Raksts

Pie mums un citur


Datums:
09. maijs, 2011


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Pēdējā laikā nācies lasīt par vairākiem jautājumiem, kuru kontekstā nācies domāt kategorijās "mēs" un "viņi." Nē, nē, šoreiz runa nav par tiem "viņiem," kuri vakar pie tā dēvētā "uzvaras" pieminekļa sēroja par aizgājušo godību, kamēr "mēs" atcerējāmies, ka viņu "uzvara" nozīmēja mūsu okupācijas sākumu. Nē, šoreiz runa ir par tādām visnotaļ ekonomiskām lietām.

Piemēram, par vēsti, ka, Slovākijā veikts pētījums, kurā konstatēts, ka vairāki Eiropas un pasaules līmenī pazīstami uzņēmumi, iespējams, tā dēvētajās jaunajās ES dalībvalstīs (un, jādomā, arī citur ārpus “vecās” Eiropas) tirgo draņķīgāku preci nekā citur. Ziņots, ka vienīgi šokolāde Milka visur ir vienādas kvalitātes, par ko prieks, jo Milka šokolāde ar lazdu riekstiem man garšo pat ļoti. Bet ko domāt, piemēram, par Coca-Cola? Tiesa, es kolu dzeru reti, bet vai tiešām būtu iemesls domāt, ka Atlantā bāzētā kompānija aborigēniem cenšas iesmērēt kaut ko sliktāku nekā pašmāju ļaudīm? Cik var spriest, runa ir par to, vai vienuviet tiek lietots lētāks, bet cituviet — dārgāks saldinātājs. Internetā var atrast Coca-Cola pārstāvjus skaidrojam, ka, jā, saldinātājs no vienas pasaules malas uz citu var mainīties, bet kvalitātes prasības tomēr ir kvalitātes prasības un, kā teikts vienā firmas mājaslapā, “sākot ar produkta izveidošanu un turpinot ar tā iepakošanu un tad liešanu glāzē, mums nav pieņemams nekas mazāks par simtprocentīgu kvalitāti. Mūsu klienti visā pasaulē pelnī augstākās kvalitātes dzērienus, kādus varam ražot. Katru reizi.” Tas pats, starp citu, sakāms par vēl vienu Amerikas gigantu pārtikas preču jomā, proti — Makdonaldu. Makdonalds sper nenormālus soļus, lai pārliecinātos, ka visur pasaulē, kur ir dabūjams Big Mac hamburgers, tas būs tieši viens un tas pats hamburgers. Ja valstī neēd liellopu gaļu, tad Big Mac nebūs vispār, bet citādi tas visur būs viens un tas pats.

Slovākijas pētījumā dots mājiens, ka šāda veida uzņēmumi apzināti uz Austrumeiropu sūta lētā gala preces. Ja tā, tad Coca-Cola gadījumā kaut kur Atlantā ir dokuments, kurā šāds lēmums ir piefiksēts, un, manuprāt, ir pat ļoti maz ticams, ka tas tā ir. Jo tas nozīmētu, ka par zemākas kvalitātes kolu būtu jāzina ne tikai tiem diviem vai trim cilvēkiem, kuri it kā zina Coca-Cola formulu, bet arī katram, kurš pērk dārgāko vai lētāko izejvielu, katram, kurš pārrauga šo procesu u.tml. Nepārprotami tas būtu liels skandāls. Taču patērētājam attiecībā uz jebkuru pārtikas preci būtībā ir divas prasības: Lai tā labi garšo un lai tā nedara pāri. Žurnālā Dienas ēdieni esam runājuši par to, ka vajadzētu savākt konkrētu preču komplektu no Latvijas un no ārvalstīm un paskatīties, vai tās garšos citādāk, bet zināmā mērā tas tomēr būs subjektīvs vērtējums arī tad, ja tā būs tā sauktā aklā degustācija. Un nudien negribas ticēt, ka šī ir joma, kurā ir notikusi kaut kāda briesmīga sazvērestība. Redzēsim, vai slovāku pētījuma rezultātā notiks kāda plašāka izmeklēšana, tādu Eiropas komisijai ir paģērējuši bulgāri bet diez vai taps konstatēts, ka kāds pret veselu un ļoti lielu reģionu ir izturējies kaitnieciski.

