Raksts

Pelnrušķītes rūpība sociālās politikas pētījumos


Datums:
22. aprīlis, 2003


Autori

Gunita Nagle


Foto: S. Akuraters

Starp valsts institūciju interneta mājaslapām viena no interesantākajām ir Labklājības ministrijai (LM) — tā piedāvā ne tikai ierēdņu tālruņus un normatīvos dokumentus, bet arī vairākus interesantus pētījumus. LM ir vienīgā ministrija, kuras pasūtītie, par valsts naudu veiktie pētījumi pilnīgi visi ir pieejami Latvijas akadēmiskajā bibliotēkā. Līdz pat 2002.gadam LM bija arī vienīgā, kurai bija oficiāls iekšējais process konkursu izsludināšanai par šo pētījumu veikšanai, bet tagad valdība šo kārtību noteikusi visām ministrijām.

Sarunā ar LM speciālistiem rodas iespaids, ka daži ierēdņi ar Pelnrušķītes rūpību centušies iztīrīt un sakopt savu valsts pasūtīto pētījumu istabu, kamēr citi ar mātes meitu slinkumu un nenovīdību to traucē. Par LM pieredzi – otrā politika.lv saruna no diskusiju virknes par valsts pasūtītajiem pētījumiem, ko vada Gunita Nagle (Diena). Sarunā piedalījās:

Inita Pauloviča, ANO Attīstības programmas Latvijā pastāvīgā pārstāvja vietniece. No 1995.līdz 2000.gadam strādāja Labklājības ministrijā un gādāja par pētījumu pasūtīšanas, veikšanas un izmantošanas kārtību.

Lauma Grafa, LM Finansu vadības departamenta direktore. Viņas vadītais departaments pašlaik ir atbildīgs par pētījumiem domātās naudas izmantojumu. Šogad tie ir 15 000 lati, kas ir par 8000 latu mazāk nekā pērn un tieši divreiz mazāk nekā 1999.gadā.

Gunta Robežniece, LM Eiropas un juridisko lietu departamenta direktora vietniece, bijusī LM Sociālās politikas attīstības departamenta direktore. Sociālās politikas departaments no 1992.gada līdz 2002.gadam bija atbildīgs par sociālās politikas pētījumu programmu.

Signe Kaņējeva, tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS projektu vadītāja. SKDS ir vairākas reizes uzvarējis LM konkursā par tiesībām veikt pētījumus.

Inese Ķīkule, Latvijas dzimumu līdztiesības apvienības valdes locekle. Apvienība sadarbojusies ar LM dzimumu līdztiesības koncepcijas izstrādē.

Sanita Vasiļjeva, LM Sociālās politikas monitoringa un prognožu nodaļas vadītāja. Pašlaik ir atbildīga par LM sociālās politikas pētījumu programmu.

Par konkursu rīkošanu — nepatikšanas

Gunita Nagle

2000.gadā pētījumā Attieksme un informētība par veselības aprūpes sistēmu Latvijā atklājās, ka tikai puse iedzīvotāju ir lietas kursā par medicīnas pakalpojumu saņemšanas kārtību. Līdzīgi tika secināts arī 2001.gadā veiktajā pētījumā, ka iedzīvotājiem ir visai sliktas zināšanas par tiesībām saņemt sociālo palīdzību. Kas pēc šiem pētījumiem mainījās?

Sanita Vasiļjeva: Tika izdoti informatīvie materiāli un rīkotas informācijas kampaņas par sociālās palīdzības pakalpojumiem.

Lauma Grafa: Varu atgādināt, ka bija kampaņa Vai tu zini, ko tu nezini?.

Gunta Robežniece: Mēs negribam apgalvot, ka visu pētījumu rezultāti tiek izmantoti sabiedrības informēšanai. Tie ir veikti, lai amatpersonām, kas LM izstrādā politiku dažādās jomās, būtu argumenti viņu darbam un viņi zinātu, kādēļ vajadzīga viena vai otra pieeja. Tā ir galvenā LM pasūtīto pētījumu ideja. Tādēļ arī mēs nepiesakām uzreiz 20 pētījumu tēmas, bet ministrijā nospriežam, kādi izpētes darbi katram gadam ir vajadzīgi. Diemžēl šī sistēma prasa, ka mēs pētītu tikai šī brīža vajadzības. Mēs neskatāmies ļoti tālu uz priekšu.

2000.gadā tika konstatēts, ka LM ir vienīgā, kurai ir noteikts iekšējais process, kas nosaka pētījumu konkursa kārtību. Kādu faktoru ietekmē, un kad šāda kārtība tika izstrādāta? Kādēļ tā šķita svarīga?

