Foto: G. Dieziņš © AFI
Patlaban pilsonisko izglītību Latvijā var salīdzināt ar vardi, kura iekritusi krējuma podā, mēģina kulties, tikai nav skaidrības, vai tā atspersies un uzleks uz sviesta pikuča. Kādam jābūt skolēnam, aizverot vidusskolas durvis, un kādi ir pilsoniskās izglītības mērķi Latvijā – par to šī diskusija.
Diskusijā piedalās
Juris Goldmanis, Latvijas Kultūras akadēmijas dekāns,
Guntis Vasiļevskis, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks, Andris Grafs, Latvijas Jaunatnes padomes prezidents. Diskusijā klātienē nevarēja piedalīties, bet uz jautājumiem rakstiski atbildēja Lāsma Petermane, kura ir Nīcas vidusskolas direktora vietniece audzināšanas darbā, Liepājas rajona skolu līdzpārvalžu darba metodiķe un koordinatore.
Eiropas Padome 2005.gadu ir pasludinājusi par “pilsonības caur izglītību” gadu. Politikas procesi ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un pasaulē kļūst arvien sarežģītāki, un liela daļa cilvēku, tajā skaitā arī attīstītājās valstīs, pat nemēģina tos saprast. Viens piemērs: daudzi veco Eiropas valstu iedzīvotāji nav pamanījuši, ka notikusi Eiropas Savienības paplašināšanās. Tādēļ Eiropas institūcijās ir nostāja – ja pilsoņi nekļūs kompetentāki, tad agrāk vai vēlāk demokrātija būs apdraudēta. Kāda situācija ir Latvijā?
Juris Goldmanis: Uz šo jautājumu raugos cerīgi, jo jaunā paaudze, kura drīz beigs vidusskolu vai jau studē augstskolās, ir veidojusies kopā ar atjaunoto Latvijas valsti. Atšķirībā no cilvēkiem, kuri lielu savu dzīves daļu ir aizvadījuši Padomju Savienībā, jaunieši tagad ir dinamiskāki, brīvāki uzskatos, konstruktīvāki rīcībā. Taču rodas jautājums par piederības un atbildības izjūtu pret savu valsti, arī politisko nāciju, kas bez jaunās paaudzes līdzdalības diez vai aktīvi varētu veidoties. Gan pilsoniskās, gan citās izglītības jomās mums nav pamata bažīties par zināšanu trūkumu, jo pēdējā laikā ir mācījušies grāmatu autori, pedagogi un programmu sastādītāji. Izdarīts ir daudz, bet jautājums – vai reāli praksē tiek pielietotas zināšanas par līdzdalību dažādos sabiedriskajos procesos?
Andris Grafs: Kas ir mainījies? Patlaban Latvijas jauniešiem ir vairāk iespēju, kas, protams, tiek arī izmantotas. Ļoti svarīga ir efektīva līdzdalība. Te runa ir arī par to, kā notiek nevalstisko organizāciju sadarbība ar valsts institūcijām. Šajā ziņā ir gan pozitīvi, gan negatīvi piemēri. Tagad spēkā ir likums, kas ļauj jauniešiem jau no 18 gadu vecuma kandidēt pašvaldību vēlēšanās. Tas ir apsveicams fakts, jo nozīmē arī jauniešu iesaistīšanos politikas procesos.
Lāsma Petermane: Piekrītu, un pēdējās pašvaldību vēlēšanas ir pierādījums, ka jaunieši ir deputātu kandidāti ne tikai kopā ar „pieredzējušiem politiķiem”, bet izveidoja paši pat savu sarakstu, piemēram, Liepājas rajona Cīravas pagastā. Liepājas rajona Aizputē un Priekulē kandidātu sarakstos bija pat 12.klašu skolēni, par Aizputes vidusskolnieci Lāsmu Sudmali nobalsoja vairāk kā 200 vēlētāju. Kā liecina Liepājas rajona jauniešu izteikumi, par neievēlēšanu viņi nemaz nav sarūgtināti un ir gatavi darboties kādā no pašvaldības komisijām.
Guntis Vasiļevskis: Pirmkārt, piekrītu, ka jaunā paaudze ir daudz zinošāka. Otrkārt, viņiem ir vairāk iespēju sevi pierādīt, līdzdarbojoties dažādos pasākumos, pārbaudot praksē zināšanas, kas iegūtas mācību stundās.
