā veidā. Tiem, kuri todien gāja bojā, nekādu godu nedod apgalvojumi, ka patiesībā viņus nogalināja pati ASV valdība (vai varbūt citplanētieši). Musulmaņiem nekādu godu nedod apgalvojumi, ka viņi visi ir teroristi. Galvenais te ir cits: Cilvēki ir cilvēki. Ir labi cilvēki un slikti cilvēki. Bet nevar teikt, ka visi viena veida cilvēki ir labi vai visi viena veida cilvēki ir slikti. 11. septembra uzbrukumus veica 19 konkrēti cilvēki, konkrēti teroristi. Un viss.

Jauku visiem dienu!