I. Pauloviča: Ministrijas nenoteica tēmas un pētījumi bija jāpasūta noteiktiem institūtiem. Ja tā nedarījām, pētnieki bija nikni.

Inita Pauloviča: 1995.gadā nauda pētījumiem, kas bija izmantojami valsts administrācijā, it kā tika sadalīta ministrijām. Bet faktiski tā tika sadalīta jau zināmām pētniecības institūcijām, kuras ministriju naudu uzskatīja par gandrīz vai savu budžeta naudu. Ministrijām pētījumi bija jāpasūta noteiktiem institūtiem. Negribu melot, vai bija dokumenti, kas noteica šādu kārtību, bet atceros: ja tā nedarījām, pētnieki bija nikni. Pētījumu tēmas tajā laikā nenoteica ministrija. Tā jautāja pētnieciskajām institūcijām, ko viņi gribētu pētīt. Šī kārtība bija pirmais, pret ko sākām protestēt.

Vēl tolaik tika uzsākts labklājības reformas projekts, kura viens no uzdevumiem bija novērtēt reformas radītās izmaiņas. Viens no novērtēšanas mehānismiem — pētījumi. Taču, kad paskatījāmies, kas pētījumos tiek darīts, konstatējām, ka nereti esam pasūtījuši izstrādāt normatīvos aktus. Tā kā zinātnieki tos nevarēja izstrādāt, tad, protams, darba grupās tika iesaistīti ministrijas cilvēki — labs iemesls piemaksāt LM darbiniekiem par papildus uzdevumiem.

Paši sev uzdevām jautājumu, ko tad īsti mums vajag novērtēt un izzināt. Turklāt Pasaules Banka mūs mudināja precizēt pētījumu mērķus, uzlabot pētījumu kvalitāti, izstrādāt skaidru procedūru, kādā veidā pētījumi pasūtāmi. Toreiz noteicām, ka, pirmkārt, visiem pētījumiem jābūt saistītiem ar sociālo un veselības politiku. Otrkārt, pētījumu tēmām jāatbilst valsts tā laika prioritātēm. Treškārt, pasūtot pētījumu, kāds departaments par to uzņemas atbildību. Departamenta ļaudīm jāzina, kā viņi šo pētījumu grib izmantot.

G. Robežniece: Konkursa rīkošanas dēļ mums bija nepatikšanas, jo tas bija pretrunā ar MK noteikumiem.

G.Robežniece: Tika pieņemts arī lēmums pētījumus pasūtīt nevis jau zināmiem pētniecības institūtiem, bet rīkot konkursu to izvēlei.

I.Pauloviča: Kad pirmo reizi rīkojām atklāto konkursu, visiem tas bija diezgan liels pārsteigums. Bet, atklāti runājot, tikai toreiz mēs konstatējām, ka vienu pētījuma tēmu var skatīt ļoti dažādi.

G.Robežniece: Konkursa rīkošanas dēļ LM bija nepatikšanas, jo tas bija pretrunā ar toreiz spēkā esošajiem Ministru kabineta noteikumiem. Toreiz jau pētījuma pieteikumā bija jāuzraksta, kādu pētījumu ministrija grib pasūtīt, kas būs izpildītājs un cik pētījums maksās. Šī kārtība nemainījās līdz pat pagājušajam gadam, bet mēs jau 90.gadu vidū atteicāmies bez konkursa atbildēt uz jautājumu, kas ir pasūtītājs un cik maksā pētījums, tādēļ toreiz no mūsu pētījumu budžeta “nogrieza” 20 tūkstošus latu.

I.Pauloviča: Mēs zaudējām naudu, bet turpinājām pilnveidot procesu. Laikā no 90.gadu vidus projektu pieteikumu un rezultātu kvalitāte stipri augusi.

Kā LM tiek noteiktas valsts pasūtīto pētījumu tēmas, vajadzības un mērķi? Kādas organizācijas un eksperti tiek iesaistīti šajā procesā?

G.Robežniece: Vispirms LM departamenti formulē, kādi pētījumi tiem nepieciešami. Visu vajadzības izvērtē ministrijas vadība, kas saka pēdējo vārdu.

I.Pauloviča: Tā kā pētījumu naudas ir ļoti maz, jāizlemj, kas ir prioritāte, un to nevar izlemt nozares departaments. Tikai ministrijas vadība var pateikt, kas svarīgāks — nodarbinātības vai sociālās palīdzības jautājums.

Vai pētījumu tēmu apspriešanā departamentos tiek iesaistīti nevalstisko organizāciju pārstāvji vai eksperti?

