Foto: Elisabeth Feldman

Var gadīties, ka Latvijas žurnālistikas kopējais vājums kļūs par kapraci tam, par ko pēc gadiem mēs varēsim teikt — tā toreiz bija kvalitatīvā žurnālistika.

Kad ar Aivaru Lembergu saistītie Ventspils uzņēmumi iegādājās Neatkarīgo Rīta Avīzi un tapa Mediju nams, žurnāliste Inese Voika sacīja, ka ventspilnieki ir pārrēķinājušies — domājot, ka iegādājušies slaucamu govi, bet gala rezultātā izrādīšoties, ka tā tikai kaza, jo žurnālisti nepieļaušot iejaukšanos redakcionālajā neatkarībā. Un tomēr pēc dažiem gadiem kādreizējai prognozētājai nācās atzīt, ka viņa ir kļūdījusies, jo žurnālisti neprotestēja. Žurnālisti ļāva avīzei pārvērsties par slaucamo govi un rātni rakstīja to, ko vēlējās īpašnieks, faktiski kļūstot par īpašnieka politiskā pasūtījuma izpildīšanas kantori.

Ņemot vērā Latvijas žurnālistikas profesionālo standartu, pašorganizēšanās un pašregulācijas vājumu, izbrīnu vairs neraisa tas, kā ar akciju sabiedrības Diena laikrakstu redakcijām un lasītājiem ir izrīkojies koncerna jaunais īpašnieks Aleksandrs Tralmaks, neatklājot, kas ir pirkuma finansētāji. Latvijas žurnālistika jau vairākus gadus ar savu iztapīgi saliekto muguru ir likusi akmeni pie akmens, lai izdevējiem nobruģētu ērtu manipulāciju ceļu. Lai izdevējiem būtu brīvas rokas nerēķināties ne tikai ar mediju radošajām komandām, bet arī ar auditoriju, no kuras taču ir atkarīga avīzes, televīzijas, radio un interneta portālu dzīvotspēja. Dienas jauno pircēju nekaunīgā palikšana ēnas zonā ir tikai likumsakarīgs iznākums žurnālistu gļēvumam uzstāt uz savām un, galvenais, lasītāju, skatītāju un klausītāju tiesībām. Šis ir likumsakarīgs iznākums Latvijas žurnālistikas nespējai pašorganizēties, lai, cienot auditoriju, kopīgi uzturētu kvalitatīvu un profesionālu žurnālistiku.

Tomēr vienlaikus šī bija pirmā reize Latvijas žurnālistikas jaunlaiku vēsturē, kad kāda mediju koncerna dažādās redakcijas publiski pateica — mēs gribam zināt medija patiesos īpašniekus un gribam, lai tie tiek paziņoti publiski! Tralmaks gan vēl nav atklājis, kas īsti viņam deva naudu mediju grupas nopirkšanai. Lai to izdarītu, viņam ir atlicis mazliet mazāk par mēnesi, jo Dienas žurnālisti ir piekrituši pircēju vārdu atklāšanu gaidīt līdz oktobrim. Un tad rudens rādīs, cik gatavs atklātībai būs Tralmaks un viņa kompanjoni, un uz cik lieliem kompromisiem būs gatavi iet Dienas radošie cilvēki. Un tāpat jau tuvākajā nākotnē būs skaidrs, vai Tralmaks cienīs redakcionālo neatkarību un kā viņš sabalansēs biznesa intereses un dārgo kvalitatīvo žurnālistiku, ja jau tagad ir redakcijai paziņojis, ka Dienai vajadzīga lēta, bet laba kompetence.

Neapbižo mani!

Izdevēja neiejaukšanās medija redakcionālajā neatkarībā ir žurnālistikas profesionālo standartu pamatprincips. Un tomēr Latvijā tas nedarbojas, jo žurnālisti ir neaizsargāti un niecīgais tirgus ierobežo profesionālu žurnālistu darba iespējas. Soli pa solītim Latvijas medijus ir novājinājis īpašnieku un izdevēju diktāts, kā arī politiskais spiediens un politpasūtījums. Lai atceramies kaut TV3 raidījuma Nekā personīga pērn publiskoto 2006.gada jūlijā notikušo leģendāro Lemberga zvanu LNT direktoram Andrejam Ēķim: “Hallo! Sveiks, Andrej! Mani te vajā prokuratūra. Būtu labi, ja es varētu tiešajā ēterā uzstāties. (..) Nu, bet tu varbūt paseko līdzi, ja, lai tur netīšām neapbižo mani tagad, zini.”[1]

Un Ēķis bija ļoti atsaucīgs: „Un zini, un tad tu tur klāj vaļā, man mazliet ir tā stratēģija, vienkārši jāsāk tev dot vairāk vārds, un tu tur pats apskaties pirms tam tos jautājumus, kurus negribi, paprasi uzreiz, ko prasīs, ko neprasīs.” Un vēl neskopojās ar iedrošinājumu: „Tu droši vari, tur tā Inese būs, ja.”

