Raksts

Pilsoniskā lojalitāte un lojalitātes simulakrs


Datums:
10. oktobris, 2005


Autori

Viktors Makarovs


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Šodien reālais izaicinājums Latvijai ir nevis tūkstoši, kas vēlas tikt pie vēlēšanu tiesībām, bet gan simti tūkstošu, kas no tām brīvprātīgi atsakās. Vajadzētu domāt par tiem, kas dodas ārējā un iekšējā emigrācijā, taču tad lojalitātes jautājums jāskata citā plāksnē: vai valsts ir lojāla pilsonim?

Nesen ierosinātie grozījumi Pilsonības likumā izraisījuši aktīvu diskusiju par lojalitāti, taču tā galvenokārt ir juridiska un tehniska, ēnā atstājot jautājumu par izaicinājumiem, kuru priekšā stāv Latvijas pilsoniskā kultūra. „Lojālu pilsoņu” Latvijā tik tiešām pietrūkst. Taču likumprojekta atbalstītāji nepareizi identificē gan problēmas iemeslu, gan tās risināšanas ceļus. Reducējot pilsonību līdz „lojalitātei”, sabiedriskajā apziņā tiek radīts tukšs pilsonības simulakrs, kas nestiprinās, bet gan vājinās pilsonisko kultūru Latvijā.

Kas ir lojāls pilsonis?

Atbilde atkarīga no tā, kā definējam pilsonību. Latvijas Pilsonības likums to definē kā piederību valstij[1] un jaunie likuma grozījumi šo jēdzienu izprot kā lojalitāti valstij[2]. Ja lojalitāte, kuru solīs naturalizējamie un pārbaudīs iestādes, ir kaut kas vairāk nekā likumu ievērošana, tad grozījumi ved uz tiesisko voluntārismu: uz kāda pamata valsts var prasīt no indivīda kaut ko tādu, kas nav noteikts likumos? Taču tik pat neapmierinoša ir lojalitātes pielīdzināšana prasībai ievērot valsts likumus. Šāds „valstisks” domāšanas veids liekas visai novecojis un nesaskan ar politikas teorijā pieņemto pilsonības jēdzienu, kura pamatelementi ir indivīda tiesības, piederība nacionālajai vai politiskajai kopienai[3], un līdzdalība ekonomiskajā un politiskajā dzīvē[4].

Attiecības starp indivīdu un valsti ir svarīgas, taču tas ir tikai viens aspekts saiknē starp indivīdu un politisko sabiedrību (polity), kura šo valsti veido. Valsts likumu ievērošana un nodokļu maksāšana valstij raksturo paklausīgu valsts padoto, taču šāds lojalitātes jēdziens ir pārāk ierobežots, lai raksturotu „ideālu” pilsoni mūsdienu sabiedrībā. Pirmkārt, tas neņem vērā pilsoņa īpašo lomu demokrātijā un, otrkārt, ignorē lojalitātes mainīgumu, ko izraisa nacionālās valsts dominances erozija modernajā pasaulē.

Lojalitāte kā uzticība demokrātijai

Pilsoņa īpašā loma un pilsonības specifiskā nozīme demokrātijā izriet no paša demokrātiskās iekārtas pamatprincipa. Demokrātija (tautvaldība) kā politiskā un sabiedriskā iekārta paredz, ka pilsoņi piedalās valsts pārvaldīšanā, nevis tikai pakļaujas valsts varai. Būtu naivi gaidīt, ka visi pilsoņi tiešām piedalīsies vai vairākums būs aktīvs. Par to, kādā tieši mērā pilsoņiem jāpiedalās, notiek asas diskusijas[5], taču pat „minimālākie” demokrātijas modeļi paredz noteiktu pilsoņu informētības un līdzdalības pakāpi.

