Es mīlu 21.gadsimtu. Man šķiet, ka man ir nenormāli paveicies dzīvot tieši šobrīd, kad pārmaiņas ir tik ātras un tik pozitīvas, salīdzinājumā ar jebkuru citu periodu cilvēces vēsturē. Šis ir ļoti dinamisks laiks. Vienlaikus dinamiskums arī nozīmē, ka mēs nevaram zināt, kā pasaule izskatīsies pat tikai pēc 5 gadiem. Vai būs labāk vai sliktāk. Ticu, ka visa pozitīvā sākums ir vīzija par to, ka kas labāks IR principā IESPĒJAMS. Tas ļauj pārstrukturēt mūsu domāšanu no iesīkstējušām formulām uz kaut ko jaunu.

Piemēram, iedomāsimies kādu pilsētu! Aptuveni tādu kā Rīga, Jūrmala vai Daugavpils. Vai iedomājāmies? Tagad jāiztēlojas, ka tai ir dažas nianses, kas to pārvērš no parastas pilsētas par ļoti īpašu pilsētu.

_ _ _ _ _ _ _ _ _

Tā ir tehnoloģijas ziņā mūsdienīga vieta. Gan pilsētas iedzīvotāji, gan viesi savās portatīvajās ierīcēs – telefonos, planšetēs – var uzzināt daudz jauna. Pie katra pieminekļa, kultūras objekta, ēkas ir pielikta norāde, kā iegūt papildus informāciju par tās vēsturi. Redzot Brīvības pieminekli, mēs varam apskatīt arī to, kā šī vieta izskatījās senāk, gan noklausīties/apskatīt svarīgākās runas. Muzeju bildes, audio, videoieraksti: viss tikai dažu klikšķu attālumā. Mūsu telefons arī izveido mums maršrutus visinteresantākajām pastaigām pa pilsētu.

Šajā pilsētā nekad nav jāstreso neziņā, gaidot sabiedrisko transportu. Parādās uzraksti un norādes kartē, kur redzam, kur konkrēti šobrīd atrodas tuvākais autobuss, pēc cik minūtēm atbrauks trolejbuss. Gaidot uz transportu, pieturā pakavējamies pie ekrāniem, kas ļauj mums pārbaudīt e-pastus, uzzināt vietējās apkaimes jaunumus un sludinājumus. Iekāpjot autobusā, vari atslēgties no realitātes, palasot elektroniskā ierīcē grāmatu – lai nebūtu paralēli jāklausās pilsētas skaņās, grāmatai ir savs muzikālais pavadījums, ko austiņās vari klausīties. Proti, tiek attēlotas grāmatā dzirdamās skaņas – jūra, karietes, lidmašīnas.

Tradicionālajam sabiedriskajam transportam ir arī alternatīva: īpaši mikriņi, kuri paķer pasažierus tur, kur viņi šobrīd atrodas, un aizved nevis līdz pieturai, bet precīzi līdz galamērķim. Tas darbojas tādēļ, ka īpaša sistēma analizē informāciju par to, kur ir pasažieri un kur viņi vēlas nonākt, un nepārtraukti adaptē konkrētu mikriņu maršrutus tā, lai pa ceļam uzņemtu pasažierus, kas dodas līdzīgos virzienos.

Lielākā daļa pilsētas pilsoņu gan pārvietojas ar divriteņiem. Pat tad, ja viņi dzīvo vairāk nekā 10 kilometrus no pilsētas. Riteņi ir nedaudz neparasti: tiem ir neliels motors, kuru darbina enerģija, kas rodas, minot pedāļus. Tad, kad jātiek augšā kalnā vai jābrauc nedaudz ātrāk, riteņotājs ieslēdz motoru. Citā laikā – brauc tāpat. Ātri, lēti un veselīgi.

Vietējie rūpējas par veselīgu dzīvesvietu. Bet reti kurš bezjēdzīgi skrien maršrutus pa pilsētu. Ja vēlies skriet, vari saņemt norādes, kuriem no tevis attāli dzīvojošiem vecākiem vai slimiem cilvēkiem vajadzīga palīdzība – nepieciešams ko piegādāt vai vienkārši paviesoties, lai parunātos. Veselīgā dzīvesveida cienītājs pie reizes var saņemt maršrutu un izdarīt labu darbu savam līdzcilvēkam. Ar sirdi vai diabētu slimiem cilvēkiem ir īpaši sensori, kas automātiski datus par viņu veselības stāvokli sūta ārstiem analīzei. Ja ir kas bīstams, tiek informēts ārsts un slimnieks var saņemt tālākās norādes.

