Raksts

Pedagogs – vergs vai nākotnes cilvēku audzinātājs?


Datums:
22. oktobris, 2002


Autori

Liesma Ose


Foto: G. Dieziņš © AFI

Arvien biežāk runājam par audzināšanu, kas nepieciešama sabiedrībai – policistiem, autovadītājiem, ārstiem. Skola, kuras iekšējā kultūra nepieļaus ne dāvanas, ne [i]radu[/i] [i]būšanu[/i], veidos pamatu korupcijas mazināšanai nākotnē.

Senajā Grieķijā pedagogs bija verga specializācija. Viņš jauno cilvēku pavadīja dienas gaitās un sekoja, lai tas pienācīgi uzvestos.

Vai skolotāja uzdevumi modernā sabiedrībā aprobežojas ar disciplinēšanu? Nē. Vai galvenais ir iemācīt priekšmetu? Ne tikai. Vai audzināšana palēnām pārceļas no ģimenes uz skolu? Tiešām? Ar ko tad īsti nodarbojas skolotāji!?

Varbūt, lai izprastu skolotāja situāciju, lietderīgi aplūkot dažas sociālās attīstības tendences.

Starp unificēšanu un dažādību

Izglītības nozarē pasaulē eksistē divas pretrunīgas tendences – unificētu standartu veidošana (izglītības likumdošanas pielīdzināšana vienotiem standartiem, kredītpunktu pārneses sistēmas, starptautiski izplatītas mācīšanas stratēģijas – kooperatīvā mācīšana, kritiskā domāšana u.c.) un diversifikācija (piemēram, valodu un vēstures, kultūras izglītības tradīcijas katrā valstī). Dzīve uzskatāmi demonstrē abu tendenču kopāesamību, arī skolotāju profesijas izaicinājumu kontekstā. Skolotāji – praktiķi īsteno savu profesionālo identitāti abu galējību vidē, gan pielāgojoties, gan pretojoties pārmaiņām. Ņemot vērā gan skolotāju praktisko darbību, gan izglītības politiku un izglītības pētījumus, varam pozicionēt skolotāju profesionālo darbību vismaz divās dimensijās.

Valsts un pilsoniskā sabiedrība satiekas skolotājā

Pirmā no tām saistās ar valsts lomu cilvēku izglītības un labklājības veidošanā: valsts uzņemas atbildību par cilvēku izglītību, un tā veido pamatu labklājībai. Skolas kā organizācijas un skolotāji kā tieši izglītības likumdošanas ieviesējaģenti veido valsts izglītības politikas īstenotāju slāni. Otrs pols ir liberālisma atziņa, ka cilvēks pats, būdams brīvs, aktīvs, ir atbildīgs par savu izglītību un labklājību.

Latvijā skolotāji nav valsts ierēdņi, kā, piemēram, Francijā, bet viņu darbu nosaka gan izglītības sistēmas jumta dokumenti kā Izglītības likums, gan valsts izglītības standarti. Likumdošana bieži ir orientēta uz jābūtību – visi mācās, skolotāji seko jaunākajām tendencēm mācību satura un metodikas izmaiņās, mācās valodas, strādā ar datoru. Ļoti dabiski, jo likumus veido jauni, izglītoti un pašapzinīgi cilvēki, kuri uzskata, ka likuma valodu sapratīs visi jeb būs spiesti saprast visi, pretestības pārmaiņām nebūs, un, ja būs, tā būs niecīga. Jāatzīstas, es arī tā domāju. Skolu realitāte ikvienam sapņotājam atver acis – skolotāju vidējais vecums joprojām ir 40 līdz 50 gadi, Interneta pieslēgumi – ierobežoti, valodu zināšanas – arī ne tik izcilas, tāpat jaunāko pedagoģiskās psiholoģijas atziņu popularitāte nemaz nav tik liela. Vārdu sakot, izglītības likumdošanas normatīvais skolotājs ļoti atšķiras no reālā. Ko darīt? Acīmredzot jāturpina darbs ar tiem cilvēkiem, kuri turpina strādāt skolā, mācīties kopā ar saviem skolēniem un patiesībā ir pelnījuši cieņu. Un valsts institūcijām vairāk kā līdz šim jādomā par pārmaiņu ieviešanu un vadīšanu, ne vien uzrakstīšanu.

Pedagoģijā prakse bieži apsteidz teoriju, valsts izglītības standarts dokumentē jau praksē apstiprinātas, reizēm arī jau praktiski izgāzušās idejas. Standartus izstrādā progresīvākie skolotāji, šķiet, labāk nemaz nevar būt. Taču izglītībā jaunais kļūst par veco un konservatīvo vēl ātrāk nekā citās jomās. Tas notiek, pateicoties skolēniem, kuru izglītības vajadzības mainās ļoti ātri – standartiem taču jābūt vērstiem uz skolēnu attīstības veicināšanu.