L.Petermane: Vēlos piebilst, ka skolēni šīs zināšanas neiegūst tikai mācību stundās. Mācību stunda ir tikai mazākā daļa no pilsoniskās audzināšanas sistēmas, bet atkarībā no skolas vadības stratēģijas skolēniem ir vai nav radīti citādi modeļi pilsoniskās līdzdalības prasmju apguvei, t.i., dažādas skolēnu un jauniešu sabiedriskās organizācijas, skolēnu līdzpārvaldes. Ir ļoti būtiski, vai šo līdzpārvaldi padara par „pasākumu organizētāju pulciņu” vai arī līdzvērtīgu un atbildīgu partneri skolas pārvaldē un skolai svarīgu lēmumu pieņemšanā.
Nereti dažādos izglītības pētījumos secināts, ka mūsu skolēniem zināšanas un prasmes pilsoniskajā izglītībā ir zem vidējā līmeņa salīdzinājumā ar citu valstu skolēniem. Ja jau pētījumi parāda problēmas, tad taču kaut kas nav kārtībā?
G.Vasiļevskis: Parasti pētnieki pēta ne tikai skolēnu zināšanas, bet arī to, kā tās tiek izmantotas dzīvē. Varbūt šāda situācija ir tādēļ, ka sabiedrība vēl mācās demokrātijas principus, jo savu neatkarību esam atguvuši tikai nesen – 1991.gadā.
L.Petermane: Skolas un sabiedrības demokratizācija ir patiešām ilgstošs process, kas prasa rūpīgu darbu pie demokrātiskas izglītības oficiālo un neformālo programmu radīšanas un īstenošanas, kā arī valdības un visas sabiedrības atbalstu. Piemērs nav tālu jāmeklē – skolēnu līdzpārvalžu darbības sākumposmā bija valsts atbalsts (organizējot pirmo Latvijas skolēnu Saeimu), vairākus gadus šī valsts atbalsta nebija, līdz šogad skolēni paši pēc savas iniciatīvas noorganizēja sabiedriskās organizācijas „Latvijas Skolēnu padome” dibināšanas kopsapulci. Šajā brīdī ir nepieciešama sistēma, lai skolēnu iniciatīvu uzturētu un atbalstītu, lai viņus uztvertu par līdzvērtīgiem sarunu biedriem.
A.Grafs: Es teiktu, ka pilsoniskās izglītības būtība ir – demokrātija praksē! Ja nemaldos, vidusskolā bija divas mācību stundas par pilsonisko sabiedrību un par to, kā notiek lēmumu pieņemšana Saeimā un Ministru kabinetā. Neviens toreiz nerunāja, kā pilsoņi var ietekmēt sabiedriskos un politiskos procesus. Jā, izglītības sistēmā trūkst piedāvājuma skolēniem par līdzdalības procesu. Varbūt situācija ir mainījusies, jo vidusskolu absolvēju pirms četriem gadiem.
G.Vasiļevskis: Varu runāt par situāciju, kas bija skolās pirms četriem gadiem. Toreiz uzsvars tika likts uz trim lieliem punktiem – ētika, ekonomika, kā arī sabiedrība, politika un lēmumu pieņemšana. Katra lēmuma pieņemšanā svarīgi ir izvērtēt ekonomiskos un ētiskos faktorus, kā arī jābūt zināšanām par lēmuma pieņemšanas tehniskajiem aspektiem. Jaunajā mācību gadā (2005.gada 1.septembrī) sociālās zinības būs kā integrēts kurss jau visiem pamatskolas skolēniem. Cerams, ka tad būs vairāk iespēju modelēt teorētiskās zināšanas dzīvē. Šodien jaunais cilvēks ir ļoti domājošs, jo viņš salīdzina mācības skolas solā ar reāliem notikumiem sabiedrībā. Svarīgi, lai mācītā teorija neatšķirtos no dzīves! Tāpat nevar nepievērst uzmanību faktam, kā paša skolēna ģimene piedalās sabiedriskajos procesos, kāda ir vietējā pašvaldība un apkārtējā vide.
J.Goldmanis: Šajā diskusijās un citās debatēs nevajadzētu smaguma centru virzīt tikai uz skolas pusi. Izglītības sistēma funkcionē noteiktā sabiedrībā, tādēļ, pārrunājot dažādus politikas un tiesiska rakstura jautājumus, ir jāņem vērā arī aktuālie notikumi. Šaubos, vai skolās vajadzētu radīt ideālistisku modeli par pilsonisku sabiedrību, jo nokļūstot reālajā dzīvē, skolēns var kļūt pesimistisks.