Šī ir vietējiem iedzīvotāju un kopienu dzīves komfortam maksimāli draudzīga pilsēta. Tajā ir nosacījums: ja vēlies izvietot lielas elektroniskas reklāmas, tad ir jānodala īpašs laukums pašu iedzīvotāju veidotajai informācijai. Ar īpašas kameras starpniecību iedzīvotāju ar kustību veido šajos ekrānos redzamus zīmējumus, tekstus – tādus savdabīgus digitālos grafiti.

Tā ir ērta pilsēta gan darbam, gan izklaidei. Tajā ir maz dīkstāvā esošu biroja telpu: sanāksmēm, kopā strādāšanai, individuāliem darbiem. Īpaša programma savāc informāciju par to, kurā birojā ir kāda todien neizmantota sanāksmju telpa vai darba vieta un piedāvā to brīvstrādātājiem, kas var ātri un viegli par šo pakalpojumu norēķināties ar mobilo telefonu.

Pilsētā ik pa laikam notiek Spēles. Piemēram, kāda baznīca uz dienu tiek pārvērsta par labirintu, kur pilsētniekiem jāizlavās cauri labirintam tā, lai viņus nenoķer Minotaurs. Vai jāmācās mūsdienu dejas, lēkājot īpaši sarežģītas 3 dimensiju “klasītes”. Pilsēta uz dienu var pat sadalīties divās komandās: un katram pilsētniekam ir iespēja, piedaloties spēlēs, nopelnīt punktus savai komandai. Šī spēle var būt arī ilgāka – pat mēnešiem ilgi, kad pilsētnieki gan kopīgos pasākumos, gan internetā sacenšas un kopdarbojās, lai nopelnītu punktus un kopā jauki pavadītu laiku.

Tā ir arī ļoti racionāli organizēta pilsēta. Sākot jau ar pašām sadzīviskākajām problēmām – piemēram, atkritumu konteineros ir iestrādāti mērītāji, kas ļauj atkritumus aizvākt vēl pirms konteiners ir pārpildīts. Tiek lietderīgi izmantota pat pilsētnieku pašu enerģija. Enerģija no gājēju spertajiem soļiem tiek uzkrāta un transformēta par apgaismojumu. Apgaismojums piemērojas vajadzībai. Ja apkārt nav cilvēku, apgaismojums ir blāvs vai tā nav vispār. Tiklīdz uzrodas cilvēks, ieslēdzas pilns apgaismojums.

Pilsētnieks var viegli apziņot par sadzīviskām problēmām, ieteikt pašvaldībai tās novērst. Tāpat pilsētnieks, nonākot pie kādas ēkas vai salabotas ielas, var uzzināt, kādēļ tā ir vai nav salabota un cik tas pašvaldībai varētu būt maksājis vai vēl izmaksās nākotnē.

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

Tas nav 22.gadsimts. Es neko pati neesmu izgudrojusi. Šīs visas ir ieceres, kas dažādās pilsētās ir pieteiktas Living Labs Global Award 2012 balvai un kurām jau ir tehnoloģiskie risinājumi. Spēles Edinburgā esmu redzējusi ar savām acīm. Tas nozīmē, ka tā varētu būt tikai dažu gadu tāla nākotne.

Cik būtu jauki, ja kāda no Latvijas pilsētām arī būtu starp šādu pilsētu flagmaņiem, vai ne?

Tādēļ, kad nākamreiz domājam par attīstības jautājumiem, būtu lieliski padomāt ne tikai par infrastruktūru (kas, protams, ir ļoti, ārkārtīgi svarīgi), bet arī par to, vai nav kāds veids, kā ar ne sevišķi lielu resursu patēriņu padarīt Latvijas pilsētas iedzīvotājiem draudzīgākas, dzivespriecīgākas un mūsdienīgākas.