Ja vairākums pilsoņu neprot vai nevēlas izmantot demokrātijas instrumentus, ļaujot tos piesavināt atsevišķām pilsoņu grupām, šādu sabiedrību un valsti diez vai var saukt par demokrātisku. Tāpēc pilsonība demokrātiskā sabiedrībā ir vairāk nekā likumu ievērošana. Tā prasa, lai indivīds ne tikai rūpējas par savām privātajām interesēm, bet rīkojas ar izpratni par sabiedrisko labumu (common good), tam upurējot kaut minimālu laiku un enerģiju. Šādu rīcību nevar uzspiest, jo tā izriet no subjektīvām dispozīcijām un politiskās attieksmes[6].

Diezgan bagātu priekšstatu par to, ko nozīmē „labs pilsonis”, dod viens no svarīgākajiem politikas teorijas jēdzieniem – „civic virtue” (pilsoniskie tikumi), kura latviskais analogs varētu būt “pilsoniskums”. Tas apzīmē vēlamās pilsoņa dispozīcijas attiecībā uz demokrātiju. Klasiskā interpretācijā galvenie tikumi ir aktīvā līdzdalība sabiedriskajā dzīvē un gatavība aizsargāt tiesisko un demokrātisko valsts iekārtu[7]. Taču modernāks pilsonisko tikumu saraksts ir daudz plašāks un ietver sevī arī gatavību apšaubīt varas rīcību, piedalīties racionālā sabiedriskā apspriešanā par svarīgajām problēmām, uzklausīt oponentu viedokļus un ieklausīties tajos, pamatot savas attieksmes, respektēt citu tiesības[8]. Demokrātiska valsts nav iespējama bez pilsoniskās līdzdalības, bez pilsoņiem, kam vismaz daļēji piemīt šādas demokrātiskas dispozīcijas. Tas noved pie domas, ka līdz ar pienākumu stiprināt valsts valodu pilsoņa solījumā varbūt der ierakstīt pienākumu stiprināt demokrātiju.

Kā tad demokrātiskas pilsonības kontekstā izskatās lojalitātes jēdziens? Tas kļūst visai problemātisks. Tam piemītošā padevības pieskaņa ir pretrunā ar svarīgāko pilsonisko tikumu būtību: līdzdalību, kritisko domāšanu, orientāciju uz līdzpilsoņiem, nevis uz valsti, pilsoņa kā varas subjekta, nevis objekta lomu[9]. Tātad, ja jau tik ļoti gribam runāt par „lojalitāti”, vajadzētu to interpretēt kā uzticību demokrātiskajām vērtībām vai pilsoniskumu.


Lojalitāte pēc izvēles

Jaunu skatu uz pilsonību prasa arī attiecību starp pilsoni un valsti metamorfozes globalizētajā pasaulē. Gadu simtiem šīs attiecības balstījās uz līgumu: pilsonis pakļaujas valsts varai, valsts gādā par drošību un dažos gadījumos par zināmu labklājības līmeni. Šis līgums līdz šim ir bijis piespiedu, nelaužams un uz visu mūžu. Lojalitāte nozīmēja paklausību tieši jauno Pilsonības likuma grozījumu izpratnē: esi uzticīgs šai valstij, vai neesi vispār.

Šodien globalizācija un citi pārnacionāli integrācijas procesi krasi maina tikko aplūkotās attiecības. Globalizētajā pasaulē cilvēkam piemītošās daudzās identitātes savienojas ar iepriekš vēl nepieredzētu mobilitāti fiziskajā, ekonomiskajā un kulturālajā telpā. Šādā pasaulē nacionālā valsts vai nu atmet savu leviatāna lomu, nodibinot partnerattiecības ar pilsoni, vai nu zaudē rīcībspēju. Latvija šo jauno situāciju asi izjuta, kļūstot par daļu no Eiropas Savienības. Šķīst robežas, cilvēki kļūst mobili un var paši noteikt un mainīt , dzīves mērķus, identitāti un arī dzīvesvietu. Līgums starp valsti un pilsoni vairs nav ne piespiedu, ne nelaužams, ne mūžīgs. Tagad izvēle ir: esi uzticīgs šai valstij, vai … kādai citai.