Šajā kontekstā šodien laikrakstā Diena ir visai savdabīgs komentārs no tās komentāru lapā visai nesen uzradušā Sandra Toča (viņš mums ir viens no tiem, kuri mētājas no žurnālistikas uz politiku un atpakaļ un tad atkal atpakaļ — kandidāts ir bijis, visai aktīvi mūsu republikas oligarhus reizēm ir slavējis). Kolēģis Točs zina recepti, kā reaģēt uz slovāku pētījumu. Arī Latvijai vajag pievienoties bulgāru prasībai par to, lai tiktu veikta izmeklēšana. Piemēram, ar to varētu nodarboties Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Bet, ak tavu nelaimi! PTAC atrodas Ekonomikas ministrijas pakļautībā, un Ekonomikas ministrijas vadībā ir, kā to mums ir paskaidrojis S. Točs, “ārzemnieku partijas” pārstāvis. Ak, tā. Kura tad nebūtu tā “ārzemnieku partija”? Tā būtum tā, kuru pārstāv zemkopības ministrs Jānis Dūklavs no “partijas, kurai latviešu intereses, jācer, ir svarīgākas nekā izpatikšana ES kungiem.” Ne vienā, ne otrā gadījumā autors nav partiju minējis vārdā, bet nevajag, tāpat skaidrs, un te nu ir redzams, kas Dienas redakcionālajam lācītim patiešām ir vēderā. Buldozera kādreizējam biznesa partnerim piederošā Diena tagad mums vēlas iestāstīt, ka Vienotība ir “ārzemnieku partija” un tāpēc “kārtīgiem” latviešiem no tās derētu tā pa gabalu… Diez kas nav.

Un šajā kontekstā par “kārtīgiem” latviešiem šajās dienās ir arī otra lieta. Nesen vienā mūsu valsts lauksaimniecības spārnā izcēlās pamatīga villošanās par to, ka ogu un augļu pārstrādes uzņēmums Pure Food tapa pārdots beļģu uzņēmumam. Tas, ka beļģu uzņēmums solīja saglabāt visus Pure Food vadības pārstāvjus un darbiniekus, kā arī uzņēmumā veikt lielas investīcijas, tas netraucēja tiem, kuri gražījās. Atkal “latviešu” uzņēmums (jā, “Pure Food” ir dikti latvisks nosaukums) zaudēts! Nu, nezinu, jo no tā laikam izriet doma, ja reiz latvietis ir radījis kompāniju, tad notiek kaut kas nodevīgs, ja kompānija pēc tam tiek pārdota tālāk un pie tam ārzemniekam. Atļaušos nepiekrist. Pure Food gadījumā darījums atver durvis daudz plašākam tirgum, un man ir grūti iedomāties, ka uzņēmuma vadība labprātāk sēdētu savā dīķītī bez izejas uz ārpusi, jo tas būtu “latviskāk.” Grozies kā gribi, Latvija tomēr ir divu organizāciju dalībvalsts, kuras abas paģērē tirgus atklātību, proti — Eiropas Savienības un, ja kas, arī Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībvalsts. Protams, arī šo koptirgu iekšienē protekcionisms nav nepieredzēta lieta. Daudzviet Eiropā aviokompānijas ir pastāvējušas tikai tāpēc, ka attiecīgā valsts tās stutē, tas pats sakāms par iekšzemes automobiļu ražotājiem u.c. veida “tautas lepnumiem.” Taču, diez vai tas ir tas, ko Latvija pārāk bieži var atļauties. Tiesa, pirms kāda brīža valsts metās cīņā, lai nepieļautu Latvijas finiera nonākšanu ārvalstnieku rokās, bet tur tomēr bija viena būtiska atšķirība no Pure Food — Latvijas finieri gribēja pārņemt agresīvs krievs (tātad — trešās valsts pārstāvis), kamēr Pure Food salaulājās, tā teikt, ar partneri no brālīgās līdzdalībvalsts (piedevām ne ar kompāniju, kura pieder septiņpadsmit ofšoru ķēdei, kā tas mēdz pie mums būt raksturīgi). Ekonomika robežas tomēr negriboši pazīst, it īpaši mūsu globalizētajā pasaulē. Šad tad dzird runājam, ka Latvijai ir vajadzīgs savs “Nokia.” Bez starptautiska procesa arī Skandināvijas Nokia nebūtu nekāds Nokia. Un, starp citu, Skandināvijas Nokia jau kādu labu brīdi pa pusei pieder vāciešiem. Ja kas.