Piedaloties sociālo zinību pamatizglītības standarta projekta izstrādē, esmu vairākkārt pārdomājusi standarta aizvērtības problēmu. Proti, ja orientējam standartu uz vidējo skolēnu un vidējo skolotāju, kā atvērt durvis spējīgākajiem un ne tik spējīgajiem? Prasības to kategoriskuma dēļ bieži paliek uz papīra, un skolotājs ir izaicinājuma priekšā – ja skolēni attīstās individuāli, vai atkāpties no standarta un paieties pretim skolēnam? Skolotāji var apgūt daudzveidīgas tālākizglītības programmas, ko piedāvā gan Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) un tās aģentūras, gan nevalstisko organizāciju (NVO) sektors. Būtu labi, ja skolotāji tālākizglītību izvēlētos saskaņā ar savu skolēnu izglītības vajadzībām un savas profesionālās pilnveides vajadzībām. Izglītības NVO, tajā skaitā Skolu atbalsta centrs, Sorosa fonda – Latvija (SFL) izglītības programmas savu piedāvājumu balsta skolotāju profesionālās pilnveides vajadzību izpētē, valsts piedāvātie kursi par atskaites punktu ņem jaunos mācību priekšmetu standartus. Tālākizglītības statuss ir atkarīgs no tā, vai IZM atzīs šos kursus un ieskaitīs tos skolotāju profesionālās pilnveides “ieskaitē”. Kā nu īsti bija – cilvēks vajadzīgs likumiem un noteikumiem vai likumi cilvēkam?

Augstākās izglītības iestādes, arvien plašāk ieviešot maksas studijas pedagoģijā, kļūst par organisku tirgus sastāvdaļu. Klients – students, kas maksā mācību maksu, ir tiesīgs prasīt modernu un darba tirgū pieprasītu izglītību. Tas veicina tirgū pieprasīto pasniedzēju izglītības līmeni un maku biezumu. Apmierinātiem vajadzētu būt visiem, bet nav. Vēl diezgan daudz ir bailīgu “kredītneņēmēju”, kuri šaubās, kā varēs atdot, arī psiholoģiski nav nobrieduši parādsaistībām.

Profesionālas augstākās izglītības kritērijs kā skolotāja darba vērtības mērs būtu pilnīgi nepieciešams. Atbalstot ideju par skolotāju kvalifikācijas prasību paaugstināšanu, algu palielināšanu, skaita samazināšanu, slodzes palielināšanu, par neprātīgu un nehumānu uzskatu visu skolotāju algu niecīgu palielinājumu – patiesībā nauda ir nomesta zemē, tās atdeve ir niecīga – visiem pa kriksim nozīmē neko, skolotāji paliks neapmierināti un nenovērtēti, ja algu palielinājums nesaistīsies ar viņu profesionalitātes novērtējumu.

Skolotāju situācija ir duāla: viņi var būt gan maksas/privātas izglītības pārdevēji – kā privātskolu darbinieki, tikpat labi un pat vienlaikus – pirkt tālākizglītību no augstskolām. Skolotājs sevī apvieno valsts izglītības politikas īstenotājaģenta un privātiniciatora lomas – valsts un pilsoniskā sabiedrība ir satikušās skolotājā.

Labs cilvēks un profesionālis

Skolotājam ir grūti savā darbā atdalīt personisko un profesionālo. Protams, labs cilvēks nav profesija, bet citādi skan patiesi vārdi laba un ne tik laba cilvēka mutē.

Otra dimensija attiecas uz skolotāju profesionalitātes akadēmiskā apliecinājuma līmeni un spriedzi starp prasībām pēc atbilstošas augstākās izglītības gan mācību priekšmetā, gan pedagoģiskās izglītības. Gadās, ka skolotājs – talantīgs mācību grāmatu autors un kursu pasniedzējs, beidzot aizstāvot maģistra darbu, komisijā sastop kādu savu kursu klausītāju ar cienījamu zinātnisku grādu bagāžu.

Ar iepriekšteikto sasaucas pedagoģijas zinātnes sociālais statuss. Vieni – biežāk eksakto zinātņu pārstāvji – to pat neuzskata par zinātni: par maz empīrijas un pierādāmības, ierobežotas verifikācijas iespējas. Citi – visbiežāk paši pedagoģijas zinātnieki – to dēvē par dziļāko no cilvēkzinātnēm. Domāju, pedagoģija un tās īstenotāji – skolotāji – ir cilvēki, kuru misija un atbildība ir visnozīmīgākā – tā ir atbildība par nākotnes cilvēkiem. Arvien vairāk runājam par audzināšanu, kas nepieciešama sabiedrībai – policistiem, autovadītājiem, ārstiem, pašiem skolotājiem. Piemēram, skola, kuras iekšējā kultūra nepieļaus ne dāvanas, ne radu būšanu, veidos pamatu korupcijas mazināšanai nākotnē.

Nav vienas visā pasaulē akceptētas pedagoga profesijas izpratnes. Arī Latvijā turpinās diskusija starp zināšanu un ekspertīzes aizstāvjiem un personisko īpašību akcentētājiem skolotāju profesionālajā darbībā, kurā abas puses var tikai iegūt, paturot savas robežas pastāvīgi atvērtas diskusijām un nepretendējot uz absolūtu patiesību.


Eurydice ziņojumi "The teaching profession in Europe: profile, trends and concerns"

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!