Raksts

Pirmā vēstule no Iekšējās Īrijas jeb The Meaning of Life in the Bush[1]


Datums:
13. jūnijs, 2011


Foto: R. Traidās © AFI

9.Saeimas vēlēšanas, šķiet, gan mums nepiedāvās tik plašas sistēmiskas reformas, kādas savulaik solīja Latvijas jaunās sociāldemokrātijas alfas un omegas [i]opus magnum[/i], tomēr dažas ieceres ir izskanējušas. Vēlme, ko izteicis viens no jaunievēlētā LPP priekšsēža vietniekiem, piešķirt vēlēšanu tiesības arī nepilngadīgajiem bērniem, tās cedējot šo bērnu vecākiem, patiesi liek aizrauties elpai.

Gadu mijā, kad devāmies uz Iekšējo Īriju, šķita, ka 2006.gada Saeimas vēlēšanas mūs vairs neskars. Taču pašizolācijas drošajiem mūriem pēkšņi cauri izlauzās satraucošs signāls – klerikāli liberālās apvienības (LPP/LC) lozungs “Trīs soļi līdz Īrijai” –, kas lika saprast, ka mūsu bezrūpīgais bezsvara stāvolis tiks piezemēts un piepildīts ar priekšvēlēšanu kampaņas kņadu. Apvienības kampaņas starta brīdī izteiktos netiešos draudus jau pilnībā apliecināja tam sekojošo abu partiju kongresos saklausāmais histēriskais kareivīgums.

Diemžēl, cerības, ka revolūcijas perioda degsmi nomainīs garlaicīgā eiropeiskās demokrātijas rutīna, kas indivīdam ļautu balsošanas starplaikos netraucēti nodoties savas piezemētās eksistences apcerei, izrādījušās veltas. Latvijas politiķi tomēr nav gatavi vēlētāju piesaistīšanai aprobežoties tikai ar periodisku sadzīvisku kumēdiņu demonstrēšanu. Viņi nevēlas samierināties ar to, ka pilsoņi pie vēlēšanu urnām dosies bez eksistenciālas apdraudētības apziņas, kāda bija raksturīga vismaz 10 gadus ilgušās pēdējās un izšķirošās kaujas apstākļiem. Situācijā, kad nākotne top no politiķiem arvien neatkarīgāka, jo par valsts galveno uzdevumu kļuvusi spēja netraucēt pilsoniskās sabiedrības darbību, sniedzot tikai nepieciešamo drošību un uzturot visiem saprotamus spēles noteikumus, parastās partiju programmas, kas ar katrām Saeimas vēlēšanām kļūst aizvien līdzīgākas, vairs nespēj vēlētājā izraisīt erotiskas sajūtas.

Ja paviršam vērotājam varētu šķist, ka aprakstītā situācija liecina par stabilitāti un uzplaukumu, tad cilvēks, kura turpmāko četru gadu dzīve ir atkarīga no garlaikotā un uz savām sīkajām nevalstiskajām problēmām orientētā vēlētāja bieži vien nejaušu apstākļu noteiktās ierašanās vēlēšanu iecirknī un, iespējams, tik pat nejauši izdarītās izvēles starp piedāvātajām parastajām partijām, nevar pasīvi noraudzīties uz šādu vispārēju pagrimumu. Tāpēc katrs sevi cienošs politiskais spēks cenšas izrauties no parastās partijas nišas žņaugiem. Tam nepieciešamas vismaz divas lietas: IDEJA un IENAIDNIEKS vai vice versa. Savukārt vispiemērotākais instruments IDEJAS realizācijai un IENAIDNIEKA neitralizācijai (protams, neaizmirstot vēlētāju mobilizāciju) tradicionāli ir bijusi politiskās sistēmas maiņa.

9.Saeimas vēlēšanas, šķiet, gan mums nepiedāvās tik plašas sistēmiskas reformas, kādas savulaik solīja Latvijas jaunās sociāldemokrātijas alfas un omegas opus magnum, tomēr dažas ieceres ir izskanējušas. Piemēram, Jaunā Laika tēvs dibinātājs ieminējies par procentu barjeras paaugstināšanu Saeimas vēlēšanām. Nav vienīgi saprotams, kāpēc tik vēlu un kāpēc tik pieticīgi, aprobežojoties tikai ar 7% barjeru. Ja, piemēram, šāda ideja tiktu realizēta savlaicīgi un latiņa būtu pacelta uzreiz līdz 51%, mēs būtu ieguvuši vadoņa mažoritāro ievēlēšanas sistēmu. Taču Jaunā Laika Satversmes reformu iecerēm vienmēr piemitusi pārlieka tūļība un neizlēmība, kas tām liedzis tikt tālāk par kuluāru pļāpām.

