Raksts

Pirmatnība un daba — pārdomas svētdienā


Datums:
31. maijs, 2009


Autori

Kārlis Streips


Labdien, lasītāji!Ai, cik skaista ir šī svētdiena! Tiesa, tas, ka ārā spīd saulīte un ir 25 grādu, manā dzīvē neko daudz nemaina, šodien ir jāpastrādā. Bet skaista gan. Tā liek domāt par dabu un visu skaisto, ko tā piedāvā.

Tajā skaitā, lūk, kādā kontekstā. Šorīt mazgājos ar dušas želeju, kurā — tā ir apgalvots uz iepakojuma — ir kakao un kokosrieksta ekstrakti. Matus mazgāju ar šampūnu, kurā esot jūras brūnaļģes un dažādi dārzeņi. Balzāmu šodien nelietoju, bet patlaban man ir tāds, kurā ir tējas koka ekstrakti.

Tas rada jautājumu. Vai tie, kuri ražo kosmētiskos līdzekļus, sistemātiski ņem priekšā absolūti katru augu, kāds vien pasaulē ir atrodams, un kaut kā pārbauda, vai no tā var izspiest vielu, kura būtu lietojama dušas želejās, ziepēs, šampūnos, u.tml.? Auga smaržu vēl var saprast — tā rodas odeokoloni un tamlīdzīgas vielas. Bet kā tiek pārbaudīts, vai brūnaļģes stiprina matu saknes? Vai kakao ekstrakts kaut kā mani padara tīrāku? Kā kāds to zina?

Ar zinātni vispār ir jocīgi. Kam pirmajam ir ienācis prātā būtībā gluži jebkas? Kā ir rakstījis amerikāņu autors Bils Braisons, es varētu stāvēt pludmalē kaut vai simts gadu, un man, raugoties smiltīs, nekad neienāktu prātā šāda doma: Hm. Ja es paņemšu šos graudiņus, sajaukšu tos ar kādu citu vielu un pakarsēšu, man būs materiāls, kurš ir pilnīgi caurspīdīgs, bet tomēr ciets. Mēs zinām, ka gumiju mēs mūsdienās pazīstam tāpēc, ka reiz kāds lempīgs izgudrotājs uz karstas plīts izlēja ne to vielu. Tas var būt fascinējošs pārdomu objekts — ne vien tādā ziņā, ka kāds kādreiz bija pats, pats pirmais, kurš atklāja, ka apaļš priekšmets ripo, bet kvadrātveida neripo; ka mamūta gaļa ir garšīgāka, ja to kādu brīdi patur ugunskurā; ka ir iespējams sarunāties ar cilvēku 10 kilometru attālumā tā, it kā viņš būtu turpat blakus; u.tml., bet arī tādā ziņā, ka var pārdomāt, kāpēc kāds to neizdomāja ātrāk? Kāpēc līdz aptuveni 17. gadsimtam cilvēku attēli gleznās bija, teiksim tā, ne īpaši reāli? Senajās ikonās nepārprotami ir redzami cilvēki, bet fotoattēls tas nav un nekļuva līdz krietni vēlākam brīdim. Kāpēc? Vai precīzu cilvēka attēlošanu uzskatīja par zaimošanu? Vai kāds kaut ko nemācēja? Un piepeši iemācījās?

Taču ir arī cita lieta, kura svētdienā liekas interesanta. Ja kokosriekstā patiešām ir vielas, kuras matus padara spīdīgus un vijīgus, tas taču ir lieliski. Ļoti daudz no tā, kas mūsu dzīvi padara labāku, nekā tā būtu citādāk, nāk no dzīvās pasaules. Penicilīns ir tikai viens no ļoti daudziem piemēriem. (Un te atkal rodas jautājums — kā kāds atklāja, ko penicilīns ir spējīgs darīt? Vai vispirms centās to izmantot šampūnā un nolēma, ka tas nebūs pareizais variants?). Vai tas tomēr neliek domāt arī par radītāju? Pēdējā mēneša laikā te blogā esam par kristietības lietām runājuši lielākoties sabiedrības kontekstā. Bet arī, tad ja gribas teikt, ka Bībele tomēr daudzviet ir tuvāka daiļliteratūrai, nekā vēstures pierakstam, pasaule, kura mums ir apkārt, tomēr savā ziņā ir brīnums. Tā piedāvā daudz ko tādu, kas mūs pabaro, var mūs ārstēt un, jā, novērš matu šķelšanos. Atliek tikai pateikt — paldies!

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!