Raksts

Pilsonība – dāvana, kas jānopelna?


Datums:
21. janvāris, 2013


Autori

Indra Mangule


Foto: Jukie Bot

Vai pilsonība ir kaut kas tāds, kas mums jānopelna? Vai uz to jāskatās kā uz glīti iesaiņotu dāvanu, ko valsts mums dod aiz labas sirds un pretī prasa izpildīt savu ‘pilsonisko pienākumu’?

Pilsonību mēdz saukt par „tiesību uz tiesībām”. Bez pilsonības indivīds nevar baudīt ne svarīgas politiskās tiesības, ne arī virkni sociālo un ekonomisko tiesību. Simboliskā plāksnē pilsonība norāda uz pilntiesīgu piederību valstiskai kopienai, un daži pat apgalvo, ka tā norāda uz piederību cilvēcei (..). Simtiem tūkstošu cilvēku Eiropā nav nevienas valsts pilsonības. Bezvalstnieku fenomens ar laiku neizzūd, bet tiek pārmantots no paaudzes uz paaudzi. Valdībām vajadzētu rīkoties aktīvāk, lai lauztu šo apburto loku, paredzot īpašus pasākumus, lai darītu galu bezvalstniecībai, īpaši bērnu vidū.[ 1 ]
/Nils Muižnieks, Komisāra oficiālais blogs, Strasbūra, 15/01/2013/

Šo EP cilvēktiesību komisāra N. Muižnieka rakstu pārpublicēja vairāki Latvijas interneta ziņu portāli, izsaucot asu kritiku un iebildumus no lasītāju puses. Gan pats pārpublicēšanas fakts, gan arī paustie komentāri vēlreiz apstiprina – pavisam noteikti Latvijā šis jautājums nav zaudējis aktualitāti un nav tik viegli risināms, kā varbūt gribētos.

Lai nedaudz atšķetinātu ‘argumentācijas kamolā’ sapiņķerētos mezglus, ir vērtīgi uz nepilsoņu statusa ideju palūkoties no pilsoniskās teorijas puses. Kas paliktu pāri no mūsu uzskatiem par, piemēram, pilsonības automātisku piešķiršanu Latvijā dzimušam bērnam, ja mēs, sekojot Muižnieka aicinājumam, pārstātu balstīt savus viedokļus uz vēsturisko kontekstu[ 2 ] un neļautu saviem spriedumiem sakņoties emocionālā līmenī?

Parasti cilvēkiem patīk izmantot pretmetus. Ja konceptus, teorijas un idejas dala divās pretējās kategorijās, tos ir vieglāk uztvert. Arī mēs kā indivīdi bieži tiekam dalīti (vai arī paši dalāmies) pretējās kategorijās – demokrāti un republikāņi, sociālisti un liberāļi, ‘kreisie’ un ‘labējie’, pilsoņi un nepilsoņi, ‘mēs’ un ‘viņi’ u.t.t. Šo īpatnību ir vērts atcerēties, it īpaši, šīs konkrētās problēmas kontekstā. Pirmkārt – sadalījums ‘mēs un viņi’ ir cieši saistīts ar demokrātijas stabilitāti valstī. Otrkārt, tāpēc, ka nav skaidrs, kuri cilvēki būs tie, kuri šīs lomas vispār viens otram piešķirs, un kādas īpašības tiks izmantotas par piederības kritērijiem. Visbeidzot – politiskajā teorijā un, īpaši, pilsonības teorijā, šie pretstati izpaužas reprezentatīvās demokrātijas un valsts suverenitātes sadursmē.

Visi šie pieminētie koncepti un pretmeti bieži tiek pieminēti publiskajā telpā, gan pie jaunu likumprojektu apspriešanas, gan vispārējā informācijas telpā. Nav tā, ka vadoties pēc teorētiskiem apsvērumiem vien, akadēmiķiem par visām varītēm būtu jāiesaistās viedokļu paušanā. Tomēr skaidra, loģiska un sakārtota teorija var ievērojami uzlabot diskusijas kvalitāti un dot labākus rezultātus.

