Raksts

Pietiek slidināties!


Datums:
14. decembris, 2010


Autori

Kārlis Streips


Būdams Rīgas centrā dzīvojošs kājāmgājējs un riteņbraucējs, es šīs agrīnās ziemas „priekus” esmu izbaudījis, tā teikt, ar pilnu programmu. Kārtējo reizi šķiet, ka Rīgas pašvaldība ir uzskatījusi, ka Latvija atrodas kaut kur Āfrikā, kur sniegs ir liels retums. Vai arī, kā man skābi smaidot vakar teica kāda sarunas biedrene, pilsētas vadītāji uzskatīja, ka tāpēc, ka pērn sniega bija ļoti daudz, šogad tā nebūs vispār. Lika drusku pagaidīt.

Ziņots, ka pašvaldība jau izdevusi pusmiljonu latu sniega aizvākšanai. Saprotu, ka tas ir dārgs prieks, ne tik daudz sniega rakšana, kā sniega izvešana no pilsētas. Ziņots arī, ka sastādīta liela kaudze protokolu namīpašniekiem, kuri nav nodrošinājuši ietves notīrīšanu nama priekšā. Bet abos gadījumos man tomēr ir jājautā, kur īsti tas ir noticis? Jo ceļā, kuru es mēroju visregulārāk – no mājām uz Latvijas radio un atpakaļ – gandrīz vai katrs solis nozīmē slīdēšanu, it īpaši tajās vietās, kur ietve ir slīpa, nevis līdzena. Piedevām, pietiekami daudzās vietās sētnieks ir notīrījis sniega virskārtu, bet atstājis visu sacietējušo sniegu un ledu, kas ir zem tās. Vēl ir arī tas, ka sētnieki rakto sniegu sakrauj ielas malā, un tas nodrošina divas lietas. Pirmkārt, ka ietve kļūst pagalam šaura. Tas it īpaši tā ir Vecrīgā, kur, piemēram, Zirgu iela ir kļuvusi pavisam briesmīga. Abās ieliņas pusēs sniega čupas, trotuārs pavisam nepieejams, pa vidu pati iela, pa kuru arī brauc automobiļi. Diez kas nav. Otrkārt, ka ielu stūros veidojas briesmīga putra, kurai cauri brist nav pilnīgi nekāda prieka. Pēc katras ziemas nākas pirkt jaunas kurpes, jo esošās ir izkusušas.

Ziņots, ka sniega tīrīšanā piedalās arī tā dēvētie simtlatnieki, viņu galvenais uzdevums ir – tīrīt parkus. Tas ir jauki, bet kāpēc tikai parkus. Minētie ielu stūri būtu daudz pateicīgāks uzdevums, jo parkos tomēr ļaudis lielākoties dodas rotaļāties, un sniegs tur ir vajadzīgs ziemas izpriecām, savukārt pa ielu dodas ļoti daudz cilvēku, kuriem tomēr nenāktu par sliktu krietni labāk notīrītas ietves un ielas.

Protams, varam skaitīt svētības. Man ir draugs vienā no Latvijas mazpilsētām, kurš stāsta, ka tur tīrīts neesot absolūti nekas. Droši vien, patlaban atkārtojas jau šī gada sākumā pieredzētais – ka laukos ir daudz bērnu, kuri netiek uz skolu, jo transports nekursē. Rīgā laikam situācija ir salīdzinoši labāka. Bet tomēr. Nevienam nav noslēpums, ka patlaban laika apstākļi mūsu pasaulē ir mainījušies, un tas, ka vētru un ar to asociēto nokrišņu apjomi ir lielāki, ir pavisam skaidrs. Tam nu reiz vajadzētu nozīmēt, ka pašvaldības budžetā šo iespēju paredz konkrēti. Ja sniega nav, tad naudu var izdot kaut kam citam. Bet, kad sniegs ir, tad tas tomēr ir jātīra.

Protams, šausmas rada arī doma par atkusni. Tajā brīdī sniegs un ledus sāks velties no jumtiem, katru gadu cilvēki top traumēti, un tas ir viens no mūsu banānu republikas lielākajiem un ironiskākajiem paradoksiem, ka sods par jumta netīrīšanu ir krietni mazāks par summu, kāda ir jāmaksā par jumta notīrīšanu. Savukārt, uz ielas sāksies briesmu lietas. Peļķes, peļķes, peļķes. Manā radio raidījumā man Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Ameriks stāstīja, ka nelaime ir tāda, ka smiltis, kuras reizēm tiek kaisītas uz sniega un ledus, visas nonāk kanalizācijas sistēmā un daudzviet to ir aizdambējušas pavisam konkrēti. Katrā gadījumā Marijas ielā ir vajadzīgs apmēram piecu minūšu lietus, lai būtu peļķes, kuru saturu it īpaši trolejbusi pārceļ uz ietvi, kad tām brauc cauri. Arī tas nav nekas patīkams, un brīdī, kad kusīs tas sniega apjoms, kāds pilsētā ir jau tagad, situācija būs pavisam drūma. Skumji.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!