Tautas sapulce ir notikusi. Es piedalījos. Biju kādus 20 metrus no skatuves un kliedzu līdz ar visiem — „Atlaist Saeimu!” Es redzēju prezidenta apjukušo seju, bet sapratu, ka šobrīd nav cita veida, kādā likt viņam izjust sabiedrības izmisumu. Mana māte pie TV ekrāna bija raudājusi, iejuzdamās prezidenta vietā: „Un tas „suņu bars” tikai kliedz — atlaist Saeimu, atlaist Saeimu...”.
Lai prezidenta kungs piedod, ka mēs burtiski izsitām viņu no cilvēka cienīgas situācijas. Bet tobrīd visa sabiedrība bija šoka stāvoklī. Un mēs ļoti gribējām lai viņš to saprastu. Un nākamreiz lai mierīgi pagaida, kamēr stihija norimst, un tad lai saka: „Es jūs sapratu. Bet tagad saprotiet arī jūs…”. Sarunas, dialoga formā.
Bet par ko tad šoreiz īsti tas dialogs bija un vai vispār bija? Kādi mēs atklājāmies šajā dialogā un ko tālāk?
Domāju, ka sapulce līdz šim sabiedrību ignorējušajiem lika kaut ko saprast. Ne visiem? Droši vien. Nu ko, iesim vēl. Tā domāja lielākā daļa sapulcējušos un visi tie simtu simti, kas gāja parakstīties Pētera baznīcā un citās vietās. Vai tautas tiesības atlaist Saeimu ir īstais deputātu darbības kontroles mehānisms? Bet šobrīd tas patiesi „nostrādāja”.
Daudzi jautā — kas tad ir noticis ar Aigaru Kalvīti un TP gada laikā pēc 9. Saeimas vēlēšanām? Tautas partija uzvarēja vēlēšanās nelikumīgi, bet viņu uzvarā bija klāt arī kāds pozitīvs faktors, kāds sabiedrības attīstībai nepieciešams apstāklis — droša, izlēmīga rīcība pretstatā abstraktiem ideāliem un neskaidriem mērķiem. TP ierocis bija spēks un izlēmība, kas pamatoti izraisīja sabiedrības simpātijas. Taču tam pamatā bija nauda, naudas vara un naudas iegūšanas ideoloģija. To mēs ieraudzījām tikai pateicoties tiesiskuma un taisnīguma principiem un to aizstāvjiem, kurus viņi centās novākt no ceļa. Tāda ir aizgājušā gada notikumu loģika.
Kāda ir šobrīd aizsāktā dialoga jēga? Kaut gan Saeimas vīri „saprot” tikai atlaišanas draudus, tā nav varas cīņa pret varu. Tas ir saprāts pret varu. Jā, demonstrāciju forma dažbrīd ir aizskaroša un rupja un ļauj varai ņirgāties par „kvaukšķiem”. Tomēr tautas kustībā slēpjas arī mirkļa un mūžības vienotības iespēja.
Es atvainojos Aigaram Kalvītim to manu tautiešu un līdzcilvēku vietā, kas zīmēja, apzīmēja, sauca un arī vēl sauks viņu necilvēciskā vārdā. Tādi nu mēs šobrīd esam, pareizāk, esam kļuvuši, dzīvodami necilvēciskos apstākļos — mūsu kopīgās neizglītotības, nekulturālības un „ne-politikas” apstākļos. Mēs esam viens otra spogulis. Līdzšinējās attiecībās mēs palēnām zaudējam savu cilvēcisko cieņu un pašcieņu un tas izpaužas daudzās dzīves jomās — medicīnā, izglītībā, uz ceļiem, bet pirmkārt visā Latvijas politiski ekonomiskajā situācijā. Mēs nevaram izdzīvot, izskolot bērnus, uzturēt veselību.Mēs prasām algas un to valdība kaut kā, „ar mokām” saprot un piekāpjas. Bet aiz tā slēpjas kas cits. Mēs prasām saprātīgu politiku un to viņi nesaprot un nevar nodrošināt. Vara un varas apziņa ir īslaicīga, bet sabiedrības attīstība un kultūra — ilgstošs process. Tieši tas ir nonācis strupceļā. Un to „kalvītiskā” domāšana nav sapratusi.
Iveta Kažoka šajā portālā ir labi atklājusi Kalvīša īstermiņa politiskās domāšanas aplamības[1]. Bet ko likt vietā? Vai politiķu vidū ir kāds profesionālis, kas var izvest no strupceļa? Vai profesionāļu vidū ir kāds, kurš gatavs kļūt par politiķi? Vai ir vēl kāds cits, kaut vai pagaidu pragmatisks paņēmiens, kā saistīt stratēģisku redzējumu ar varas īslaicīgumu? Tas būtu ideālais variants. Praktiski ir jānodrošina profesionālisma un politikas saistījums kā stratēģija un taktika.
Mēs atguvām Alekseju Loskutovu. Prezidents atnāca uz sapulci. Pārkāptā cilvēcības sarkanā līnija ir atjaunota. Dialoga princips ir sācis darboties. Tie ir mūsu panākumi. Bet realizēt saprāta un varas vienotību ir mūsu kopīgais mērķis.
______________________