„Tā Inese” ir LNT ziņu dienesta vadītāja, kurai, visticamāk, Ēķis deva norādes — šodien pie mums atnāks Lembergs, viņš grib pateikt to un to, tad nu zini — uzņem laipni un noorganizē, lai viņš var izteikties pēc sirds patikas, jo viņa, iespējams, nelegālos darījumus pārbauda tiesībsargājošās institūcijas. Ziņu dienesta vadītāja, kam būtu bijis jābūt kā buferim pret īpašnieku un vadības spiedienu, neiebilda. Un droši vien visu ļoti perfekti noorganizēja. Un skatītāji redzēja patiesībā pēc būtības nopirktu interviju ar cilvēku, kurš televīzijas ēterā ērti izrunājās to, ko vēlējās. Nopirkta intervija — tas nebūt nenozīmē, ka Lembergs uz studiju atnāk ar naudas maisiņu. Nē, mediju ietekmēšanas formas ir daudz sarežģītākas, slēptākas, jo politiķus, amatpersonas un izdevējus var saistīt uz kopīgiem un savstarpēji izdevīgiem darījumiem balstītas norunas — es tev to vai ko citu, ja tu man ļausi izmantot savu mediju par pašizpausmes platformu. Un tā Lembergam, visticamāk, neviens neuzdeva kritiskus jautājumus, kā tam normālos objektīvas un kvalitatīvas žurnālistikas apstākļos būtu bijis jābūt. Un skatītāji saņēma neobjektīvu informāciju.

Kas notika ar žurnālistu? Viņš/-a vai nu jau ir pieņēmis savu rupora un pildspalvas funkciju un to akceptē kā pašsaprotamu, vai arī mazliet pakurnēja, bet — neko darīt, maizīte kaut kā jāpelna, — nopūtās un dzīvoja tālāk. Kāpēc žurnālisti paši pieļauj, ka viņus šādi nelietīgi izmanto? Kāpēc pieļauj savas profesijas degradēšanu un prestiža graušanu? Viens no galvenajiem iemesliem — žurnālisti baidās zaudēt darbu, jo Latvijas mazais mediju tirgus ierobežo darba iespējas. It kā jau šķiet, ka mediju pietiek — vairākas avīzes, gūzma žurnālu un vēl arī radio, TV un internets. Taču, ja žurnālists grib nopietni un kvalitatīvi rakstīt vai stāstīt par sociālpolitiskiem, ekonomiskiem jautājumiem, tad viņam ir ierobežotas iespējas. Nišas žurnālos, piemēram, uz sieviešu auditoriju vērstajos, plaši par politiku un ekonomiku neizvērsīsies.

Bailes zaudēt darbu

Žurnālistu bailes par savu vietu jau ilgus gadus ir sekmīgi stiprinājušas mediju īpašnieku un vadības necieņu pret pieredzējušiem un profesionāliem žurnālistiem. Lielākoties tādi Latvijas medijiem nebija izdevīgi — jo vairāk zini, jo lielāka pieredze un vēsturiskā atmiņa, jo kvalitatīvāk spēj analizēt notiekošo, jo vairāk uzticamu avotu esi ieguvis un jo neatkarīgāks viedoklis tev ir un objektīvāku skatu spēj dot auditorijai. Bet mediju vadītājiem lielākoties nav bijis vajadzīgs žurnālista neatkarīgais skatījums. Ir bijušas vajadzīgas un ir joprojām vajadzīgas pildspalvas — cilvēki, kas savas nezināšanas dēļ izpilda konkrētāku — atklātāk vai slēptāk izteiktu — pasūtījumu. Tāpēc pieredzējušākie žurnālisti pretēji loģikai netika novērtēti, bet tieši pretēji — turēti spriedzē ar tekstu „jūsu vietā atradīsim citus”. Un daudzas redakcijas gan atrada, gan joprojām atrod jaunos daudzsološos, ko viņu jaunības (un tādēļ — neuzdrīkstēšanās runāt pretim) un pieredzes trūkuma dēļ var izmantot kāda labā.

