Foto: G. Dieziņš © AFI
Būtiski, lai jau pirms jauno izglītības standartu ieviešanas iespējami lielāka skolotāju daļa būtu tai sagatavota gan idejiski, gan arī tehniski un metodiski. Paši skolotāji nav droši, ka ir jaunajai 1.septembra reformai gatavi.
Nedrošība un satraukums par pamatizglītības satura reformu un ar tās ieviešanu saistītajām problēmām neļauj vismaz daļai Latvijas skolotāju bezrūpīgi nodoties pelnītajam vasaras atvaļinājumam. No 1.septembra ieviešamie jaunie standarti paredz kvalitatīvu pāreju no zināšanu „iekalšanas” uz prasmju apguvi, kas līdz ar līdzšinējās izglītības filozofijas maiņu līdzi nesīs arī grūtības tās praktiskā īstenošanā. Sociālo zinību skolotāji svārstās starp atziņu, ka jomas “Es un sabiedrība” pasniegšanā pārmaiņas patiesi nepieciešamas, un bažām, cik kvalitatīvi šīs pārmaiņas ir sagatavotas.
Politiskās socializācijas teorētiķi atzīst, ka indivīda pilsoniskā aktivitāte vislielākajā mērā ir atkarīga no pilsoniskās izglītības skolās. Savukārt vairāki Latvijā veikti pētījumi liecina, ka mūsu izglītības sistēma piedzīvo krīzi, kā rezultātā skolēni neuzskata skolotāju par autoritāti, kas spētu ietekmēt skolēnu politisko uzskatu veidošanos[1]. Līdz ar to, kvalitatīvās pārmaiņas pilsoniskās izglītības saturā ir tiešām nepieciešamas, un to arī paredz gaidāmā standartu reforma, cenšoties iedzīvināt izglītību, kas atbilstu multikulturālas un uz zināšanām balstītas sabiedrības apstākļiem. Pārmaiņas skar ne tikai mācību saturu, bet arī formu – skolotājam vēl vairāk ir jāievēro, lai visas standartos iekļautās tēmas un jautājumi būtu savstarpēji saistīti un šī saistība būtu loģiski un pamatoti izskaidrota. Šādi tiks nodrošināta apgūstamās mācību vielas nepārtrauktība un cikliskums.
Ir būtiski, lai jau pirms jauno standartu ieviešanas iespējami lielāka daļas skolotāju būtu tai sagatavoti gan idejiski, gan arī tehniski un metodiski. Bet vai šobrīd skolotāji un sistēma kopumā ir gatava pārmaiņām? Atbilde uz šo jautājumu nav pārāk optimistiska, liecina Vidzemes un Latgales novadu sociālo zinību skolotāju viedokļi, kas izskanējuši Vidzemes Augstskolas īstenotajā projektā “Pievienosim vērtību sociālajām zinībām: sabiedrības integrācijas veicināšana sociālo zinību apguves procesā.”
Šis pusgadu ilgušais projekts pulcēja sociālo zinību pedagogus diskusijai par piemērotu sociālo zinību programmas modeli. Tā ietvaros rīkoto teorētisko un praktisko nodarbību rezultātā skolotāji izstrādāja integrētu sociālo zinību priekšmetu programmu, kurā ievērots cikliskais tēmu un nodarbību plānošanas princips, piemērojot to klasēm ar daudznacionālo skolēnu sastāvu. Kursa dalībnieki atzīst, ka šī mācību programma var kalpot par paraugu tām programmām, kuras būs jāizstrādā skolotājiem līdz ar jauno standartu ieviešanu. To, ka tas nebūt nav viegls darbs, apliecina Trikātas pamatskolas vēstures un ģeogrāfijas skolotājas Ingas Zvirbules teiktais, ka “integrētā metodika un cikliskā plānošana ir ļoti sarežģīts process un daudzi skolotāji ar to nav saskārušies”.