I. Ķīkule: Nav kapacitātes — NVO darbs virzīts uz problēmu risināšanu, nevis pētniecību.

G.Robežniece: Dažas tēmas ir ierosinājušas nevalstiskās organizācijas. Pirms dažiem gadiem bija pētījums par pensionāru dzīves apstākļiem, ko mudināja veikt Latvijas pensionāru federācija.

Inese Ķīkule: Es uzskatu, ka nevalstisko organizāciju līdzdalība tēmu apspriešanā ir vajadzīga, jo tēma nav tik viegli formulējama. Ja ir iespēja piedalīties jautājumu apspriešanā, es kā nevalstiskas organizācijas pārstāve jūtos ieguvēja, jo zinu iespējamos pētījumu rezultātus un varu tos izmantot.

S.Vasiļjeva: Tas atkarīgs no katras konkrētās situācijas. Ja pētījuma mērķis ir izpētīt politisku jautājumu, jāpadomā, vai tēmas apspriešanā jāiesaista nevalstiskās organizācijas. Bet ir gadījumi, kad ministrija viena pati nevar tikt galā. Tad vajadzīga palīdzība ne tikai no nevalstiskām organizācijām, bet arī no citiem ekspertiem.

Ministrijas neprasa vairāk par situācijas analīzi

Cik precīzi pasūtījumu veicējiem tiek definētas pētījumu tēmas un tiek izskaidrots, kādi ir pasūtījuma mērķi?

Signe Kaņējeva: Ir bijusi sajūta, ka pētījums tiek veikts ķeksīša pēc.

Signe Kaņējeva: Šajā ziņā LM mums ir viens no labākajiem sadarbības partneriem. Tās pētījuma pieteikumos vienmēr definēti pētījuma uzdevumi un mērķi, jautājumi, uz kuriem jāatrod atbildes. Cieša sadarbība ar LM veidojas arī pētījumu veikšanas laikā.

Ar Izglītības un zinātnes ministriju mums ir bijuši gadījumi, kad nav skaidrs, ko īsti tā grib uzzināt. Ir bijusi sajūta, ka pētījums tiek veikts ķeksīša pēc, jo nav skaidrs, ko vajag noskaidrot, kāpēc tas vajadzīgs. Tad patiešām ir problēmas. Bet sadarbībā ar LM mums šādas situācijas pagaidām nav bijis.

I.Pauloviča: Cik atceros, LM ļoti daudz ar pētniekiem strādā arī pētījumu veikšanas laikā. Jau slēdzot līgumu vienojas par konkrētu darba plānu, un tas paver iespēju ministrijai laika gaitā ievirzīt šo pētījumu tādā virzienā, kādā to vēlas izmantot.

Pētījumā Neatkarīgas sabiedrības politikas analīze Latvijā konstatēts, ka vairums no valsts pasūtītajiem pētījumiem ir situācijas raksturojums, nevis politikas analīze. Kā jūs uzskatāt, vai pētījumos vispār jābūt politiskai analīzei? Ja piekrītat, kā to panākt?

S.Vasiļjeva: Ja pētījuma uzdevums ir noskaidrot iedzīvotāju informētību, tad mēs nevaram gribēt vairāk par datiem, cik daudz cilvēki zina, ko viņi grib un ko negrib no valsts pārvaldes sagaidīt. Manuprāt, pētījuma veicējs vispār nevar dot politisku analīzi. Par to ir atbildīgi ministrijas speciālisti – kā mēs pētījuma rezultātus izmantojam valsts politikā, tā ir mūsu atbildība.

Kādēļ jūs uzskatāt, ka pētījuma veicēji nevar sniegt politisko analīzi?

S.Vasiļjeva: Viņi var dot secinājumus, bet nevar analizēt politiku.

G.Robežniece: Tas gan atkarīgs no tēmas un uzdevuma. Ja uzdevums ir izpētīt ģimeņu ar bērniem stāvokli, nenoliedzami, ka vajadzīga arī sociālās politikas analīze. Pētījumā ir jāvērtē, kāda ir likumdošana un kā tā tiek ieviesta.

I.Pauloviča: Latvijā joprojām trūkst pētījumu, kuri būtu pamatoti ar teoriju. Vairums pētījumu balstīti uz statistikas pamatprincipiem — uztaisa aptauju un viss. Aiz aptaujas nav teoriju par sabiedrības un politikas attiecībām. Domāju, tas ir viens no iemesliem, kādēļ pētījumi paliek aprakstošās statistikas līmenī.