Mūsdienās biežāk runājam nevis par lojalitāti, bet par lojalitātēm – daudzveidīgām, mainīgām un brīvprātīgām[10]. Nacionālās valstis nevis prasa lojalitāti no pilsoņiem, bet mēģina tiem izdabāt, demonstrējot savu lojalitāti. Lojalitāte kā uzticība pielīdzinās patērētāja uzticībai, piemēram, kādai zobu pastas markai. Šajā kontekstā pilsonis ir lojāls, tiklīdz viņš vai viņa izvēlas ievērot līgumu ar sabiedrību un valsti. Valstij, it īpaši labklājības valstij, tas rada problēmas, jo daudzu kolektīvo labumu nodrošināšana prasa ilglaicīgu vai pat pilna darba mūža līdzdalību. Turklāt spēja gādāt par vājākiem ir atkarīga no stiprāko pilsoņu „papildus” ieguldījuma sabiedrībā.

Kur pulcējas “nelojālie elementi”?

Ja pilsoņa uzticība vai lojalitāte ir subjektīva dispozīcija, un šī uzticība arvien vairāk kļūst par brīvas izvēles lietu, cik tad lojāli ir Latvijas pilsoņi, un kā valsts var panākt vai stiprināt šo lojalitāti?

Ir grūti mērīt un pārbaudīt subjektīvās dispozīcijas, taču var apgalvot, ka pilsoņu lojalitāte demokrātijai ir vāja, ja viņi ir vienaldzīgi pret valstī notiekošo, ja lielākā pilsoņu daļa vēlēšanās balso, neapzinoties savu atbildību un savas izvēles konsekvences, vai nebalso vispār. Šī lojalitāte ir problemātiska, ja pilsoņi negrib vai neprot nopietni apspriest svarīgus sabiedriskos jautājumus, ieklausoties arī oponentu viedokļos, un ja aktīvie pilsoņi nevēlas iesaistīties dialogā ar līdzpilsoņiem uz vienlīdzības un tolerances pamata. Pilsoņu uzticība savai valstij ir katastrofāli vāja, ja pilsoņi milzīgā skaitā dodas prom no šīs valsts. Diemžēl tieši šīs pazīmes, nevis kādu politisko radikāļu darbība, atspoguļo patieso pilsoniskās lojalitātes deficītu mūsu sabiedrībā.

Pateikšu priekšā visiem lojalitātes aizstāvjiem, kur lielā skaitā pulcējas Latvijai nelojālie pilsoņi. Tās ir Rīgas lidosta un autoosta, no kurām darbspējīgi Latvijas iedzīvotāji tūkstošiem aizbrauc prom no šīs valsts, sagādājot milzīgu zaudējumu Latvijas sabiedrības labklājībai. Realitāte ir tāda, ka šodien arvien vairāki pilsoņi var iztikt bez Latvijas valsts, kamēr Latvijas valsts nevar iztikt bez saviem pilsoņiem.

Aktīva un atbildīga pilsoņu līdzdalība ir valsts interesēs. Tā ļauj gan kontrolēt valsts rīcības efektivitāti, gan rada piederības sajūtu un gatavību rīkoties sabiedriskā labuma dēļ. Jo nopietnāk iedzīvotāji iesaistīsies demokrātijā, jo labāk. Tieši tas, un nevis vēsturisko un ideoloģisko barjeru uzturēšana ir prioritāte attiecībā uz Latvijas nepilsoņiem.

Kā tad panākt, lai lojālo pilsoņu skaits pieaug? Tas noteikti nav sasniedzams, ierobežojot pieeju pilsonībai vai apturot ekonomiskos emigrantus lidostā. Nevar arī piespiest cilvēkiem domāt „pareizas”, vai „lojālas” domas. Pilsoniskā izglītība būs veiksmīga tikai tad, ja tā vismaz daļēji atbildīs veidam, kādā īstenībā darbojas sabiedrība un valsts. Tāpēc vislabākais, ko valsts var darīt, ir nodrošināt pilsoņiem reālu, nevis formālu iespēju realizēt savas pilsoniskās tiesības, kā arī parādīt, ka pati valsts ir gatava spēlēt atbilstoši demokrātiskiem noteikumiem. Ekonomisko „nelojalitāti” valsts var apkarot tikai piedāvājot pilsonim godīgu uz izdevīgu labklājības līgumu.