Lai arī diskusija par ‘bezvalstniecību’ ir balstīta uz samērā mūsdienīgām idejām, raugoties no vēstures – nodalīt pilsoņus un ‘svešos’ nav nekas jauns. Gan Senās Grieķijas domātājiem, gan Tomasam Hobsam un Džonam Lokam, kā arī mūsdienu politiskajiem teorētiķiem pilsonība, lai kā arī to definētu, vienmēr nozīmē tādu vai citādu ‘statusu’, cilvēkam šis statuss vai nu ir, vai nav. Cilvēks vai nu pieder kādai grupai, vai nē.

Pilsonība kā dāvana?

Tā plašākajā izpratnē, termins „pilsonība” pavisam noteikti nozīmē piederību politiskai, pašpārvaldošai sabiedrībai, un sevī ietver noteiktu tiesību, pienākumu un vērtību kopumu. Savukārt, šaurākā šī jēdziena izpratnē ar pilsonību saprot piederību noteiktai nacionalitātei un juridiskās attiecības starp valsti un indivīdu.

Termins „pilsonība” nozīmē piederību politiskai, pašpārvaldošai sabiedrībai, un sevī ietver noteiktu tiesību, pienākumu un vērtību kopumu.

Ja runa ir par valsts attiecībām ar indivīdu (galu galā, valsts ir tā, kas indivīdam piešķir pilsonību, un bieži spēlē nozīmīgu lomu iepriekšminēto grupu sadalījumā), jābūt skaidram, kādu lomu te spēlē pati ideja par pilsonību un tiesībām uz to.

Vai pilsonība ir kaut kas tāds, kas mums jānopelna? Vai uz to jāskatās kā uz glīti iesaiņotu dāvanu, ko valsts mums dod aiz labas sirds un pretī prasa izpildīt savu ‘pilsonisko pienākumu’? Kuram vispār šī dāvana ir piešķirama, uz kādu apsvērumu pamata?

Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, vērts padomāt arī par to, ko saprotam ar politisko identitāti. Īpaši svarīgi tas ir Latvijas kontekstā, kur nacionālā piederība vēl joprojām spēlē ārkārtīgi nozīmīgu lomu. No vienas puses, uz pilsonību raugāmies kā uz jau iepriekšminētajām juridiskajām attiecībām ar valsti, bet tajā pat laikā, šķiet, ka bieži ar pilsonību tiek saprasts kas vairāk. Tā drīzāk tiek uztverta kā apliecinājums savai etniskajai un/vai nacionālajai piederībai. Tomēr jāatceras, ka vismaz teorētiskā līmenī nav neviena paša iemesla, lai mēs ‘piederību valstij’ skaidrotu tikai etniski -nacionālā izpratnē. Piemēram, politiskais teorētiķis Benedikts Andersons un filozofs un sociālantropologs Ernests Gelners nāciju raksturo kā artefaktu, kā cilvēka izdomātu fenomenu, kas, tiesa, palīdz cilvēkiem rast atbildes uz dažādiem eksistenciāliem jautājumiem. Pēc zinātnieku domām „nācija” palīdz cilvēkiem rast piederības sajūtu, tomēr pēc savas būtības nav ‘dabisks’ veidojums. No šāda skatupunkta raugoties, piederība konkrētai nācijai būtu skaidrojama kā kopēja attīstības mērķa klātesamība un pilsonība – kā to visu cilvēku juridiskais stāvoklis, kuriem šis mērķis ir kopīgs.

Vismaz teorētiskā līmenī nav neviena pašai iemesla, lai mēs ‘piederību valstij’ skaidrotu tikai etniski-nacionālā izpratnē.

Tiktāl būtu skaidrs, kā mēs varam definēt pilsonību – bet kā ir ar tās trūkumu? Migrācijas (ne tikai) procesu rezultātā, pasaulē šobrīd ir aptuveni 12 miljoni cilvēku, kas nepieder nevienai valstij. Šis fakts ir problemātisks ne tikai cilvēktiesību un starptautisko tiesību, bet arī veselīgas reprezentatīvās demokrātijas (turpmāk – RD) kontekstā.