L.Petermane: Runa nav par ideālistisku modeļu radīšanu, bet tādu modeļu radīšanu, kuros skolēns var apgūt reālo pieredzi. Jo, manuprāt, ir svarīgi, lai jau skolas solā jaunais cilvēks piedalītos sabiedriskās dzīves organizēšanā un vadīšanā, saskatītu problēmas un risinājumus, nebaidītos un prastu izteikt savu viedokli un uzskatus, tad arī vēlāk dzīvē viņš jutīsies drošs un pārliecināts, iesaistoties diskusijās, atklājot un aizstāvot savas domas, pratīs sadarboties ar citiem, neuzstādīs tikai prasības, bet uzņemsies atbildību par notiekošajiem procesiem.
Vai skola ir tā vieta, kurā patlaban tiek audzināts kompetents pilsonis? Par cik procentiem Latvijas izglītības sistēmas “produkts” atbilst šim kompetenta pilsoņa ideālam?
G.Vasiļevskis: Tas ir sarežģīts jautājums. Katrs pilsonis pats sevi veido! Dienas garumā skolēns mācību iestādē neuzturas vairāk kā septiņas vai astoņas stundas, kas ir viena trešdaļa no dienas! Pārējo laiku viņš pavada mājās, ģimenē, sabiedrībā, kas arī spilgti ietekmē. Tādēļ ir grūti pateikt – cik procentus skola iegulda kompetenta pilsoņa izveidošanā. Protams, nav šaubu par konkrētiem skolas uzdevumiem šī mērķa sasniegšanā.
J.Goldmanis: Mums ir ļoti grūti salīdzināt Latvijas situāciju ar Zviedriju vai ar citām valstīm, kur pilsoniskās sabiedrības tradīcijas mantotas no paaudzes uz paaudzi. Piemēram, Latvijā normatīvajos aktos ir arī noteikts, ka studējošā jaunatne savās augstskolās, universitātēs var piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos. Es runāju par studentu pašpārvaldēm, kurām ir vairākas privilēģijas. Piemēram, Kultūras akadēmijas studenti ir ļoti jauki un zinoši, bet tomēr viņiem pietrūkst motivācijas, lai iesaistītos kāda jautājuma risināšanā un nepieciešamības gadījumā nostātos pret savas augstskolas administrāciju, lai aizstāvētu savas intereses.
L.Petermane: Man nav pieņemams uzskats, ka skolēnu vai studentu pašpārvaldēm ir jānostājas pret administrāciju. Tas ir negatīvais stereotips, kas tiek kultivēts. Es šo jauniešu institūciju uzdevumu redzu sadarbībā, līdzdarbībā un atbildībā, iestādes darbības pārvaldē un tās darbības nodrošināšanā. Vēlams ir apgūt šos modeļus, un tad arī mazināsies kopējais pilsoniskais negatīvisms sabiedrībā.
Domāju – šāda situācija ir arī citās augstskolās. Varbūt tie ir instinkti, kas neapzināti mantoti no Padomju Savienības laikiem vai pat senākas vēstures. Nu, ko nu es? Kāpēc man? Nebūs labi, ja nostāšos pret skolas administrāciju, jo sabojāšu vēl attiecības ar mācībspēkiem, un beigu beigās nenokārtošu eksāmenu…
J.Goldmanis: Domāju, ka tās nav bailes par to, ka var saskarties ar neizpratni. Vienkārši nav šādu tradīciju. Ne jau tikai mācību iestādēs. Šaubos, vai arī daudzdzīvokļu nama īrnieki var vienmēr vienoties par kopējām lietām. Zināšanām ekonomikā, politikā nav vērtības, ja nav praktisko iemaņu šajās jomās.
Kuri rezultāti pilsoniskajā izglītībā būtu vērā ņemami? Piedāvāšu divus variantus… Vidusskolas absolvents atzīst, ka viņam ir svarīgs Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs un izjūt pietāti pret šo simbolu. Otrs variants – vidusskolas absolvents spēj kritiski un analītiski izvērtēt procesus, kas notiek valstī, kurā plīvo sarkanbaltsarkanais karogs?
G.Vasiļevskis: Demokrātijas vērtības slēpjas pašu cilvēku vērtībās. Tie ir arī principi, kā sabalansēt dažādās intereses sabiedrībā. Būtu ļoti labi, ja skolēns no vispārizglītojošās skolas sola aizietu arī ar ticību savai valstij.