Lojalitāti noteikti nevar panākt ar simboliskiem izklupieniem piedāvāto likuma grozījumu stilā. Likumprojekta izpratnē lojalitāte ir līdzīga Žana Bodrijāra simulakram: tā nozīmē “it kā lojalitātes” “it kā pārbaudi”, taču nav saistīta ar pilsonisko lojalitāti jebkādā saturīgā šī jēdziena izpratnē. Lojalitātes simulakra ieviešana nestimulēs pilsoniskumu, bet var izraisīt bezjēdzīgus juridiskus un politiskus strīdus jau tā sašķeltajā sabiedrībā.

Uzspiežot sabiedriskajai apziņai fiktīvu lojalitātes jēdzienu, Pilsonības likuma grozījumu proponenti novērš uzmanību no pilsoniskās kultūras deficīta patiesajiem iemesliem un izpausmēm. Šodien reālais izaicinājums Latvijai ir nevis tie tūkstoši, kas vēlas tikt pie vēlēšanu tiesībām, bet gan tie simti tūkstošu, kas no tām brīvprātīgi atsakās. Tieši par tiem, kas dodas ārējā un iekšējā emigrācijā no Latvijas, jāpadomā valstij un politiķiem. Taču tad lojalitātes jautājums jāskata pavisam citā plāksnē: vai valsts ir lojāla pilsonim? Pārbaudīsim?

________________________

[1] Sk. Pilsonības likuma 1.pantu.

[2] Likumprojektā tiek runāts par „valstij lojālajām personām”, sk. ”Grozījumi Pilsonības likumā”, 8.pants.

[3] Cik lielā mērā šī piederība ir kulturāli vai tīri politiski motivēta, ir viens no aktuālākajiem jautājumiem poltikas teorijā. Skat. divus ieguldījumus diskusijā, kas sniedz priekšstatu par tēmu: Abizadeh, A., “Does Liberal Democracy Presuppose a Cultural Nation? Four Arguments”. American Political Science Review 96:495-509, 2002 un Miller, D., “On Nationality”. Oxford: Clarendon Press, 1995.

[4] Bellamy, R., “Introduction: The Making of Modern Citizenship”. In Bellamy, R., Castiglione, D., and Santoro, E., eds., “Lineages of European Citizenship: Rights, Belonging and Participation in Eleven Nation States”. London: Palgrave, 2004.

[5] Labu diskusijas piemēru skat.: Cunningham, F., “Theories of Democracy: A Critical Introduction”. London: Routledge, 2001.

[6] Šo subjektīvo lojalitātes raksturu atzīmē Artis Svece savā komentārā “Lojāls V.V.F.”, politika.lv 2004.g. 21. septembris.

[7] Clarke, P.B., and Foweraker, J. eds., “Encyclopedia of democratic thought”. London, New York: Routledge, 2001, p. 57.

[8] Kymlicka, W., “Contemporary Political Philosophy : An Introduction”. 2nd ed. Oxford: Oxford University Press, 2002, p. 288.

[9] Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ lojalitātes jēdziens praktiski neparādās politikas teorijā. Viens no retajiem jēdziena “pilsoniskā lojalitāte” lietojumiem atrodams radikālā un daudz kritizētā republikāniskās domas ievirzē, kas uzsver nepieciešamību veicināt noteiktu kopīgu sabiedrisku kultūru, lai saglabātu liberālas sabiedrības leģitimitāti un stabilitāti. Skat.: Laborde, C., “Toleration and Laïcité”. In Mc Kinnon, C., Castiglione, D., eds., “The Culture of Toleration in Diverse Societies”. Manchester University Press, 2003, pp. 168-170.

[10] Uz lojalitātes mainīgumu viens no pirmajiem norādīja James Rosenau. Skat. Rosenau, James N., “Turbulence in World Politics: A Theory of Change and Continuity”. New York: Princeton University Press, 1990.


Grozījumi Pilsonības likumā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!