Taču mediju īpašnieki, šķiet, nerēķinājās ar kādu šī procesa blakusapstākli. Auditorijai, kam ir vajadzīga kvalitatīva žurnālistika, viena no prasībām ir uzticība konkrētajam medijam. Bet uzticība rodas ne tikai no tā, ka galvenā redaktora amatā ir sabiedrībā pazīstams cilvēks. Uzticību rada arī žurnālistu vārdi. Un, ja pastāvīgs medija lasītājs/skatītājs/klausītājs mana, ka pazīstamo žurnālistu vietā vai ik dienu parādās arvien jauni un jauni vārdi, viņš, pirmkārt, jūtas apjucis un it kā nomaldījies it kā sen zināmajā mežā, kuru līdz nepazīšanai pārvērtuši izcirtumi un jaunaudzes. Un otrkārt, ir nepieciešams laiks, kamēr lasītājs pierod pie jaunajiem vārdiem un sāk uzticēties jaunajiem žurnālistiem. Bet, ļoti iespējams, daļa konkrēto mediju ir lasījuši, klausījušies vai skatījušies tikai konkrēto vārdu dēļ, un, tos zaudējot, vairs neizrāda interesi arī par mediju.

Vēl viens svarīgs apstāklis — jau zināmiem un „pārbaudītiem” žurnālistiem uzticas ne tikai auditorija, bet arī avoti, kas ir viens no ļoti svarīgiem žurnālista darba stūrakmeņiem. Avotu uzticību iegūst ilgā laikā, nevis pirmajās darba dienās. Un tā daļa pieredzējušo žurnālistu no redakcijām aizgāja arī ar visu savu iekrāto avotu bagāžu.

Bez pašregulācijas

Taču tas, kas visvairāk ir vājinājis žurnālistiku Latvijā, ir pašu profesionāļu nespēja apvienoties un pašregulēties. Latvijā katastrofāli jau gadiem ir trūcis stipras žurnālistu organizācijas, kas pildītu gan profesionālā vērtētāja, gan žurnālistu arodbiedrības funkcijas. Pirms pāris gadiem bija neveiksmīgs mēģinājums reanimēt Latvijas Žurnālistu savienību (LŽS), taču, no laika distances raugoties, tagad var teikt, ka šim mēģinājumam neveiksme bija ieprogrammēta jau pašā saknē vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir grūti, lai neteiktu — neiespējami jaunas vēsmas un domāšanu ienest organizācijā, kur lielākajai daļai biedru, kas sarakstos ir vēl no ļoti veciem laikiem, trūkst elementāras izpratnes par to, kas Latvijas medijiem ir nepieciešams mūsdienu pasaulē. Otrkārt, ir grūti ko mainīt, ja LŽS „vecā elite” cenšas pie varas noturēties dažādiem līdzekļiem, arī spēlējot negodīgiem paņēmieniem, kādi, ļoti ticams, ir pašsaprotami, teiksim, čekas skolu baudījušiem personāžiem, bet noteikti ne sevi un citus cienošiem cilvēkiem ar elementāru izpratni par godīgumu. Un skumji, ka šo negodīgo spēli masveidā ir atbalstījuši atsevišķu redakciju, piemēram, Čas un NRA ierindas žurnālisti, kas nu jau sevi ir ļāvuši izmantot dubultā. Pieļāvuši gan to, ka ar viņiem manipulē darba devējs, gan arī politbiznesā iesaistītie kolēģi, kas sen jau vairs nav žurnālisti, jo strādā kā PR darboņi, apkalpojot konkrētu mediju īpašniekus, un tādēļ viņiem nav izdevīga profesionālā organizācija, kas vērtē žurnālistu darbu, lai veicinātu profesionālo standartu ievērošanu.

