Raksts

Pieņēmumi, par kuriem vērts pastrīdēties…


Datums:
20. janvāris, 2009


Autori

Iveta Kažoka


Politiski sarežģītās situācijās ir svarīgi mācēt uz mirkli piebremzēt, lai no jauna izvērtētu pieņēmumus, kas ir pamatā iecerētajai rīcībai.

Tas nav vienkārši – jo krīzes apstākļos laika nav daudz, spiediens pēc tūlītējiem lēmumiem ir milzīgs un nevienam nepatīk izskatīties pēc progresīvu jauninājumu torpedētāja vai vienkārši tumsoņas ar tendenci uzdot “stulbus jautājumus” vissliktākajā iespējamā brīdī.

Šobrīd ir tieši šāds mirklis.

Mani satrauc salīdzinoši nekritiskā attieksme pret vairākiem publiskajā telpā izskanējušiem pieņēmumiem, kas šad tad tiek sludināti kā pašsaprotamas patiesības un tādēļ, visticamāk, arī būs pamatā turpmākajai partiju rīcībai.

(1) Pieņēmums: Saeimai ir aizliegts (alternatīva – nav aizliegts, bet nevajadzētu) pieņemt lēmumus, kas attiecas uz šo sasaukumu.

Šo argumentu esmu dzirdējusi jau labi sen, taču man tā arī nav izdevies “lokalizēt” tā filozofisko/konstitucionālos principos balstīto izcelsmi. Mana pieredze rāda, ka politiķi šo argumentu izmanto, lai iebilstu pret izmaiņām, kas ŠOBRĪD viņu partijai nav izdevīgas (piemēram, iespējas tautai ierosināt atlaist Saeimu vai pašai Saeimai atlaist pašai sevi, vai budžeta finansējuma piešķiršana partijām gadījumā, ja, piemēram, šāds finansējums opozīcijai noderētu vairāk). Taču tajā brīdī, kad piedāvātā rīcība ir SAVAS partijas interesēs (piemēram, ierobežojot iespējas vēlēšanās kandidēt dažādām cilvēku/organizāciju kategorijām, vēlēšanu teritoriju noteikšana – piemēram, administratīvas reformas kontekstā, labvēlīgāku priekšvēlēšanas aģitācijas nosacījumu izveidošana), tad šis arguments “dīvainā kārtā” izpaliek.

Tik krasā formā formulētu es šādu principu nevienas valsts konstitūcijā neesmu redzējusi. Radikālākais ierobežojums, ko zinu: ASV Konstitūcijas 27.labojums, kas ļauj grozīt tikai nākamā parlamenta sasaukuma atalgojumu. Tieši tik šauri – ierobežojums attiecas tikai uz personiskajām deputātu naudas lietām. Ja kāds zina ko apjomīgāku kādā citā valstī, lūdzu sakiet! Vēl esmu dzirdējusi no viena Vācijas politiķa par politisko praksi Vācijā attiecināt vēlēšanu sistēmas reformas uz nākamajiem sasaukumiem, taču šī prakse nav attiecināma uz visiem lēmumiem, kurā kāda partija ir/nav ieinteresēta (piemēram, valsts finansējuma apjoms tiekot mainīts diezgan brīvi un attiecas uz partijām, kas par to lemj), turklāt neesmu nevienā oficiālā grāmatā vai rakstā redzējusi apliecinājumu, ka šī prakse reāli darbotos..

Cita lieta, ka veselā virknē valstu (piemēram, Dānija, Zviedrija, Beļģija) viens parlamenta sasaukums vispār nav tiesīgs grozīt konstitūciju (neatkarīgi no tā, vai grozījumi attiecīgajam sastāvam ir par labu, par sliktu vai pilnīgi neitrāli). Lai grozījumi stātos spēkā, pēc jaunām vēlēšanām jaunievēlētajam parlamentam ir tie vēlreiz jāatbalsta. Tas ir nodrošinājums pret pārsteidzīgu rīcību. Taču šajās valstīs tā notiek tādēļ, ka tāda ir viņu konstitūcijas prasība (bez tam tas attiecas tikai uz konstitucionālām izmaiņām). Latvijas Satversmē tādas nav. Satversmi aizsargā tikai 2/3 vairākuma nodrošināšanas nosacījums + (lai gan tas ir ļoti strīdīgi) prasība konstitūcijas grozījumiem atbilst konstitucionāliem pamatprincipiem. Neatceros gadījumu, kad Saeima būtu iepriekš atteikusies mainīt vēlēšanu likumus, aizbildinoties ar savu “ieinteresētību”, tādēļ izmantot šādu argumentu tagad būtu, mazākais, manipulatīvi. Ja problēma ir samilzusi JAU TAGAD, tad kādēļ ļaut tai turpināties vēl vairākus gadus?

(2) Pieņēmums: aizliegums partijām pieteikt vienus kandidāts vairākos apgabalos ir viennozīmīgi pozitīvi vērtējams.

Šī ir viena no Zatlera ultimāta prasībām. Uzskatu šo ultimātu par politiski drosmīgāko soli atjaunotās Latvijas vēsturē, taču, manuprāt, būtu bijis daudz labāk, ja vienīgā “obligātā” prasība būtu bijuši grozījumi Satversmē par tautas tiesībām atlaist Saeimu – galu galā šīm pārmaiņām ir ļoti leģitīms pamatojums: vasaras referendums un politiķu iepriekš dotie solījumi.

