Foto: AFI

Dalījums pilsoņos un nepilsoņos nevar tikt uzturēts mūžīgi, savukārt etnisko krievu skaita pieaugums Latvijas pilsoņu vidū apdraud "nacionālās valsts" nākotni, tāpēc ir vērojama tieksme asimilēt pēc iespējas vairāk krievu, pirms tie iegūst balsstiesības. Šī etnopolitika ir jākoriģē.

Latvijas valdības uzmanība koncentrējas uz Eiropas savienības iestāšanās sarunu procedūru. Šķiet, ka valdības acīs, ES kļūst par galveno arbitru cilvēktiesību un minoritāšu tiesību jomā, aizvietojot Eiropas Padomi, ANO, EDSO un citas starptautiskās institūcijas. Patiešām, minoritāšu tiesības tiek minētas Kopenhāgenas kritērijos, taču atcerēsimies, ka Eiropas Savienība nav pieņēmusi nekādus juridiski saistošus dokumentus attiecībā uz minoritāšu aizsardzību. Tai nav nedz mehānismu, nedz arī institūciju, kuras būtu atbildīgas par situācijas novērošanu šajā jomā.

Kā ES vērtē kandidātvalstu atbilstību Kopenhāgenas kritērijiem? Pārsvarā pamatojoties uz pašu kandidātvalstu valdību atskaitēm. Manuprāt, tieši tāpēc Soross nolēma finansēt vietējo ekspertu sagatavotos ziņojumus. Ziņojumu apkopojums ir iesniegts Eiropas Komisijā kā “alternatīva” informācija par minoritāšu stāvokli kandidātvalstīs. Šis apstāklis lielā mērā arī nosaka šo ziņojumu specifiku. Faktiski, tas ir pirmais mēģinājums vispusīgi, sistemātiski un objektīvi aprakstīt krievu minoritātes stāvokli Latvijā.

Kādas ir galvenās Latvijas etnopolitiskās situācijas īpatnības? Neatkarības atjaunošanas brīdī etnodemogrāfiskās proporcijas bija gandrīz 50 uz 50. Etnisko latviešu politiskā dominēšana tika nodrošināta ar “atjaunotās pilsonības” koncepciju. No vienas puses, tas nodrošināja likumdošanas varas rīcībspēju. No otras puses, tas atņēma lielākajai daļai nelatviešu politiskās līdzdalības iespējas. Šie faktori arī noteica politiku attiecībā pret minoritātēm un attiecīgo likumu saturu (Valodas likums, Izglītības likums utt.).

Tomēr šis dalījums pilsoņos un nepilsoņos nevar tikt uzturēts mūžīgi. Starptautiskās organizācijas prasa veicināt naturalizāciju un piešķir līdzekļus šim mērķim. Vēl svarīgāku lomu šeit spēlē arī “dabiskie” faktori, piemēram, jauktas laulības. Tātad, etnisko krievu skaits Latvijas pilsoņu vidū palielinās, kas, savukārt, izraisa bažas par Latvijas kā “nacionālās valsts” nākotni un aizvien pieaugošo spiedienu uz minoritātēm. Citiem vārdiem, ir vērojama tieksme asimilēt pēc iespējas vairāk krievu, pirms tie iegūst balsstiesības. Tieši ar to ir izskaidrojama gan konsekventa izvairīšanās no Vispārējās konvencijas par mazākumtautību tiesībām ratifikācijas, gan stingrāku normu iekļaušana Izglītības likumā, zināmā mērā arī valodas likumdošanā.

Šāds ir konteksts, kādā tiek uzsākta integrācijas koncepcijas īstenošana. Var teikt, ka šī politika ir zināmā mērā efektīva: noteikta minoritāšu daļa izvēlas adaptāciju līdz pat brīvprātīgai asimilācijai. Taču līdzās tam notiek arī pretējs process – dezintegrācija jeb atsvešināšanās no valsts. Šīs atsvešināšanās galvenais cēlonis ir valsts nepārprotamā atteikšanās iesaistīties dialogā ar šo, manuprāt, daudz lielāko, krievu minoritātes daļu, ņemt vērā šo cilvēku intereses.

Ziņojuma materiāli nepārprotami norāda uz to, ka Latvijas valsts etnopolitika ir nopietni jākoriģē. Turpmākā pilsoņu loka paplašināšanās ir neizbēgama un būtu tālredzīgāk vairāk rēķināties ar jauno un nākošo pilsoņu interesēm. Vispārējās konvencijas par mazākumtautību tiesībām ratifikācija un godīga īstenošana varētu kļūt par izšķirošu soli šai virzienā. Integrācija ir jāsaprot kā līdzdalība, jo integrācija bez līdzdalības paliks kā birokrātisks izdomājums.

Jāārstē bailes no minoritāšu konvencijas

Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: minoritāšu aizsardzība