Raksts

Pēdējā iespēja


Datums:
29. septembris, 2009


Autori

Dita Arāja


Foto: Johanna MacDonald

Sabiedriskajiem medijiem par pliko dzīvību būs bezjēdzīgi jācīnās, kamēr vien mēs nesapratīsim, ka mūžīgās nelaimes pamatā ir gan politizētā sabiedrisko mediju uzraudzība NRTP veidolā, gan milzu atkarība no Saeimas lēmumiem par valsts finansējumu.

Atslēgas frāzes šajā diskusijā ir „mēs esam saimnieki” un „sabiedrības iesaiste neko labu nedos”. Un šī nav kāda privāta uzņēmuma iekšējās darbības plānošanas sapulce, bet gan publiska diskusija par to, kādam nākotnē būt sabiedriskajam medijam. Diskusija, ko patlaban Latvijā aktualizējusi gan krīze, gan arī premjera Valda Dombrovska (JL) sākotnēji aktīvā iesaistīšanās Latvijas Radio (LR) un Latvijas televīzijas (LTV) apvienošanā.

Tieši tāpēc gandrīz pirms nedēļas Dombrovskis uz valdības namu izteikt viedokļus par sabiedriskā medija perspektīvām bija aicinājis LR un LTV vadītājus, Nacionālo radio un televīzijas padomi (NRTP), mediju ekspertus un Saeimas deputātus. Un tieši šī diskusija iezīmēja atšķirīgās izpratnes un skatījumus par to, kas ir sabiedrisks medijs un kādu nākotni tam saskatām.

Kanalizācija, ne saturs

Vīzijas trūkums un īstermiņa domāšana ir galvenie raksturlielumi, kas aktualizējās jau minētajā Dombrovska rīkotajā diskusijā. Tiesa, par diskusiju gan to ir pagrūti nosaukt, jo tā pēc formas bija uzaicināto dalībnieku viedokļu izteikšana, bet ne argumentēta strīdēšanās šī vārda labākajā nozīmē par to, kāds mums ir un kādu pieaicinātie eksperti un vēlētie pārstāvji redz LR un LTV ilgtermiņā. Taču nav brīnums, ka diskusija neraisījās, jo tieši šajā pašā fundamentālākajā jautājumā par sabiedriskā medija nākotnes vīziju iezīmējas robežšķirtne, kas labi parāda procesā iesaistīto tik radikāli dažādo izpratni un domāšanu. Pašreizējie sabiedrisko mediju vadītāji koncentrējas uz īstermiņu — viņi gaužas par jau tā trūcīgo finansējumu un tā iespējamo samazinājumu vēl uz pusi nākamgad. Savukārt mediju eksperti, kurus iesaistīties sabiedriskā medija nākotnes veidošanā aicinājis Dombrovska savulaik uzrunātais Arvils Ašeradens, mudina runāt par būtību, par vīziju. Taču ne visi to spēj. Ne visi grib. Ne visi saprot.

LTV ģenerāldirektoram Edgaram Kotam patīk runāt par kanalizācijas sūkņu staciju. Viņš par to, ka nepietiek naudas kanalizācijas sakārtošanai, gaudās, strādājot vēl par LTV ģenerāldirektora vietnieku. Un kanalizācija ir viņa prioritāte arī tagad. Kots nespēj atturēties nepalepojies, ka no valdības viņam izdevies „izspiest” tik vien kā naudu kanalizācijai. Jā, protams, kvalitatīva kanalizācijas sistēma ir priekšnoteikums ikvienai ēkai, taču konkrētajā gadījumā līdz ar ūdens noraušanu tualetes podā tiek aizskalots arī plašākais skatījums uz LTV — par tās sūtību, par pamatjautājumu, ko mēs nākotnē varētu no LTV sagaidīt, kā tai būtu jāmainās, lai tiktu līdzi laikam, lai iegūtu brīvību no politiskajiem lēmumiem, piemēram, par budžetu, lai spētu paplašināt savu auditoriju, piesaistot arī jaunus cilvēkus. Kota leksikā tā visa nav. Patiesībā — nekad nav bijis. Un var tikai minēt, vai nav tāpēc, ka nav intereses, vai arī tāpēc, ka trūkst izpratnes par to, kas vispār ir sabiedriskais medijs un kāpēc tieši patlaban ir svarīgi runāt par šī medija vīziju. Arī LR ģenerāldirektors Dzintris Kolāts pagaidām pamatā skatās „kā un cik mēs darbosimies nākamgad”, un tikai tad, viņaprāt, ir jēga runāt par LTV un LR apvienošanos.

Jā, no vienas puses ir saprotams, ka abu mediju vadītājiem ir svarīgi saprast, cik daudz nākamgad LTV un LR varēs atļauties, ja uz pusi tiek samazināts to budžets. Taču arī līdz šim šo mediju iespējas nav bijušas īpaši plašas. Un arī tagad viņi vairāk koncentrējas ne jau uz programmu, bet gan uz apsaimniekošanas jautājumiem.

Jau gadiem visi sabiedrisko mediju vadītāji ir koncentrējušies uz izdzīvošanu, neaktualizējot jautājumu par problēmas sakni — ka par pliko dzīvību būs bezjēdzīgi jācīnās, kamēr vien mēs nesapratīsim, ka mūžīgās nelaimes pamatā ir gan politizētā sabiedrisko mediju uzraudzība NRTP veidolā, gan milzu atkarība no Saeimas lēmumiem par valsts dotāciju, gan arī pašu iekšējā stagnācija, nespējot piemēroties jaunajiem tehnoloģiskajiem izaicinājumiem un mainīgajai mediju videi.