Visumā atteikšanās no lokomotīvēm šķiet simpātiska ideja (piespiež partijas veidot un rēķināties ar reģionāliem līderiem), taču tai ir kāds “blakus efekts”, kas, manuprāt, ir par maz ticis apspriests: jo ciešāka ir vēlēšanu sistēmas izraisītā piesaiste konkrētiem ģeogrāfiskiem apgabaliem, jo mazāk elastīga ir partiju sistēma. Proti, tajā kļūst grūtāk ienākt jauniem spēlētājiem – jaunām partijām (bez jau esošiem varas resursiem + ierobežotām finansēm) ir sarežģītāk pagūt gan reģionos savākt līdzsvaroti spēcīgu komandu , gan arī ar to iepazīstināt sabiedrību.

It sevišķi, ja vēlēšanu apgabali ir nelieli (šāds priekšlikums arī ir izskanējis, lai gan tas nav “ultimātā”) – jo mazāki apgabali, jo spēcīgāka tendence uz partiju konsolidāciju (līdz pat divu-trīs partiju sistēmai gadījumā, ja katrs deputāts tiek ievēlēts no sava apgabala). Šāda sistēma visizdevīgākā ir partijām, kas JAU ir spēcīgas reģionos + kuras JAU ir izveidojušas atpazīstamu cilvēku komandu (skat. uz “incumbent advantage” ASV un Lielbritānijā). To labi pierāda arī Vācijas pieredze: piemēram, salīdzinoši jaunā Zaļā partija pēdējās desmitgadēs ir iekļuvusi parlamenta tikai tādēļ, ka vēlētājiem bija iespēja balsot ne tikai par kandidātiem vienmandātu apgabalos (kur jau pazīstamajiem partiju pārstāvjiem ir priekšrocības un lielāko partiju pārstāvji tiek ievēlēti šādi) , bet arī par nacionāla mēroga partiju sarakstiem.

Bez tam jaunā sistēma var atnest problēmas, kuru iepriekš nebija (vai arī tās nebija tik izteiktas) – piemēram, ievēlēto deputātu domāšana nevis visu Latvijas iedzīvotāju, bet sava apgabala vēlētāju interesēs. Nedomāju, ka tas ir kaut kas vēlams.

Tā kā es nezinu, vai jaunā pieeja atnesīs vairāk labuma vai ļaunuma. Ja man šobrīd būtu jāprognozē tās sekas (pieņemot, ka nekas cits vēlēšanu sistēmā nemainās – piemēram, nesamazinās apgabalu lielums), tad es ar 75-85% varbūtību teiktu, ka nekas būtisks no šīs pārmaiņas nemainīsies. Līdzīgas problēmas kā Latvijā ir arī, piemēram, Nīderlandē – arī tur partiju līderi var startēt vairākos (no 19) apgabalos un rezultāts ir tāds, ka pilsoņi daudzus parlamentāriešus nepazīst.

Pozitīvākais iespējamais rezultāts: partiju līderu skaits paplašinās un viņi kļūst savā rīcībā neatkarīgāki. Negatīvākais iespējamais rezultāts: samazinās iespējas vēlēšanās sekmīgi piedalīties jauniem politiskiem spēkiem + kaulēšanās par sava apgabala interesēm (uz visas sabiedrības interešu rēķina) kļūst par leģitīmu politisku paņēmienu.

(3) Pieņēmums: samilzušās problēmas palīdzēs risināt aizliegums ievēlētajiem deputātiem mainīt savu partejisko piederību (pretējā gadījumā zaudējot mandātu)

Manuprāt, šī ir ideja, kas tikai no sākuma izskatās labi. Vairāk iedziļinoties, problēmu ir vairāk nekā ieguvumu.

Neapšaubami, ka tai ir skaidrs idejiskais pamatojums – galu galā pie Latvijas pašreizējās vēlēšanu sistēmas cilvēki balso par partiju sarakstiem, bieži nepazīstot konkrētos kandidātus. Ievēlētajam deputātam no partijas izstājoties (vai tiekot izslēgtam) vai partijai sašķeļoties/apvienojoties ar citām u.tml. nav skaidrs, kurš atbild par iepriekš solīto.

Taču aizliegums saglabāt savu mandātu nav labs risinājums. Blakus daudziem konstitucionāliem jautājumiem, šeit ir problēmas arī ar šāda risinājuma sekām. Ko prasība nolikt savu mandātu nozīmēs Latvijas kontekstā? Vēl dzelžaināku partiju disciplīnu nekā līdz šim. Partijas elite ievēlēto deputātu par nepaklausību varēs izslēgt vairs ne tikai no partijas rindām, bet arī no parlamenta. Šādu iespēju vēl varētu apsvērt gadījumā, ja Latvijas partiju lēmumu pieņemšana būtu iekšēji demokrātiska, taču tā tāda nav – Saeimas deputāti publiski nereti nespēj pamatot savu skandalozāko balsojumu iemeslus, privāti attaisnojoties ar partijas elites diktātu un neesošo izvēli. Neesmu pārliecināta, ka Latvijas kontekstā partiju maiņa pat būtu jāuzskata par kaut ko a priori nosodāmu (izņemot, ja deputātu kāda partija “pārpērk”). Atšķirībā no, piemēram, Vācijas, kur partijas darbojas pēc savādākiem principiem (lai gan arī tur nav prasības deputātam nolikt mandātu gadījumā, ja viņš tiek izslēgts no partijas).

Nav gan taisnība kādam koalīcijas deputātam (šķiet A.Bērziņam no LPP/LC), kurš paziņoja, ka tāda sistēma spēkā esot tikai trešās pasaules valstīs. Kādu laiku prasība nolikt mandātu, izstājoties no partijas, bija spēkā, piemēram, Jaunzēlandē (ja kādam interesē vairāk, tad atslēgas vārdi ir floor crossing un party hopping). Taču tā nudien ir ļoti reta parādība. Latvijas kontekstā – manuprāt, nepārprotami kaitīga.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!