Foto: Dāvis Drazdovskis

Dzīvojot Latvijā, no Baltijas jūras tuvuma izvairīties grūti. No neatņemamas identitātes sastāvdaļas līdz nozīmīgam ekonomisko labumu resursam, no tautā zināmu dziesmu tekstu galvenās varones līdz mūzikas festivālu fona “dejotājai”, Baltijas jūra ir un paliek tā pati – tie esam mēs, kas tai piešķir lomas, kontekstus, nozīmi un… piesārņojumu.

Šogad Baltijas jūras piesārņojuma problemātika ir aktualizēta ne reizi vien, un ne bez pamata. Nu jau gandrīz katrs būs dzirdējis, ka liela daļa Baltijas jūras ir mirusi un ka zivis drīz beigsies. Labi, Baltijas jūrā nav plastmasas atkitumu teritorijas divu Teksasas štatu lielumā, taču nenoliedzami dažāda veida piesārņojums Baltijas jūrā pēdējo desmit gadu laikā ir dramatiski pieaudzis, līdz pat tādam līmenim, ka nu jau par Baltijas jūru varam runāt kā par vienu no piesārņotākajām jūrām pasaulē. Protams, cēloņi ir arī dabiski faktori – šaurais savienojums ar Ziemeļjūru, kura dēļ ūdens apmaiņa Baltijas jūrā notiek ļoti lēni (ūdens pilnībā apmainās tikai reizi 40 gados!). Taču arī intenstīvā cilvēka darbība Baltijas jūras reģionā ir darījusi savu, kā rezultātā Baltijas jūra šobrīd knapi cīnās par savu izdzīvošanu.

Šoruden strādājot ar sociālo kampaņu “Latvija – zaļākā valsts pasaulē?”, kuras ietvaros centāmies (vēlreiz!) pievērst sabiedrības uzmanību Baltijas jūras piesārņojuma problēmai un tam, ko katrs varam darīt, lai šo piesārņojumu mazinātu, saskārāmies ne vien ar daudziem vērtīgiem un skaistiem stāstiem par to, ko iedzīvotāji un pašvaldības dar Baltijas jūras labā, bet arī ar vairākiem mītiem, kas ir dziļi iesakņojušies sabiedrības uztverē. Vislielākais izaicinājums lielai sabiedrības daļai ir tieši saikne starp cēloņiem un sekām, proti – “kā mana rīcība šodien ietekmē to, kāda Blatijas jūra būs rīt?”. Lūk, trīs izplatītākie mīti, ar kuriem sastapāmies kampaņas sagatavošanas un īstenošanas laikā.

Mīts nr.1 – “Mūsu pludmalē atkritumu nav, tātad tā ir tīra!”
Piekrastē redzamie t.s. cietie atkritumi – pudeles, korķīši, virvju gabali un citas lietas – ir daļa no Baltijas jūras piesārņojuma, kuru izjūtam un piedzīvojam visvairāk. Kuram gan patīk, atpūšoties pludmalē, redzēt apkārt izmētātus cigarešu galus vai pusdienu kārbas? Sociālās kampaņas “Mana jūra” ietvaros Vides izglītības fonds šogad nosoļoja visu Latvijas piekrasti, vācot datus par to, kur un cik daudz atkritumi ir atrodami. Viņu secinājumi ir divi – nav nevienas vietas Latvijā, kur piekrastē nebūtu atkritumi, un to ir vairāk, nekā sākotnēji domāts. Taču šis nav vienīgais indikators Baltijas jūras stāvoklim, un ir tikai aisberga redzamā daļa. Piekrastē nonāk tikai neliela daļa cieto atkritumu, un ūdens sevī slēpj vēl arī daudzus ctus piesārņojuma veidus, kurus ar neapbruņotu aci neredzēt. Turklāt vienā vietā izmestie atkritumi līdz ar straumēm un vējiem nonāk citās vietās, tādēļ arguments par to, ka “pie mums pie jūras ir tīrs, tādēļ visu, kas nepieciešams, esam jau izdarījuši” īsti nederēs.

