Tikko biju atgriezies no neliela izbrauciena ārpus galvaspilsētas. Patīkams, apcerīgs vakars. Jāiet kājām. Virzienā no centra uz Cēsu ielu. Šķērsojot brīvības un matīsa/miera ielas krustojumu, pacēlu galvu un pārsteigumā kaut ko norūcu. -Tur kur vēl tikko atradās 'karstā maize', tagad bija tukša vieta un gruvešu atlikums.
Nu, protams, protams. No ‘karstās maizes’ tur jau sen vairs ne vēsts nebija. Viens no “N” gadījumiem Rīgā. Šoreiz tik tā vairāk pie sirds pieķēra. Vai zudis personīgs, kolektīvs orientieris telpā? Šoreiz ne par to. Nedz par “vajadzētu, tomēr, saglabāt”. Drīzāk par šiem gruvešiem.
No vienas puses, tirgus dinamika pilsētas telpā to arī nozīmē: gruveši jeb ‘drīz gruvešos’. Oktobra ‘Rīgas Laikā’, esejā par arhitekta Aratas Isodzaki izstādi Maskavā, Grigorijs Revzins aplūko gruvešu jautājumu. Pilsētas apsēstība ar ‘nepabeigtību’. 60 -to gadu avangarda ahritekti pilsētas drupās redzēja potenciālu jauna, labāka sākuma celšanai. Situacionisti (Situationists) un margināli ‘Bauhaus’ arhitekti, piemēram, iztēlojās, ka Amsterdamas karti varētu uzlikt pa virsu Parīzei. Man saistošie plāni pāri tavējiem. Burtiski. Šodien, ticība progresam zudusi. Atlikusi ideja -mani plāni ir sākušies, tavi plāni ir beigušies. Arī process palicis tik pat burtisks: ‘Šeit drīzumā taps jauns biroju ēku komplekss’.
Vai ideja par gruvešiem, kā vienīgo pastāvīgo pilsētas ainavu ir avangards? Diez vai. Beidzot kļuvusi par ikdienu? Diez vai. Tā visu laiku bijusi ikdiena. Post-padomju telpai raksturīgajām blokmājām tika plānveidīgi paredzēts ‘gruvešu’ jeb derīguma termiņš. Piemēram, 40 -50 gadi. Vēstures, arhitektūras pieminekļi? -Tos no laika zoba un postījumu gruvešiem pasargā tikai vara. Piemēram, kolektīvās atmiņas veidošanai vai pārdefinēšanai. Sarunā pārņemšanu, dzēš visas ideoloģiskās pēdas, vienojas par patreizējo simboliku un iemitina savu godību. Mūsdienu arhitektūra? -Ir daži piemēri uz Kr. Barona ielas, bijušo publisko skvēru vietā. Ir arī uz Krasta ielas. Mūsdienīguma ‘ēnas puse’. Tajos izmantotie materiāli, mērogs, novietojums telpā un suģestējošā estētika ir tik ‘iespaidīga’, ka tos ‘izcelt’ mūsdienu vajadzībām varēs tikai tad, ja prasmīgi spēs noslēpt visas iepriekšējas desmitgades iezīmes.
Ātra peļņa, nekustamā īpašuma potenciāls, apdzīvotības un nodarbinātības dinamika utt., jau izsenis padarījis pilsēt -vides nopostīšanu un celšanu par dienaskārtību, nevis pārejošu parādību. Līdz ar citām lietām, mainījies vienīgi temps un plūsma. “Pilsēta – tā ir tāda vieta, kur matērija visu laiku sabrūk un rodas, savācas un atkal sabirst, un sabrukums arī ir radīšana, bet radīšana ir sabrukums (Revzins, G. 68. Gada Ļaunuma Gari. Rīgas Laiks., 07/11: 44).