Šī plašākā koptirgus kontekstā mulsinoša ir vēl cita aptauja, par ko šodien lasāms presē. Mūsu valstī, kur 34 procenti ļaužu uzskata (vai vismaz apgalvo, ka uzskata), ka saule riņķo ap zemi un nevis otrādi, kā liecina cita aptauja, veseli 50 procenti uzskata, ka Latvija no dalības ES neko nav ieguvusi. Fakts, ka Latvija joprojām no ES saņem četras reizes vairāk naudas nekā tajā iemaksā, acīmredzot šos ļaudis nemulsina, lai gan jādomā, ka reti kurš no tiem, kuri intervētājam teica “nē, neko nav ieguvusi,” šajā jautājumā ir īpaši iedziļinājies. Kopā ar jezgu par Pure Food, te kārtējo reizi sanāk tas latviešu pašizolācijas instinkts. Nekādi ārvalstu partneri. Nekādi ārvalstu īpašnieki. Nekādas ārvalstu apvienības. Varbūt daļēji to var saprast vēsturiskās kategorijās, lai gan arī pirms 2. pasaules kara Latvija taču bija starptautisku organizāciju dalībvalsts. Taču mūsdienu globalizētajā pasaulē tas tomēr ir un paliek labi, ka mūsu republika nav maza saliņa plaša okeāna vidū, kuru neviens nekad nevar sasniegt un kur jāsaimnieko tikai vienīgi pašiem. Vienu gan varu derēt — neticu, ka uzņēmumā Pure Food kāds īpaši patlaban ir nokāris degunu un uzskata, ka nav adekvāti patriotisks. Un, savukārt, tieši lauksaimniecības sektorā nu gan nebūs atrodami tie, kuri uzskata, ka no ES nav nekāda labuma. Jā, var runāt par to, ka platības maksājumu kontekstā Latvijas situācija salīdzinājumā ar, teiksim, Francijas situāciju nav pati tā labākā, bet vai tad labāk būtu, ja šādu maksājumu nebūtu vispār? Protams, ka ne.

Daudz mūsu valstī runāts par to, ka vajadzīgas investīcijas, Valsts prezidents par to vien runā, kad braukā pa dažādām pasaules valstīm, bet nožēlojamais fakts ir tas, ka arī investori ir spiesti saskarties ar šo nabas kasīšanas un pašizolācijas fenomenu. Gribi kaut ko celt? OK, bet tikai ne manā pagastā. Tā ir bīstama domāšana, jo viens nav cīnītājs un nekad nav bijis. Domājot par Eiropas Savienību, Apvienoto Nāciju organizāciju u.tml., nav dalījuma “mēs” un “viņi.” Tie paši “viņi” esam arī mēs. Jautājums ir tikai par to, cik prasmīgi mēs spējam tajā vidē atrasties.

Jauku visiem dienu.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!