Taču trešais un, ļoti iespējams, vislielākais Latvijas žurnālistu klupšanas akmens ir tas, ka profesijas kvalitātes un pašaizstāvības labad apvienoties nespēj arī tie, kas paši savās grupiņās gan ik pa laikam pagaužas par žurnālistikas vājumu, taču šajā gaudu punktā tā arī paliek. Latvijas žurnālisti ir par maz publiski identificējuši savas profesijas problēmaspektus, kaut gan to būtu varējuši darīt ļoti sekmīgi, jo sabiedrības uzticība mediju personībām ir bijusi ļoti augsta. Taču, tā kā profesionālajās diskusijās valda klusums, tad arī sabiedrībai ir pat ļoti pamatoti nostiprinājies priekšstats, ka visi Latvijas žurnālisti ir pērkami, pārdodami un katrā ziņā viņu vēstītajam uzticēties nevar.

Vājums, kas gremdē

Un šo daudzo apstākļu kopsakarības dēļ arvien plānāki un saturiski nabadzīgāki, bet toties vieglāk manipulējami ir kļuvuši plašsaziņas līdzekļi. Tādi, kas nepilda savu pirmo trīs varu kontrolētāja un sargsuņa lomu, bet drīzāk — kas palīdz pie varas nokļūt un vēl arī nostabilizēties koruptīvām partijām jeb, pareizāk sakot, koruptīvām grupām, kas, pateicoties sponsoru naudai, ir iekļuvušas parlamentā un pieņem saviem naudas devējiem izdevīgus lēmumus. Tāpēc ļoti likumsakarīgi ir ne tikai tas, ka Latvijas mediju lielākā daļa patlaban ir vāja un nespējīga attaisnot savu sūtību, bet arī tas, ka mediju vājums ir palīdzējis vājināt arī valsti. Ir bijis par maz mediju, kas prasa atbildību no iepriekšējām valdībām, kas spieda gāzi grīdā un centās nīcināt tiesiskumu Latvijā. Ir bijis par maz mediju, kas skatās uz politiķu un pārējo amatpersonu pirkstiem un vērtē to, kā tiek tērēta valsts nauda. Ir bijis par maz mediju, kas analizē notiekošo un palīdz auditorijai saprast, cik adekvāti vai neadekvāti procesi Latvijā notiek.

Un vājums ir gremdējis pašus plašsaziņas līdzekļus. Galu galā — ja reiz nespēj aizstāvēt pats sevi, tad nespēj aizstāvēt arī savas auditorijas intereses un nespēj strādāt šīs valsts sabiedrības labā. Tad esi vājš savā vājumā un ļaujies, lai vājums tiek izmantots. Paliec par pildspalvu, par mikrofonu kāda cita rokās un nodod sava amata būtību un garu. Aizliedz pats sevi. Un tad bez grūtībām uzrodas kāds, kurš šo pildspalvu, šo mikrofonu izmanto savā labā.

Tas, kā Latvijas žurnālistika pārvarēs ne tikai finanšu krīzi, bet arī mediju tirgus globālās izmaiņas, būs atkarīgs ne tikai no izdevēju spējām izdomāt un izveidot jaunus mediju modeļus. Tas būs atkarīgs arī no pašiem žurnālistiem. No viņu spējas saskatīt savu lomu laikā, kad katrs pats sev it kā var būt žurnālists un kad izdevējiem vairāk par kvalitatīvu žurnālistiku interesē izdzīvošana. Savdabīgs katalizators tam būs Dienas žurnālistu un izdevēja domstarpību risinājums. Diena arī savā vājumā joprojām tomēr ir viens no Latvijas stiprākajiem medijiem, kas nu jau gandrīz divdesmit gadus ir pieturējies pie noteiktiem profesionālās kvalitātes standartiem un zināmas vērtību skalas. Un tomēr Dienas žurnālisti savā prasībā pēc skaidrības par īpašniekiem palika vieni — tādi, kas it kā nesaprotamu iemeslu dēļ satraucas par it kā mazsvarīgu jautājumu. Mēs vēl nezinām, kā beigsies Dienas redakcijas un izdevēja nesaskaņas, taču var gadīties, ka Latvijas žurnālistikas kopējais vājums kļūs par kapraci tam, par ko pēc gadiem mēs varēsim teikt — tā toreiz bija kvalitatīvā žurnālistika.

_________________________

[1] Pilnu Aivara Lemberga un Andreja Ēķa telefonsarunas tekstu, kā arī Ēķa skaidrojumus laikrakstam Diena var izlasīt šeit: http://www.diena.lv/lat/laikraksts/tiesa_runa/vards-brivibai-ta-teikt