Arī Latvijas Pirmās partijas (LPP) iecere uzlabot demokrātisko procesu pagaidām izskanējusi tikai kā domas pieteikums, taču, atceroties, cik strauji un apņēmīgi Latvijas pamatlikumā tika definētas pareizās seksuālās prakses, mēs varam cerēt, ka 10.Saeimas vēlēšanās mums jau būs “vairāk vēlēšanu tiesību”[2] un līdz ar to vairāk demokrātijas. Vēlme, ko izteicis viens no jaunievēlētā LPP priekšsēža vietniekiem, piešķirt vēlēšanu tiesības arī nepilngadīgajiem bērniem, tās cedējot šo bērnu vecākiem, patiesi liek aizrauties elpai. Ja vēl ņemam vērā LPP solījumu nodrošināt ikgadēju iedzīvotāju skaita pieaugumu par vismaz 10%, tad, iedomājieties, cik daudz vēlēšanu tiesību, tas ir, demokrātijas mums būs 2010.gadā!

Tā kā straujais dzimstības pieaugums norisināsies LPP paspārnē, kas, runājot kāda kardināla vārdiem, “nebaidās cīnīties par Dieva tiesībām”, tad, domājams, tas notiks ne bez Svētā Gara palīdzības. 2000 askēzes un pārdomu gadi, kas pagājuši kopš pēdējā fiksētā līdzīgā precedenta, dod pamatu cerēt, ka vēlētāju skaits pieaugs vairāk nekā par nieka 10% gadā.

Partijas priekšsēža vietnieka piedāvātā sistēma droši vien ļautu strauji uzlabot arī daudzbērnu ģimeņu sociālo stāvokli. Iedomājieties, cik pusstopu katrā reizē varētu nopelnīt mazturīgais vēlētājs, piemēram, Rēzeknē, ja viņš varētu pārdot nevis vienu, bet varbūt pat 12 balsis. Savukārt visādi puskoka lēcēji, tas ir, “neģēļi, narkomāni, salašņas, pidari”, kas reproducēšanos vispār neveic vai atliek līdz vēlākam laikam, strauji zaudēs līdzšinējo graujošo ietekmi uz Latvijas politiku. Protams, aprobežoties tikai ar papildus balsu piešķiršanu vaislīgākajiem, tas ir, “Dieva, sirdsapziņas, ģimenes un sabiedrības priekšā atbildīgajiem” indivīdiem nebūtu pietiekami. Nesen intelektuālās domas priekšpostenī Delfi LPP reformista lāpu steidz pārņemt arī kāds sīkpartijas SDS aktīvists, aicinot papildus balsis iešķiebt, vadoties no diplomu skaita katra konkrētā pilsoņa kabatā.

Taču, ja šādas idejas, kopumā varētu arī apsveikt, tad, pirmkārt, būtu jāizšķir jautājums, vai atvašu un diplomu skaits, nosakot kopējo balsu skaitu, būtu summējams vai savstarpēji reizināms. Otrkārt, piešķirot pārlieku lielu svaru izglītības cenzam, pastāv risks, ka neadekvātu politisko nozīmi var iegūt dažādi salašņas, kas par visādu Sorosu naudu sapuvušajās Rietumu universitātēs sasmēlušies “Latvijas tautai svešas, sabiedrību degradējošas vērtības, kas ir pretrunā kristīgām, vispārcilvēciskām, uz attīstību orientētām vērtībām.”