Analizējot 30 projektā iesaistīto Vidzemes un Latgales reģionu skolotāju aptauju un diskusijas rezultātus, var izteikt pieņēmumu, ka pilsoniskās izglītības ieviešanas instrumenti pilnībā nesasniedz izvirzīto politikas mērķi. Šī politika tiek ieviesta ar regulatīvām metodēm, jo pats standarts un tā ieviešana balstās uz striktiem norādījumiem un aizliegumiem, kas ir jāievēro mācību programmu īstenotājiem. „Mums neļauj būt patstāvīgiem mācību darba plānošanā un organizēšanā!”, tā uzskata I.Zvirbule, šauboties, vai, vairākiem skolotājiem pasniedzot tēmas viena cikliskā loka ietvaros, varēs nodrošināt mācību procesa nepārtrauktību un respektēt pedagoga kompetences. “Tikai sadarbojoties vairākiem skolotājiem attiecīgajā jomā ir iespējams panākt rezultātu”, pārliecināta I.Zvirbule. Ja šādas sadarbības nepastāv, skolotājam vienam pašam ir jābūt ekspertam visos socialo zinību priekšmetos.
Skolotāji, kuru skolās mācās daudz mazākumtautību bērnu, atzina, ka trūkst arī metodiskās un tehniskās bāzes. Kaut arī pedagogi atzīst, ka situāciju var uzlabot, pilnveidojot mācību metodes, ieviešot jaunās pedagoģijas tehnoloģijas, tomēr aptaujas un diskusijas liecina, ka gandrīz visiem pedagogiem trūkst specifisko zināšanu un prasmju, kas ir saistītas ar diskusiju un grupu darbu vadīšanu, interneta izmantošanu un citām inovatīvajām mācību metodēm. Kā atzīst Priekuļu vidusskolas skolotāja Dzintra Kaparkalēja, arī jaunajos standartos paredzētās un projekta gaitā apgūtās cikliskās plānošanas metodes ieviest savā darbā vēl nav iespējams: „Ir nepieciešams daudz brīvā laika un citu skolotāju atbalsts. Mēs tam vēl neesam gatavi, arī pieredzes, kā to izdarīt ir pamaz, jo mums ir liela skola un stundu plāns maksimāli noslogots. Tāpēc neredzu patreiz tam reālu risinājumu”.
Tātad, no vienas puses skolotāji vēlas būt patstāvīgi priekšmetu programmas sastādīšanā, bet no otras – ņemot vērā esošas pasniegšanas un skolas organizācijas tradīcijas, šaubās par savu spēju kvalitatīvi īstenot izglītības satura reformas. To atzīst arī Rīgas Izglītības un Pedagoģijas vadības augstskolas docente, Dr.paed. Inta Tiļļa: „Ir jautājums, vai skolotāji patreizējā situācija ir gatavi paši plānot stundas, vai tas būtu jādara speciālistiem.”
Būtisks šķērslis kvalitatīvajai pilsoniskās izglītības īstenošanai ir sadarbības un kvalitatīvās komunikācijas trūkums starp pilsoniskās izglītības politikā iesaistītajām pusēm: Izglītības un zinātnes ministriju, rajonu skolu valdēm, metodiskajām apvienībām, skolām, vecākiem un pašiem skolotājiem. Kā parādīja projekta rezultāti, skolotāji neredz iespēju piedalīties izglītības politikas plānošanā un veidošanā. Ne mazāk svarīgs ir arī finanšu jautājums: nav skaidrs, kādā veidā tiks plānota un saskaņota skolotāju darba tarifikācija, slodžu sadale.
Nepašaubāmi, ka jauno, uz praktiskām iemaņām orientēto izglītības satura standartu ieviešana liecina par pozitīvām pārmaiņām izglītības sistēmā. Taču, nenovēršot ar politikas ieviešanu saistītos trūkumus, kvalitatīvas pārmaiņas nav iespējamas, un rezultāts var būt jo lielāka sabiedrības politiskā atsvešinātība.
_________________________________
[1] Skat. Civilzinību izglītības Latvijā starptautiskā salīdzinošā novērtēšana. Rīga, 2002, IEA Pilsoniskās izglītības pētījums: Pētījuma dati, Rīga, 2000; Pabriks A., Vēbers E., Āboltiņš R. Sabiedrības integrācija: atsvešinātības pārvarēšana. Rīga, 2001, 49.lpp., kā arī Cittautiešu jauniešu integrācija Latvijas sabiedrībā izglītības reformas kontekstā, 2004, BSZI.
Mācību programma „Sabiedrības Etniskā integrācija” 1.-9. klasei, kas izstrādāta projekta ietvaros