Recenzija pārskatam "Ceļā uz sociālo saliedētību un labklājību. Pārskats par izglītību Latvijā 2000. gadā"
Sorosa fonda – Latvija programmas “Pārmaiņas izglītībā” sagatavotais “Pārskats par izglītību Latvijā 2000” ir pirmais tāda veida pētījums un ievadā tiek pieteikts kā sabiedriskās politikas analīzes rakstu krājums. Tam varētu piekrist, tomēr saturiski pārskats jau skaidri iezīmē Latvijai jaunas nozares – izglītības politikas – veidošanos. Zinot, ka pasaules attīstītajās valstīs izglītības politika ir plašu pētījumu un studiju nozare, ka tās atziņas atspoguļotas daudzu sējumu enciklopēdijās, Latvijas pirmo atbildi ar šo pārskatu varētu dēvēt par novēlotu, taču tas būtu visnotaļ nepareizi. Latvijā šī nozare pēc neatkarības atjaunošanas ir sevi pieteikusi gan Inteliģences konferencēs, gan Izglītības forumos, gan subjektīvu un pārsvarā emocionālu izpausmju caurstrāvotos rakstos presē. Līdzšinējām aktivitātēm pietrūka sistēmisma – izglītība arvien tika skatīta fragmentāri, kā vienotai un sabiedrību visaptverošai sistēmai īsti nepiederošs elements, un varbūt tāpēc Latvijas enciklopēdijās nav pat šķirkļa “izglītības politika”, tādas nozares nav arī Latvijas zinātnē un augstskolu studijās. Pārskatā ietvertie 14 raksti iezīmē plaša spektra, bet skaidras kontūras izglītības politikai kā nozarei, un tas vien jau ir ieguvums. Diskutējams būtu jautājums par tālāko – vai ar šo pārskatu varētu tikt iedibināta pastāvīgu izglītības politikas pētījumu tradīcija un veidoti regulāri izdevumi ar pētījumu rezultātu analīzi, ar priekšlikumiem diskusijai par Latvijas izglītības politikas mērķiem un līdzekļiem.
Augstākās izglītības sfēru pārstāv trīs raksti, kaut gan arī pārējos šī pārskata rakstos vienmēr ir kāda sasaiste ar augstskolām – tātad izglītības sistēma kā spēles laukums tiek pārskatīts. Baibas Rivžas rakstā “Augstākā izglītība Latvijā pēdējā desmitgadē un doktorantūra – tās attīstības rosinātāja” izglītība skatīta valsts intelektuālā potenciāla attīstības ilgtermiņa perspektīvā, analītiski saasinot situāciju skaidrojošo pamatjautājumu: “Vai ar pašreizējo augstskolu atbalsta valsts politiku spēsim nodrošināt savas valsts akadēmiskā potenciāla pietiekoši strauju un kvalitatīvu atjaunināšanu, vai turpinot kā līdz šim, pazaudēsim pat to kvalitāti, ko pārmantojām no iepriekšējām paaudzēm ?” Politisko lozungu un starptautisko nolīgumu līmenī arvien biežāk izskan runas par ES vienoto izglītības telpu, un tam nevar nepiekrist. Rakstā pārskatāmi un saprotami analizēti ārējie un iekšējie faktori, te gribētos redzēt konkrētāku vērtējumu ārējo faktoru aspektā – kāds ir pašreizējais stāvoklis, kādas ir attīstības prognozes attiecībā uz izglītības importu un eksportu, jo no šo diviem procesiem ir atkarīga gan doktorantūras kvalitāte, gan kvantitāte. B. Rivžas pētījumā sniegtā salīdzinošā analīze, it īpaši izglītības finansējuma jomā, liek meklēt atbildi un vērtējumu par zemu izmaksu ietekmi Latvijas augstākajā izglītībā. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka zemākas ražošanas izmaksas kādai produkcijai vai pakalpojumam liecina par zemiem ražošanas standartiem nozarē, un tas var atstāt nelabvēlīgu ietekmi uz šīs valsts sociālo vidi un starptautisko prestižu. Vai to varētu attiecināt arī uz izglītību par dempinga cenām Latvijā, kas nepārprotami izriet no rakstā minētā starpvalstu salīdzinājuma? Viena un pamatā uz doktorantūras attīstību orientēta raksta ietvaros nevar aptvert visus augstākās izglītības līmeņus, tomēr rakstā kā pozitīvs sasniegums tiek vērtēts lielais izvērtēto studiju programmu skaits – 354, īstenotas tiek vairāk nekā 500. Vai tas tiešām ir veicinošs faktors augstākajā izglītībā, vai darba devēji un augstskolu reflektanti tik nekļūdīgi var izdarīt pareizo izvēli, vai šo daudzumu ir iespējams kvalitatīvi apkalpot pieticīgā finansējuma situācijā un ar vēl pieticīgāku mācībspēku skaitu? Rakstā, kurš virzīts uz doktorantūras analīzi, gribētos redzēt īsu skaidrojumu par šo jauno studiju formu, jo par to pat zinātnieki vēl strīdas un plašam lasītāju lokam te ir visai pieticīgi priekšstati. Kāpēc tikai 5% doktorantūrā studējošo aizstāv disertācijas – nav motivācijas, neatbilstoši (Latvijas pārspīlētās prasības) aizstāvēšanas noteikumi? Par šiem jautājumiem būtu vajadzīgs plašāks skaidrojums un noslēguma diskusija, kas sagatavotu ceļu politikas izstrādei un lēmumu pieņemšanai, jo raksta noslēgumā ieteikumi ir tiešām labi un uz attīstību vērsti. Tomēr nozari detaļās nepārzinošam raksta analītiskā daļa atsedz daudz “balto plankumu” viņa zināšanās par šo tēmu un varbūt liks izvairīties no iesaistīšanās argumentētās diskusijās.