Mīts nr.2 – “Ja es nedzīvoju pie jūras, tad to nepiesārņoju, un tās piesārņojums uz mani neattiecas!”
Saskārāmies ar uzskatu, ka Baltijas jūras piesārņojums ir piejūras pašvaldību un iedzīvotāju problēma un atbildība. “Viņi ir tie, kas piesārņo, viņi tad lai ir arī tie, kas par šo piesārņojumu uztraucas un parūpējas!” Diemžēl tas nav tik vienkārši – Baltijas jūras piesārņjums ir divvirzienu kustība, un attiecas uz visiem tiem, kas dzīvo pie kādas no upēm, kas ietek Baltijas jūrā. Atpūsties pie jūras un baudīt tās labumus dodas lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, tāpat tās preces un pakalpojumus, kuru ražotāji atrodas pie Baltijas jūras, lieto ne jau tikai piejūras teritoriju iedzīotāji. Baltijas jūras piesārņojums caur zivīm un citiem pārtikas produktiem nonāk visas Latvijas iedzīvotāju uzturā, savukārt Latvijas upju piesārņojums beigu beigās nonāk Baltijas jūrā. Mēs visi esam saistīti ar jūru nemanāmām, bet ciešām saitēm, un Baltijas jūra sākas mūsu mājās un ikdienas izvēlēs.

Mīts nr.3 – “Baltijas jūru piesārņo lielie piesārņotāji un citas valstis, man par to nav jāuztraucas!”
Tā ir taisnība, ka Latvija nav starp industriāli intensīvākajām valstīm, un mūsu ieguldījums Baltijas jūras piesārņošanā (un, būsim godīgi, arī atveseļošanā) ir salīdzinoši mazāks, nekā citām valstīm. Taču būtu naivi uzskatīt, ka Latvijai ar to nav nekāda sakara, visu vainu noveļot uz citiem. Tikai pēdējos desmit gados ir tikuši īstenoti būtiski ūdenssaimniecības un notekūdeņu attīstīšanas projekti, arī Latvijas lauksaimniecības radītais piesārņojums ir devis (un turpina dot) savu “ieguldījumu” piesārņojuma vairošanā. Arī katra cilvēka individuālās izvēles dara savu – gan mazgāšanas līdzekļu ķīmiskās vielas, gan bīstamo vielu piesārņojums, kas no bīstamajiem atkritumiem (piemēram, baterijām, sadzīves tehnikas, mobilajiem telefoniem) nonāk augsnē, pēc tam atrod savu ceļu uz Baltijas jūru. Protams, ne mēs vieni izglābsim Baltijas jūru, bet uzņemties savu daļu atbildības un aktīvi iesaistīties Baltijas jūras kopīgā atveseļošanā – to mēs varētu.

Mīti veido mūsu uzvedību un nosaka izvēles, un šo izvēļu sekas šobrīd ir ļoti labi redzamas Baltijas jūrā – ūdens kvalitātē, piekrastē un zivju resursos. Lai šos mītus pārvarētu, nepietiek tikai ar vienu vai divām sociālajām kampaņām – nepieciešamas integrētas un patiesas rūpes par jūru individuālā, kopienu un nacionālā līmenī. Jau šobrīd ir daudz cilvēku, organizāciju un pašvaldību, kurām atbildīga attieksme pret Baltijas jūru ir tikpat pašsaprotama, kā vasarā vismaz vienreiz aizbraukt uz pludmali atpūsties. Taču, tajā pašā laikā, starpvalstu sadarbības projektos, kuros ir iesaistījusies arī Latvija un kuru mērķis ir veidot vienotu Baltijas jūras pārvaldības sistēmu, Latvija nav tā aktīvākā dalībvalsts. Baltijas jūra nav tikai vides problēma – tā ir cieši saistīta arī ar ekonomiku, lauksaimniecību, kultūru, tūrismu un citām būtiskām jomām. Vai šo jomu pārstāvji maz to apzinās? Un vai ir gatavi rīkoties, lai savas mājsaimniecības, organizācijas, uzņēmuma, pašvaldības ietekmi uz to mazinātu? Baltijas jūras turpmākā nākotne ir atkarīga no tā, cik un ko katrs no mums tai varēs dot. Vai tas būs piesārņojums, vai varbūt kaut kas daudz labāks un vērtīgāks – tas lai paliek šī raksta retoriskais jautājums.