S.Kaņējeva: Ministriju pasūtītie pētījumi visbiežāk ir praktiskie vai lietišķie pētījumi. Tiek prasīts situācijas raksturojums. Pie pētījumiem parasti tiek prasīti ieteikumi un tie tiek doti. Piemēram, mums bija divi pētījumi, kuros jānoskaidro iedzīvotāju informētība par ērču encefalītu un difteriju. Tad arī mēs kopā ar Vides veselības centra speciālistiem izstrādājām ieteikumus iedzīvotāju informēšanai.

Vispirms lēmums, tad pierādījumi tā pareizībai

Vai jūs atceraties kādu gadījumu, kad politisks lēmums vai dokuments ir jāizstrādā tik straujā tempā, ka tajā nav bijis iespējams izmantot vispusīgu un detalizētu politikas analīzi? Kā tas, jūsuprāt, ir ietekmējis lēmuma kvalitāti?

I.Pauloviča: Ļoti skaists piemērs ir 1999.gadā pieņemtie pensiju likuma grozījumi (tie strādājošajiem pensionāriem pārtrauca tās pensijas daļas izmaksu, kas pārsniedz 60 latus). Vispirms tika pieņemts lēmums mainīt likumu un tad ministrijai tika dots uzdevums ar cipariem pierādīt, ka tas ir izdevīgi. Nekādi pētījumi nebija iespējami, jo likuma grozījumi bija vajadzīgi divu nedēļu laikā. Rezultātā divās nedēļās bija arī jāpārliecina sabiedrība par grozījumu pareizību. Pagāja trīs gadi, un likums tika mainīts. (Satversmes tiesa 2002.gada martā atzina par prettiesiskiem šos pensiju likuma grozījumus, kas liedza strādājošajiem saņemt pensiju pilnā apjomā).

Vai toreiz LM nevarēja pierādīt, ka likuma grozījumiem būs arī negatīvas sekas?

L.Grafa: Pētījumu par ļaunumu, ko var izraisīt valdības lēmums, drīzāk jāgaida no kādas neatkarīgas institūcijas.

L.Grafa: Ja valdības deklarācijā ir noteikts, ka strādājošajiem pensijas tiks samazinātas, tad pētījumu par to, kādu ļaunumu var izraisīt šāds lēmums, drīzāk var gaidīt no kādas neatkarīgas institūcijas.

I.Pauloviča: Valsts pārvaldē ir vajadzīgi līdzekļi savu pētījumu veikšanai, ar kuriem varētu radīt un pamatot valsts politiku. Vienlaikus ir jābūt institūcijām, kas pasūta pētījumus pilnīgi neatkarīgi no ministrijām. Tikai šādos pētījumos var uzdot jautājumus, ko ministrija nekad nevar uzdot. LM nekritizēs savu politiku, bet ir pilnīgi normāli un dabiski, ja to dara akadēmiķi vai nevalstiskās organizācijas. Taču šādu neatkarīgo pētījumu pietrūkst.

I.Ķīkule: Nav jau kapacitātes — nevalstisko organizāciju darbs vairāk virzīts uz problēmu risināšanu. Ir bijuši mēģinājumi rakstīt neatkarīgos ziņojumus, taču tie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Tā kā pētījumiem nav finansējuma un to grūti meklēt, biežāk nevalstiskās organizācijas gaida, kas tiks atklāts valsts pasūtītajos pētījumos.

G.Robežniece: Ir jābūt valsts pasūtītajiem pētījumiem, kas vajadzīgi valsts institūcijām, un ir jābūt pētījumiem, kas vajadzīgi sabiedrībai. Bet nevar pārmest, ka ministriju pasūtītie pētījumi ir tendenciozi.

Jūs runājat tā, it kā valsts un sabiedrības intereses būtu atšķirīgas?

S.Vasiļjeva: Valdības lēmumi ne vienmēr patiks sabiedrībai, un valsts pārvaldes pieņemtie risinājumi ne vienmēr kļūs populāri. Taču dažkārt sociālās sistēmas attīstībai tieši šādi lēmumi ir vajadzīgi. Valsts politika nevar vienmēr būt tāda, lai patiktu visiem. Mēs strādājam, lai lielākā daļa sabiedrības būtu apmierināta.

I.Pauloviča: ES valstīs ir dažādi fondi, kas finansē sabiedriskos pētījumus, kuros naudu iegulda arī valsts. Pasūtītāji nav vis’ valsts iestādes, bet sabiedriskās un privātās institūcijas. Tā ir alternatīva, kuras Latvijā šobrīd nav.

Varbūt LM var minēt piemēru, kad pētījums ir aizsācis politiskus procesus — ietekmējis likumdošanu, rosinājis politikas maiņu?