A.Grafs: Kā izmērīt lojalitāti? Tas nav diez cik reāli… Skola ir tikai viens no instrumentiem, kas var veidot pilsonisku sabiedrību. Ļoti liela loma ir nevalstiskajām organizācijām, kas veido attiecības ar pašvaldībām, raksta projektus. Tas viss veido sabiedrību.
J.Goldmanis: Ir jāņem vērā situācija sabiedrībā. Ja vienai daļai skolēnu un pedagogu ir izjūtas, kaut arī tās dažkārt nav pamatotas, ka ar viņu viedokli nerēķinās šajā valstī, tad nav arī vērts sagaidīt viņu lojalitāti pret šīs valsts simboliem un politiku. Tajā pašā laikā, izrādot nelojalitāti pret šo valsti, nevar gaidīt pašas valsts pretimnākšanu. Tas ir abpusējs process.
A.Grafs: Gribētu pieminēt pēdējās pašvaldību vēlēšanas, kur vēlētāju balsis tika pirktas. Pilsoniskās izglītības kontekstā var jautāt, kurš ir atbildīgs par to, ka jaunietis savu balsi pārdevis vēlēšanās? Te var svaidīt pārmetumu akmentiņus uz visām pusēm – ģimeni, skolu, sabiedriskajām organizācijām.
L.Petermane: Atbilde uz šo jautājumu izskanēja diskusijas sākumā – jauniešu līdzdalība deputātu kandidātu sarakstos. Bet, vai jaunieši bija tie, kuri pārdeva savas balsis? Te ir jāuzdod jautājums – kāds Latvijas pilsoņa tēls tiek veidots, kāda pieredze tiek atspoguļota, piemēram, medijos? Ja skolas cenšas dot šo pozitīvo attieksmi, tad – ko jaunietis redz, dzird, lasa?
Sabiedrībā bieži var lasīt un dzirdēt sūdzības, ka krievu valodā runājošie iedzīvotāji ir nelojāli Latvijai, bet no otras puses – latvieši visu varu grib tikai sev. Kas būtu jāmāca skolā, lai visi justos piederīgi, īpaši savstarpēji piederīgi? Jo galu galā etniskais sastāvs Latvijā nav viendabīgs, jaunajā paaudzē gandrīz visi ir vai būs pilsoņi, un valsts pieder visiem pilsoņiem.
G.Vasiļevskis: Šajā vietā gribētu uzsvērt, kā jāmāca, nevis, kas būtu jāmāca. Diemžēl, mūsu mantojumā ir arī divas izglītības sistēmas, kas patlaban ir nošķirtas. Atšķirīgi ir arī informācijas lauki, un arī pašas iedzīvotāju kopienas savā ziņā dzīvo nošķirti. Ir jārīko pasākumi, kas mūs visus aicinātu kopā! Piemēram, vairākas populāras mūziķu grupas dzied vairākās valodās. Viņi ir populāri gan latviešu, gan krievu auditorijās.
Tas ir bizness! Izpilda šīs dziesmas vairākās auditorijās, lai būtu lielāka peļņa un atpazīstamība!
G.Vasiļevskis: Jā, bet pozitīvais aspekts ir tāds, ka populāru mūziķu koncertos ir sastopami dažādu tautību pārstāvji, kuri šajā pasākumā var secināt, ka patiesībā nav nekādu kopā sadzīvošanas problēmu! Nākamais piemērs – sports, kur mēs uzvaras gadījumā nedomājam par hokejista vai futbolista etnisko izcelsmi, jo viņi visi ir “mūsējie”! Gan izglītības jomā, gan sabiedrībā mums jāveic vairāk pasākumi tieši kopā, lai mazinātu nošķirtību starp pašiem iedzīvotājiem.
Vai tas ir iespējams? Rīgas 800 gadu vēsture arī rāda, ka šajā pilsētā kopā ir sadzīvojuši dažnedažādi cilvēki, bet tie tomēr pārsvarā ir bijuši savstarpēji nošķirti.
G.Vasiļevskis: Protams, būs robeža, kuru nevarēs nošķirt!
J.Goldmanis: Patiešām, vēsturniekiem ir viedoklis, ka vismaz līdz 20.gadsimtam tā dēvētā multikulturālā Rīga bija ļoti nošķirta. Viena no grāmatām, kuru ir veidojuši latviešu un vācu autori, tā arī saucas “Katram bija sava Rīga”. Manuprāt, patlaban galvenā problēma ir jauno lomu apguve. Iespējams, ka vienai daļai nelatviešu nav pieņemams minoritātes statuss. Tāpat latviešiem bieži vien ir aizvainojums pret visu pasauli, vietējo varu un citiem cilvēkiem, kuri dzīvo šajā valstī. Jaunākajām paaudzēm ir lielākas iespējas integrēties šajā valstī, jo viņu līdzšinējā dzīves pieredze ir citādāka.