Rita Kaša un Zane Loža rakstā “Valsts finansējums augstākajai izglītībai un finansu plūsmas mehānismi” jau pašā sākumā strikti iezīmē problēmas nostādni un risinājuma neizbēgamību Latvijai, jo turpmākā visai plašā pasaules literatūras analīze liek izdarīt kopsavilkumu, ka finansējuma izlietojuma efektivitāti nāksies uzlabot un nāksies nodrošināt arī vienlīdzīgas iespējas studēt. Raksts kopumā atstāj labas zinātniskas publikācijas iespaidu, kurā vienlīdz sekmīgi tiek savienota literatūras analīze par citu valstu stratēģijām un darbībām augstākās izglītības finansēšanā ar situācijas analīzi Latvijā. Paviršākam lasītājam sākotnēji varētu rasties priekšstats, ka valsts pasūtījuma veidošana augstākajā izglītībā ir saņēmusi pamatotu kritiku, taču būtībā te tiek atsegta Latvijas augstākās izglītības sistēmas lielākā pretruna – pretruna starp normatīvo finansējumu vienam studentam un studiju vietas finansējumu, no vienas puses, un pretruna starp valsts budžeta finansētu studējošo un studējošo, kurš par studijām maksā pats. Šīs sadaļas pētījumā ieteicams izlasīt gan katram studējošam, gan nodokļu maksātājam. No šo jautājumu analītiska apskata izriet ieteikumi, kuri gan nav programma rīcībai, bet dod pietiekamu pamatu diskusijai, ieteikumi ir konceptuāla rakstura un katrai nostādnei var būt dažādi pavērsieni to turpmākajā attīstībā. Pētījumu būtu lietderīgi turpināt jau tālākā attīstības fāzē, veicot precizēto koncepciju kvantitatīvu izvērtēšanu un piedāvājot līdzekļus izvirzīto mērķu sasniegšanai. Neaplūkoti paliek vismaz divi būtiski jautājumi:
Vai var runāt par valsts pasūtījumu situācijā, kad valsts finansē tikai 1/3 studējošo, bet pārējie par studijām maksā paši. Kas kontrolē situāciju – maksājošais vairākums vai budžeta finansētais mazākums, un kam ir pakārtota studiju organizācija – strādājošiem maksas studentiem vai pilna laika budžeta studentiem, kuri arī arvien biežāk strādā pilnu laiku?
Absolventu atbilstība darba tirgum specializāciju aspektā – vai ir korekti vērtēt situāciju, kurā specializācijas izvēli 2/3 gadījumu nosaka maksas studenti – studiju programmas pircēji? Vai strādājošie maksas studenti par studijām nemaksā dubultā – nodokļu veidā un vēl tieši maksu par studijām?
Domāju, ka autores ar savu spēju analizēt plašu literatūras klāstu šos jautājumus nav ignorējušas apzināti, jo tie arvien ir bijuši valdības un sabiedrību satricinoši visur pasaulē un ir joprojām arī tepat ES.