G.Robežniece: Viens no labajiem piemēriem ir 2000.gada pētījums par sociālās palīdzības sniegšanu ģimenēm ar bērniem. Tajā gadā bija ļoti lielas diskusijas par nepieciešamību bērnu pabalstus piemērot ģimeņu ienākumiem. Pētījuma dati tika ārkārtīgi intensīvi izmantoti, lai pierādītu valdībai, ka, ieviešot šādu pabalstu sistēmu, patiesībā mēs nevis uzlabosim trūcīgo bērnu stāvokli, bet pasliktināsim visu ģimeņu stāvokli.

Pētījumu recenzēšana uzlabotu kvalitāti

Nesen ir parādījusies ideja atņemt finansējumu valsts pasūtītajiem pētījumiem un atvēlēt to zinātnei. Kā jūs to vērtējat? Cik būtiska LM ir iespēja pašai pasūtīt pētījumus?

I.Pauloviča: Es domāju, ka katras ministrijas budžetā ir jāparedz līdzekļi pētījumiem. Ministrijas ierēdnim, kam ir divdesmit pieci dažādi darbi, nav laika sēdēt nedēļu un analizēt datus, lai izdarītu vienu secinājumu.

S.Vasiļjeva: Naudas sadalījumu vajadzētu koordinēt institūcijai, kas nosaka valsts politikas prioritātes, nevis IZM.

S.Vasiļjeva: Man liekas, ka naudas sadalījumu vajadzētu koordinēt institūcijai, kas nosaka valsts politikas prioritātes. Nevar būt tā, ka naudu sadala Izglītības un zinātnes ministrija, kura pati ir ieinteresēta naudas saņemšanā. No malas lūkojoties šķiet, ka tur ir interešu konflikts, negodīgums, neobjektivitāte projektu izvērtēšanā.

I.Pauloviča: Ļoti svarīga būtu pētījumu recenzēšana. Tā apstiprina pētījuma kvalitāti un ticamību. Un var gadīties, ka tajā tiek arī konstatēts, ka dati nav objektīvi. Reiz mēs ANO saņēmām pētījumu par pieejamību veselības pakalpojumiem, kurā konstatējām, ka ierobežotā laika dēļ pētījuma veicēji bija apjautājuši tikai rīdziniekus, kas būtiski izmainīja pētījuma rezultātus. Mēs bijām spiesti pētījumu dot pilnīgai pārstrādāšanai un uzticējām to citai kompānijai.

G.Robežniece: Lai recenzētu valsts pasūtītos pētījumus, gan var rasties daži sarežģījumi. Tā pērn lēmums par finansējuma apjomu LM pētījumiem tika pasūtīts maijā vai jūnija sākumā, konkursa rezultāti bija zināmi augustā un tikai decembrī mēs varējām sagaidīt pētījuma rezultātus ar finansu atskaitēm. Cerēsim, ka nākošos gadus tā vairs nebūs, bet tik un tā recenzēšanai neatliek laika. Manuprāt, valsts pasūtīto pētījumu veikšanu nedrīkst ierobežot ar viena gada termiņu.

Kā, jūsuprāt, palielināt pētījumu pieejamību?

S.Vasiļjeva: LM mājaslapā liekam bukletus ar pētījumu rezultātiem, lai būtu vismaz zināms, ka šādi pētījumi ir veikti. Sūtām visus bukletus arī uz bibliotēkām.

I.Pauloviča: Ja pētījumiem būtu lielāka nauda, varētu paredzēt to drukāšanu. Tādēļ, ka šie dati ir ļoti svarīgi. Ja par šiem pētījumiem samaksāta valsts nauda, nevienam nav tiesību pateikt — šī ir mana personīgā informācija.

G.Robežniece: Naudas nav tik daudz, lai mēs varētu nopublicēt visus pētījumus. Mēs varam dot LM mājaslapā informāciju par pētījumu rezultātiem, un tad ir iespēja iepazīties arī ar tiem.


LR Labklājības ministrijas mājaslapa

MK noteikumi Nr. 172 "Valsts pārvaldes institūciju pasūtīto pētījumu projektu pieteikšanas, izvērtēšanas un finansēšanas kārtība"

Neatkarīga sabiedriskās politikas analīze Latvijā

No valsts budžeta finansētie LR ministriju pasūtītie pētījumi

Valsts — klients, kas mūziku pasūta, bet neklausās? (Gunita Nagle sarunā ar Kārli Šadurski, Juri Jansonu, Baibu Pētersoni un Vitu Tēraudu)


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!