Kvalitāte, ne nauda

„Masīvais atspēriens uz skaitļiem mūs novirzīja no idejas — kā medijs varētu pārveidoties, nevis samazināties,” — ar šiem vārdiem jau minētajā apspriedē valdības mājā no kanalizācijas līmeņa viedokļu izteicējus centās izraut Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja Anda Rožukalne. Diezgan veltīgi. Līdzīgi tukšumā izskanēja žurnālista Jāņa Dombura aicinājums „pārkāpt pāri personālijām”, jo nu reiz esam pienākuši pie būtiskas izšķiršanās — būt vai nebūt sabiedriskajam medijam Latvijā: „Ja īstermiņa mērķi nebūs pamatoti ar ilgtermiņa mērķiem, sabiedriskie mediji nav dzīvotspējīgi.”

Taču „īstermiņš” kā vadātājs ir piesējies un ved mūs arvien ap trim tām pašām priedēm. Un nelaiž vaļā. Atkal un atkal Kots un Kolāts publiskajā telpā uztur viedokli — LR un LTV apvienošana nedos finansiālu ieguvumu. Un pamatojas uz auditorkompānijas Ernst&Young atzinumu. Un atkal tiek nodemonstrēta izpratne tikai ciparu līmenī — ja reiz apvienojas, tad noteikti rezultāts jāskata tikai un vienīgi naudas ietaupīšanas kontekstā. Pie tam — īstermiņa taupīšanā.

Taču konkrētajā gadījumā sabiedrisko mediju atslēgas personas aizmirst pašu pamatu — kāpēc vispār runājam par jaunas kvalitātes sabiedrisko mediju. Tā nav tikai LR un LTV mehāniska saplūšana, apvienojot grāmatvedības un reklāmas nodaļas. Pārmaiņas mediju tirgū liek mainīties arī sabiedriskajam radio un sabiedriskajai televīzijai, uz to pašreizējās bāzes veidojot būtībā jaunu mediju. Jo tā varbūt pavisam drīz jau būs Latvijas iedzīvotāju viena no nedaudzajām iespējām iegūt kvalitatīvu informāciju un notikumu analīzi. Sabiedriskais medijs varbūt būs viena no retajām vietām, kur vēl būs kvalitatīva žurnālistika.

Kalpi, ne saimnieki

Patlaban vienota sabiedriskā medija veidošana ir nodota Saeimas ziņā — tā veido darba grupu un aicinās ekspertus, kas varētu līdzdarboties jaunās sabiedriskā medija vīzijas radīšanā. Tomēr politiķu izteikumi raisa bažas, kā tas tiks darīts — cik caurspīdīgi, cik godprātīgi, cik plašāku sabiedrību iesaistoši. Kā signāls šim bažām skan deputāta Oskara Kastēna (LPP/LC) sacītais — viņš netic, ka plašāka sabiedrības iesaiste sabiedrisko mediju saplūšanā varētu būt efektīva: „Vajadzīga nevis plašāka, bet stingrāka mediju pārvalde.”

Arī no citiem viņa kolēģiem izskan frāzes „mēs esam sabiedrisko mediju saimnieki”. Politiķi ir aizmirsuši, ka LTV un LR „saimnieki” ir nevis viņi, bet — visa plašā un daudzveidīgā Latvijas sabiedrība. Tieši tāpēc pastāv LR un LTV, lai runātu visas sabiedrības vārdā un lai stāstītu Latvijas cilvēkiem par tiem jautājumiem, kas ir aktuāli viņiem, nevis šauram politiķu vai amatpersonu lokam. Un, eksistējot pašreizējai politizētajai NRTP, sabiedrībai nevar rasties pārliecība, ka šī padome sabiedriskos medijus nosargās pret pašiedomātajiem un pašpasludinātajiem „saimniekiem” politiķiem. Pret viņu iegribām un vēlmi LTV un LR redzēt tikai sevi un sevi — labā gaismā, īpaši jau — pirms vēlēšanām, kuras gaidāmas jau nākamgad.

Vēl vairāk šaubas raisa tas, ka arī NRTP priekšsēdētājs Ābrams Kleckins jau minētajā apspriedē pie premjerministra izteica neizpratni, kāpēc vispār sabiedrībā ir sākusies diskusija par mediju apvienošanu, jo viss taču jau ir bijis skaidrs — i NRTP, i politiķiem. Viņi jau savstarpēji sarunājuši, savstarpēji vienojušies, domstarpību nebijis. Bet visu izjaukusi premjera jeb, precīzāk, viņa preses sekretāres iniciatīva procesā iesaistīt vēl arī mediju speciālistus, kas nesa ideju uzsākt sabiedrisku apspriedi, kādu Latvijas iedzīvotāji vispār vēlas redzēt sabiedrisku mediju. Kāpēc?

Tieši tāpēc, ka skan šīs satraucošās privātīpašnieciskās frāzes. Un tieši tāpēc, lai Latvijas cilvēku vietā par to, ko būs rādīt un raidīt sabiedriskajam medijam, kaut kur starp žirafēm un surikātiem nevienojas šaura politiski ieinteresētu cilvēku grupiņa. Tāpēc ir jāsāk no nulles, no pamatiem — ir jārunā par ideju, par vīziju, par spējām un vēlmēm. Šī ir varbūt pēdējā iespēja nokratīt politiskās vārdzināšanas slogu no sabiedrisko mediju pleciem un ļaut tiem iztaisnoties un strādāt visas sabiedrības labā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!