Ginta Tora, Inta Jaunzeme un Ināra Popova rakstā “Studiju vide Latvijas Universitātē – piedāvājums, pieprasījums un studiju kvalitāte” neatbilstību starp pieprasījumu un piedāvājumu vispirms saista ar nepietiekamo finansējumu, kas liedz modernizēt materiāltehnisko bāzi, attīstīt pētniecību, nodrošināt kvalitatīvu akadēmiskā personāla paaudžu maiņu. Rakstā minētais, ka 1995. gadā Latvijas Universitātē valsts finansēja tikai 48%, ļauj izdarīt secinājumu, ka te piedāvājuma kontrolpakete nav valsts rokās – maksātājs izvēlas preci/pakalpojumu, respektīvi, studiju programmu. Kā augstskola ar minētajiem pieticīgajiem resursiem spēj sagatavot lielā pieprasījuma nodrošinājumu, šis aspekts netiek aplūkots. Akadēmiskā personāla un studiju organizācijas struktūru analīze gan nav izvirzīta par šī pētījuma mērķi, taču bez šādas analīzes, pārsvarā tikai ar aptaujas datiem, ir visai riskanti dot drošus un pārbaudītus ieteikumus. Tomēr tā pētījuma daļa, kas skar aptaujas, tiešām ir pārdomāta un dod ticamus rezultātus. Raksta noslēguma sadaļā par veiksmīgu nevar uzskatīt septiņu finansēšanas modeļu virspusēju apskatu (pārstāstu no A. Mukānes atstāsta par Augstākās izglītības padomes sagatavotā dokumenta variantu). Oriģināldokumenta analīze būtu devusi citādus skaidrojumus un secinājumus. Teiktais nav adresēts kā pārmetums raksta autorēm, tas daudz vairāk atsedz nesaskaņu un konfliktu rašanās iemeslus sabiedrības un valsts institūciju saziņā, akcentē sagatavota dialoga un savlaicīgas komunikācijas nepieciešamību. Šie finansēšanas modeļi to sākotnējā versijā tā arī neguva atbalstu valdībā (valdība tempa ziņā pārspējusi pētījuma publicēšanu – tā tomēr ir pozitīva iezīme valdības darbā, jo arī pētījums tiek publicēts salīdzinoši īsā laikā!). Jautājums raksta autorēm: “Kāds pamats uzskatīt, ka reformas augstākajā izglītībā valsts augstskolas, tai skaitā Latvijas Universitāti, ved strupceļā un liek mainīt darbības principus, jo LU pamatrezerves ir izmantotas?” Tas neizriet no pētījuma un to nevar konstatēt tikai ar aptaujām – tas ir pārāk subjektīvi. Vai tiešām mainība kā augstskolu attīstības galvenā iezīme nav nepieciešama, vai iekšējo un nepārtraukto uzlabojumu uzsākšana – kvalitātes vadības sistēmas uzsākšana – nebūtu vajadzīga? Šim pētījumam vismaz noteikti ir turpmākās mainības un uzlabojumu iespējas.
Mēģinot izdarīt kopsavilkumu par trim apskatītajiem pētījumiem, vērtējot tos izglītības politikas kontekstā, jāatzīst, ka tie atstāj labi strukturētas zinātniskas publikācijas iespaidu. Šī iespaida būtiskā iezīme – dažkārt pat nozari pārzinošam speciālistam svešas literatūras apskats, teoriju apskats un tam klāt statistikas datu uzskaitījums – taču ko par tiem diskutēt – kādi tie bija autoriem šos darbus rakstot, tādi tie nepaliks. Kādu savu nākotnes vīziju varam veidot, kā to izdarīt – šis aspekts vēl nav dominante pētījumos. Esošās situācijas vērtējumā, īpaši negatīvā vērtējumā, parasti valda liela vienprātība, tāpat kā konceptuālo ieteikumu ziņā – tie pasaka, ko vajadzētu darīt, bet nerisina, kā to darīt. Līdz ar to “Pārskats” iesākumam ir teorētiski tomēr par smagu, lai būtu pamats plašai un argumentētai diskusijai. Arī sabiedrība, pat akadēmiskā, vēl ir visai vāji sagatavota brīvai orientācijai izglītības politikas nozarē. Tomēr cerīgs sākums ir, ka var sekmīgi turpināt, parāda Kopsavilkuma veidotāji (Guntars Catlaks, Indra Dedze, Stīvens Heinemans, Kārlis Krēsliņš), nosaucot izglītības 3 nopietnās problēmas:
1) pārvalde un organizācija;
2) finansējuma atbilstība un tā sadale;
3) nepietiekama sistēmas sociālā saliedētība.
Šis varētu būt problēmu uzstādījums nākošajam “Pārskatam”, kurus vai nu varētu apkopot zem šķirkļa “Izglītības politika” enciklopēdijās, vai arī iedibināt regulāru profesionālu nozares izdevumu.