Vadoties pēc demokrātijas teorijas idejas, RD iekārtā viedokļi būtu apspriežami brīvi un atklāti, politiskie lēmumi būtu pieņemami ar vēlēšanu un referendumu palīdzību, un tādā veidā vēlētāji tieši vai netieši lemtu par sev svarīgajiem jautājumiem. Tieši šajā pamatstruktūrā sakņojas RD leģitimitāte un, ja liela sabiedrības daļa šajā procesā netiek iesaistīta, tad nav skaidrs, vai valsts lēmumi vairs skaitās leģitīmi. Vēl jo vairāk – šie konkrētie indivīdi, kuriem nav tiesību iesaistīties, tik un tā tiek pakļauti valsts lēmumiem, lai gan paši lēmumu pieņemšanā nekādi nav piedalījušies. Jebkurai demokrātiskai iekārtai šāda situācija ir ārkārtīgi problemātiska.

Migrācijas (ne tikai) procesu rezultātā, pasaulē šobrīd ir aptuveni 12 miljoni cilvēku, kas nepieder nevienai valstij.

Tātad, ja mēs pieņemam, ka situāciju Latvijā nepieciešams labot un vēlamies ne tikai cīnīties ar problēmu no cilvēktiesību skatupunkta, bet arī no demokrātiskās iekārtas teorijas, tad pirmais, kas būtu darāms – saprast, vai, sakot ‘pilsonība’, mēs saprotam vienu un to pašu? Vai tad, kad Muižnieks norāda, ka ” bezvalstniecība ir bīstama, un mums ir jādomā par bērnu interesēm šajā kontekstā”, kas ir tie argumenti, kas dažiem liek teikt – nē? Vai mēs jūtamies apdraudēti, jo uzskatam, ka kāds uzbrūk mūsu nacionalitātei?

Ekstrēmi risinājumi Latvijai neder

Pilsoniskās teorijas pētnieki un akadēmiķi piedāvā vairākus risinājumus, ko šādā situācijā izmantot. Sākot ar naturalizācijas modeli, kur par visām varītēm būtu jācenšas pēc iespējas vairāk cilvēku integrēt ‘saņēmējvalstī’, pēc iespējas īsākā laika posmā, beidzot ar balsošanas tiesību modeli , kur visiem nepilsoņiem automātiski tiek piešķirtas politiskās tiesības piedalīties vēlēšanās. Tiesa gan, šie modeļi uzlūkojami kā ekstrēmi un līdz ar to, visticamāk, neefektīvi vismaz Latvijas kontekstā.

Šeit drīzāk būtu derīgs „zelta vidusceļš”. Proti, modelis, kas balstīts uz pielāgošanos jeb – koncentrētos uz integrācijas likumu, stratēģiju pielāgošanu un atvieglošanu, lai naturalizācijas un pilsonības mehānismi būtu skaidri saprotami, vienkārši, pieejami un efektīvi. Tieši šāda veida pieeja būtu vēlama, lai labotu situāciju, kurā tiek kropļota demokrātiskas valsts leģitimitāte un, kā Muižnieks gluži precīzi apraksta – „tiek apdraudētas mazaizsargātās sabiedrības grupas”.

Zelta vidusceļš būtu modelis, kas balstīts uz pielāgošanos jeb koncentrētos uz integrācijas likumu, stratēģiju pielāgošanu un atvieglošanu, lai naturalizācijas un pilsonības mehānismi būtu skaidri saprotami, vienkārši, pieejami un efektīvi.

Nacionalitāte un pilsonība viena otru papildina. Bez kopējas nacionālās identitātes, pilsoņus nekas īsti nesatur kopā. Savukārt bez pilsonības, nacionalitāte nespēs pilnībā tikt realizēta. Tādēļ jebkurai valstij, kas vēlas pastāvēt veselīgā politiskā vidē un uzturēt reprezentatīvās demokrātijas leģitimitāti, ir jādara viss iespējamais, lai šos abus piederības veidus savienotu, radot kopīgu vidi visiem valsts iedzīvotājam.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!