A.Grafs: Jauniešu sabiedrības grupas veidojas nevis pēc etniskā principa, bet gan pēc interesēm – hokejs, mūzika utt. Šajā ziņā neesmu manījis nekādu problēmu sadzīvē!
Nezinu, varbūt savos 26 gados esmu jau iekļuvis tajā ļaužu pulciņā, kuriem šķiet – kādreiz zāle bija zaļāka un saule spožāka… Dažkārt, tiekoties ar jauniešiem, kuri izsprukuši no vidusskolas sola, un, neskatoties uz to, ka viņiem ir jau bijušas daudz un dažādas iespējas, tomēr nevēlas interesēties par norisēm politikā, kā arī spriest un domāt analītiski. Es neprasu pārgudrus viedokļus un atziņas, bet rodas iespaids, ka daudziem jauniešiem neinteresē tas, ko mēs šodien saucam par līdzdalību!
L.Petermane: Jautājums ir – kāpēc? Viena no atbildēm varētu būt, ka jauniešiem nav bijusi pieredze, ka viņu līdzdalība un viedoklis ir bijuši kādam svarīgi. Nevar gaidīt, ka visi vienmēr būs ieinteresēti, bet ir svarīgi, lai ir sistēma, kā procesos iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku. Pēc pieredzes un novērojumiem savā un citās skolās varu apgalvot- ja darbošanās skolas līdzpārvaldē ir tikai spēle, tad jauniešiem šī līdzdalība neinteresē, bet tur, kur viņi izjūt reālu ietekmi un to, ka viņu līdzdalība kādam ir noderīga, iesaistās arvien vairāk skolēnu un studentu. Vai šis nav iemesls pilsoniskajai aktivitātei vēlēšanās?
G.Vasiļevskis: Te ir jāskatās pavisam uz ko citu! Latvijā vidējais skolotāja vecums ir 47,5 gadu. Tie cilvēki lielāko savas dzīves daļu auguši un izglītību ieguvuši pavisam citā sabiedrības sistēmā. Jāteic, ka viņiem bieži vien ir ļoti grūti pielāgot savu domāšanu jauniem apstākļiem, tāpēc jaunieši patlaban ir gatavi ātrāk mainīties jauniem izaicinājumiem. Padomju laikos bija viena patiesība, bet šodien līdzvērtīgas ir vairākas patiesības. Tagad ir jāizaug līdzi jaunajai patiesībai! Tādēļ pret pašreizējo izglītību ir jāizvirza ne tikai prasības, bet jāizturas arī ar sapratni!
L.Petermane: Es domāju, ka ir nekorekti reducēt problēmu uz skolotāja vecumu. Kāds ir valsts atbalsts skolām, klases audzinātājam, skolotājam pilsoniskās izglītības nodrošināšanā? Jāpiekrīt profesorei Ā. Karpovai, ka, mainoties sabiedrībai no autoritārisma uz demokrātiju, bija iluzors un pārmērīgi optimistisks priekšstats, ka aiz lielajām un pozitīvajām sociāli ekonomiskajām pārmaiņām tādā pašā mērogā sabiedrībai vēlamā virzienā attīstīsies katra konkrētā personība. Pārmaiņas nav atkarīgas no skolotāja vecuma vai skolēna jaunības, bet no visiem sabiedrības locekļiem un valsts amatpersonu politikas un izpratnes par demokrātiskiem procesiem un to nodrošināšanu.
J.Goldmanis: Jautājums – kas nāks skolotāju paaudzes vietā, kura pēc vairākiem gadiem aizies no skolas? Daudzi universitāšu absolventi nestrādā skolā. Tā ir visas sabiedrības problēma.
G.Vasiļevskis: Taču, samazinoties skolēnu skaitam, nerodas pieprasījums pēc jauniem skolotājiem. Mani uztrauc fakts, ka patlaban skolā nenotiek dažādu vecuma pedagogu domu apmaiņa, jo jaunie skolotāji skolā tikpat kā neienāk. Tas pēc pieciem gadiem var radīt ļoti nopietnu krīzi izglītības sistēmā.