Raksts

Pēdējās veselā saprāta paliekas pazudušas


Datums:
10. marts, 2011


Autori

Kārlis Streips


Labvakar, lasītāji!Man bijusi skrejoša diena. No rīta lekcija universitātē, kur priecājos par to, ka studentiem -- ne visiem, bet tomēr -- ar ziņu rakstīšanu veicas labāk. Pusdienas man šodien uzsauca ASV vēstniecība, paldies par to. Goda viesis -- amerikāņu autors, intelektuālis un geju tiesību aizstāvis Džonatans Reihs. Viņš Rīgā lasa lekcijas, sniedz intervijas, šķiet, nav nejaušība, ka viņš te ir tieši tad, kad Latvijas LGBT cilvēku kopienas būtiskākā organizācija Mozaīka atzīmē piecu gadu pastāvēšanas jubileju. Sveicu! Un tad vēl radio raidījums, kur Latvijas Attīstības un investīciju aģentūras vadītājs Andris Ozols stāstīja par investīciju attiecībām (pagaidām -- neesošām) ar lielo Ķīnu.

Bet pat starpu dzirdēju ziņu, kas lika kārtējo reizi saprast, cik ļoti, ļoti zemu ir nogrimuši atsevišķi mūsu valsts politikāņi. Acīmredzot tik nemierīgam dabas bērnam kā Šleseram Saeimas opozīcijā ir garlaicīgi un ik pa brītiņam vajag sacerēt kādu jaunu un burvīgu vīziju. Kaut kas jau jādara, jo iepriekšējās vīzijas brūk kā kāršu namiņi. Nekādas 50 tūkst. darba vietas Rīgā, lieki teikts, netika radītas, un vajadzēja vien nomainīt pāris valdes locekļus Rīgas lidostā, lai secinātu, ka Šlesera lielīšanās par to, cik daudzi desmiti miljonu pasažieru tur būs jau tuvākajā laikā, tomēr bija visai pārspīlēta, un tas ir ļoti maigi teikts. Jāsaka, nav jau pārsteigums. Cilvēks politikā mums allaž bijis tāds, kuram mute atveras tad, kad smadzenes vēl nav pilnībā iesilušas.

Bet šoreiz viņš tomēr ir pārkāpis pāri pieļaujamajai svītrai un kā vēl. Lasītāji būs padzirdējuši, ka jaunākā domu pērle no cilvēka “iekšām” ir par to, ka Latvija varētu uzdāvināt Latvijas pilsonību ikkatram cilvēkam, kurš ir gatavs ziedot vienu miljonu eiro, lai palīdzētu dzēst Latvijas budžeta deficītu. Salīdzinājumam, viens miljons eiro, ja kādu tas interesē, ir mazliet vairāk par septiņiem simtiem tūkstošu latu. Droši vien šī ir “loģiska” progresija tāda cilvēka smadzenēs, kurš jau ir bijis autors domai, ka vajag tirgot uzturēšanās atļaujas tiem, kuri Latvijā iegādājas nekustamo īpašumu, taču tas domu mazāk marismātisku nepadara ne pa sprīdi.

Pirmkārt, vai Latvijas Republikas pilsonība Aināra Šlesera izpratnē ir tik lēta prece, ka to var tirgot? Viens miljons eiro pietiekami daudziem Latvijas iedzīvotājiem var šķist nesasniedzama summa, bet patiesībā nekāda lielā nauda tā nav. Vai šis piedāvājums, piemēram, būtu atvērts Saeimas deputātam Kravcovam, kurš, ja nemaldos, ir veiksmīgs biznesmenis, tā, lai viņam vairs nebūtu jāķēpājas ar latviešu valodas mācībām un viņš nākamos trīsarpus gadus Saeimā varētu dirnēt pavisam bez valodas prasmes, kā tas bijis līdz šim? Oi, nē. Kravcovs laikam jau atrada veidu, kā tikt pie Latvijas pilsonības, lai arī par to joprojām ir pietiekami lieli jautājumi, kā viņš īsti to dabūja gatavu. Bet Latvijā ir pietiekami daudz turīgu nepilsoņu, kuri ir nepilsoņi tāpēc, ka viņi tāda vai citāda iemesla dēļ nevēlas iet cauri naturalizācijas procesam. Ko Šlesers viņiem grib pateikt — dodiet piķi un arī Jums par latviešu valodu nebūs jāuztraucas? Zinu, protams, ka Šlesers ir hrestomātisks piemērs pārliecībai, ka nauda valodu neprot, bet tomēr. Cilvēks taču skaitās Latvijas Republikas augstākās likumdošanas iestādes loceklis, vai pašcieņas un kauna nemaz, nemaz vairs nav?

Jo te ir otra lieta. Kā īsti Šlesers piedāvā pārbaudīt tos, kuri Latvijā ieradīsies ar savu eiro piestūķēto koferīti? Jo būsim taču pavisam skaidri par vienu lietu. Ne jau no Vācijas, Francijas vai Zviedrijas nāks kāds, kas pa lēto gribēs nopirkt Latvijas pilsonību (un vismaz pagaidām, līdz ar to atteikties no savas valsts pavalstniecības). Un tas, savukārt, patiesībā rada arī trešo lietu. Varbūt Šlesers to nav pamanījis, bet Latvijas Republikas pilsoņi ir arī Eiropas Savienības pilsoņi. Un būtu jādomā, ka Briselei un Strasbūrai būtu šis tas sakāms par domu, ka arī ES pilsonība ir tirgojama tam, kuram ir vislielākais naudas maiss.

Uzrastos kāds, kas ir personīgi gatavs nomaksāt visu Latvijas parādu vienpersonīgi, tādam cilvēkam droši vien varētu piešķirt pilsonību par sevišķiem nopelniem. Bet Šlesers pa miljonam uzreiz domā savākt kopā 10 miljardus eiro. Tas nozīmētu Latvijas pilsonību iztirgot “tikai” 10 tūkstošiem cilvēku. Tas bija toreizējās “valdošās elites,” kuras redzams un trokšņains pārstāvis bija arī Šlesers, valdīšanas laikā, kad Pilsonības un migrācijas departamentā jau reiz Latvijas pases tika tirgotas. Tā kā departamentu vadīja “savējais,” neviens par to netika sodīts. Bet vismaz jādcer, ka pat Šlesers toreiz neuzskatīja, ka Latvijas Republikas pilsonības tirgošana Krievijas prostitūtām ir laba doma. Nu viņš to ir reanimējis ar domu, ka to vajag legalizēt. Galva griežas, un piekrītu kaut kam tādam, ko šodien ir teicis Eiroparlamentārietis Roberts Zīle: Pareizākais variants Latvijas Republikai būtu … izsolīt pašu Šleseru.

Jauku visiem vakaru!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!