Šīs otrās problēmas risināšanai mums noderēs IENAIDNIEKS, tas ir, jau pieminētie “neģēļi un salašņas “. Nenobriedušāks lasītājs sākotnēji var nodomāt, ka šīs divas šķietami izplūdušās kategorijas blakus skaidri definētajiem Tēvijas ienaidniekiem, tas ir, “narkomāniem un pidariem”, ir tikai atbilstošo vērtību alma mater skolotā LPP aktīvista stila pērles, taču, nedaudz iedziļinoties, mēs sapratīsim, ka tā ir patiesa tālredzība. Kā viedi norādījusi LPP sabiedrotās un vienīgās patiesās Latvijas liberāļu partijas galvenā sabiedrības integrācijas eksperte, līdzšinējie centieni valsts sabiedrību saliedēt, balstoties uz latviskām vērtībām, ir novedusi strupceļā. Tāpēc meklējamas kādas dažādajām sabiedrības grupām kopīgas vērtības. Un kas gan var būt vēl labāks vienotājs par kopīgu ienaidnieku? Pagājušajā vasarā mēs varējām vērot kā latviešu un krievu neonacistus vienoja kopīgs naids pret “pidariem”. Tagad atliek tikai meklēt citus mūsu kopīgās mājas nelabvēļus, ko ierakstīt atvērtajās kategorijās “salašņas un neģēļi”, lai turpinātu svētīgo integrācijas darbu. Protams, varētu jau aprobežoties ar tradicionālo ienaidnieku žīdi, taču mūsdienu pasaule piedāvā daudz plašākas iespējas. Un šeit talkā varētu nākt IDEJA!

LPP programmā skaidri norādīts, kā definējama “veselīga izpratne par pamatvērtībām”, tas ir, “spēja atbildēt uz cilvēces vēstures senākajiem un vienmēr aktuālākajiem jautājumiem par dzīves jēgu, cilvēka esamību, par Dievu”. Lūk arī jums perfekts balsstiesību tests – nespēj atbildēt, kāda ir dzīves jēga, vai, nedod Dievs, šaubies – uz krūmiem! Ja sniedz nepareizu atbildi uz jautājumu par Dievu – lien krūmos!

Protams, augstāk minēto varētu uzskatīt par dažu partiju rindās esošo dīvaiņu fantāzijām vai priekšvēlēšanu retoriku, par ko, malkojot tēju Iekšējā Īrijā, pasmaidīt, taču, kā liecina nesenā pieredze, priekšvēlēšanu gaisotnē Saeimas deputāti ir gatavi nobalsot par visabsurdākajām idejām. Savukārt politiķu centieni atšķirties no bara Latvijas politikā par valdošo padarījuši histērisko diskursu. Nav brīnums, ka savulaik ar nosvērtību un mērenību izslavētais Latvijas Ceļš pēdējā kongresā sev piedēvēto veco kareivju metaforu pārvērta reālos militārās terminoloģijas plūdos, līdzīgi komunistiem jebkuru darbību pārvēršot par “cīņu”, “kauju”, “uzbrukumu” jebkurā “frontē”. Domājams, ka tie nebija tikai tīri lingvistiski vingrinājumi, cenšoties pielīdzināties partneru pulkvežiem, bet gan patiesa laika gara izpausme. Taču politiķu satracināts pūlis gatavs mesties virsū ne tikai “pidariem”, bet arī citiem “salašņām”, lai kādas arī būtu to ārējās pazīmes.

Galu galā, arī savulaik “neģēļi” tikai smējās par mazu, nepazīstamu austriešu jefreitoru. Kad viņus sadzina krūmos, bija jau par vēlu. Neba velti toreiz kāds katoļu priesteris, kurš, domājams, Dieva vārdu nelietīgi nevalkāja, pēc attapšanās krūmos atzina, ka klusēšana laikā, kad uz krūmiem ved dažādus cilvēkus ar nepietiekamu izpratni par dzīves jēgu un Dievu, lai ko tas arī nozīmētu, noved pie tā, ka nav vairs palicis neviens, kurš varētu pret to iebilst. Dažs varbūt cer, ka glābties var dodoties uz kādu no Īrijām, taču jāatceras – līdz turienei ir tikai trīs soļi. Un arī Īrijās sākuši plosīties patiesu vērtību un morāles sargi. Viņi gan pagaidām dedzina tikai kriminālromānus, bet saprātīgi cilvēki varbūt jau savlaicīgi pārskatīs savus grāmatplauktus, padomās par sacīto un koriģēs savu dzīves stilu. Varbūt ir pienācis laiks psihoterapeitu nomainīt pret mācītāju? Dažos gadījumos tas varbūt izmaksās arī lētāk…

_________________________________

[1] Dzīves jēga krūmos
[2] Rakstā izmantoti citāti no LPP programmas 9.Saeimas vēlēšanām, kā arī citāti no LPP kongresā teiktajām runām un A.Baštika intervijas “Republika.lv”.


Piezīmes pirms došanās uz Iekšējo Īriju

Satversmes grozījumi kā populisma paveids

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!