Foto: Jessi

Kastro režīms varētu cerēt uz mīkstāku vēstures spriedumu, ja tas spētu īstenot miermīlīgu pāreju uz demokrātiju un tirgus ekonomiku, savienojot ekonomisko brīvību ar sociālo taisnīgumu.

Havana. Pie pieczvaigžņu viesnīcas — ieeja vietējiem stingri aizliegta — uz neliela pleķa, kur apkārt dūc dīvains retro kadiljaku, padomju žiguļu, ratu un jaunāko mersedesu maisījums, tūristam klāt pienāk labi ģērbies jauneklis. Piedāvā ekskursiju pa pilsētu — ratos, nedārgi. Saņemot atteikumu, neuzstāj, bet saka: „You know, there are two million people in this city: one million civilians and one million police,”[1] — un aizmūk. Tā ir Kuba trīs dienas pirms Fidela Kastro demisijas un 49 gadus pēc „revolūcijas”.

Pirmais, ko atklāj ceļotājs Kubā, ir šīs salas pozitīvie, enerģiskie un draudzīgie iedzīvotāji. Otrais — ka šī nav tipiska trešās pasaules valsts un nav arī tipiska „komunistiska diktatūra”, ko gaidīji sastapt. Un trešais, ka šī brīnišķīgā Karību sala ir viss iepriekšminētais — trešās pasaules valsts, komunisma relikts un diktatūra.

Divi leģitimitātes balsti

Brāļu Kastro (Castro) režīms turas pie varas, jo tam ir divi leģitimitātes avoti. Pirmais, ko pamatoti uzskata par Kastro 1959.gadā veiktās revolūcijas panākumu, ir sociālās reformas. Vairākumam iedzīvotāju tās nozīmēja izraušanos no nabadzības, izglītību, uzlabotu mītnes standartu un labu, visiem pieejamu veselības aprūpi. Kuba ir arī samērā integrēta rasu attiecību ziņā — Kastro režīms likvidēja rasu nevienlīdzības ekonomisko pamatu un izbeidza rasu segregāciju. Šodien Kubā ir moderna un labi izglītota sabiedrība, kura daudzās jomās ir attīstītāka par saviem kaimiņiem. Valstī, kur vēl septiņdesmitajos gados vajāja homoseksuāļus un viendzimuma attiecības bija kriminalizētas līdz pat 1992.gadam, tagad Raula Kastro meita ar valsts atbalstu vada izglītošanas kampaņu par seksuālo daudzveidību un homoseksuāļu tiesībām[2], kamēr parlaments gatavojas pieņemt likumu, kas atzītu viendzimuma pāru attiecības[3].

Otrais Kastro režīma leģitimitātes avots ir nacionālais lepnums. Kubieši uzskata, ka revolūcija atnesa neatkarību un nacionālo lepnumu bijušajai spāņu kolonijai, kas tūlīt pēc atbrīvošanās no Spānijas iekļuva pazemojošā atkarībā no ASV līdz tādai pakāpei, ka tika nicinoši saukta par „ASV bordeli”. Antiamerikāniskais nacionālisms ir arī viens no Fidela Kastro ilgstošās globālās popularitātes iemesliem.

Visi šie sasniegumi nevar slēpt citus faktus. Pirmais fakts ir tas, ka Kubā valda militāra diktatūra. Kastro režīms deva kubiešiem relatīvu labklājību un sociālo taisnīgumu, bet atņēma politiskās tiesības un brīvības. Autoritārā un personificētā valsts iekārta ir iemūžināta konstitūcijā. Uz brāļu Kastro un viņu līdzgaitnieku sirdsapziņas ir vairāki tūkstoši upuru — gan revolūcijas pretinieki režīma pirmajos gados, gan tie nevainīgie, kas neveiksmīgi mēģināja bēgt no Kubas. Valsti, kas saviem pilsoņiem ļauj izceļot tikai izņēmuma gadījumos, ir pametuši simtiem tūkstoši cilvēku, un jebkura atklāta politiska opozīcija ir aizliegta, tāpēc cietumos joprojām atrodas vairāki desmiti politisko ieslodzīto.

Otrais fakts ir tas, ka Kubas sociālistiskā ekonomika nav dzīvotspējīga. Tieši tas, nevis neapmierinātība ar cilvēktiesību pārkāpumiem, ir galvenais drauds režīmam. Sociālistiskais modelis ar lauku kolektivizāciju, ekonomikas nacionalizāciju, centralizāciju un plāna saimniecību Kubā nekad nav bijis īpaši efektīvs, taču režīma pirmo divdesmit gadu laikā, pateicoties PSRS subsīdijām, tas nodrošināja ekonomisko izaugsmi un industrializāciju. Negribēdams atzīt sociālisma bezcerīgumu un mainīt sistēmu, Fidels ir periodiski un uz laiku atļāvis privāto iniciatīvu minimālos apjomos, lai ekonomiku uzturētu „virs ūdens”. Kad 1989. gadā padomju sponsors pameta Kubu, tajā iestājās dziļa sociāli ekonomiskā krīze. Jaunais sponsors — Venecuēla un tūrisma attīstība, kā arī privātās iniciatīvas pieļaušana pakalpojumu sfērā mīkstināja krīzi, taču šie „glābšanas riņķi” neatrisina pamatproblēmu, proti, sociālistiskās saimniekošanas principu tālākā piemērošana ved uz nabadzību un atpalicību un grauj tos sociālās jomas panākumus, kas ir režīma leģitimitātes pamats.

„Ķīniešu variants”

Vai Kubā būs pārmaiņas — tas vairs nav jautājums. Jautājums ir — cik plašas un cik ātras. Raula uzdevums ir izvest Kubu no ekonomiskā strupceļa, izvairoties no destabilizācijas. Viņš grib reformēt Kubu, bet darīt to „revolūcijas ietvaros”. Stipri ietekmējies no Ķīnas un Vjetnamas pieredzes, viņš, visticamāk, mēģinās ieviest modeli, kas savieno kapitālistisku ekonomiku ar autoritāru režīmu un pseidosociālistisku retoriku.

„Ķīniešu variants” atbilstu pragmatiskā un neharizmātiskā Raula raksturam un dzīves pieredzei. Viņš ir cilvēks, kas dibināja un kopš režīma sākuma kontrolē Kubas varas struktūras, ieskaitot moderno, efektīvo un kaujās norūdījušos karaspēku. Tieši armija un citas spēka institūcijas, nevis kompartija, ir Kastro režīma svarīgākais balsts. Kontrolējot šīs struktūras, Rauls kontrolē arī Kubas ekonomiku — tās svarīgākās nozares un ienesīgākie uzņēmumi atrodas militārās elites tiešā pakļautībā. Piemēram, kopuzņēmumu ar globālajām viesnīcu ķēdēm Sol Melia un Club Med (kopumā — vislabākās viesnīcas šajā valstī) izveidoja kompānija Gaesa, kas pieder Aizsardzības ministrijai, kuru vada Raula znots. Līdzīgi karaspēks kontrolē citus tūrisma uzņēmumus, arī zvejniecību, cukura ražotni, telekomunikācijas, elektronikas un IT uzņēmumus. Raulam pakļautā ekonomiskā impērija kontrolē 89% Kubas eksporta un 59% ienākumu, ko Kuba saņem no tūrisma[4]. Karaspēks ir kvalificētu menedžeru kalve, un uzņēmumu vadošie darbinieki mācās menedžmentu ārzemēs vai elitāros kursos Havanā. Šī jaunā elite ir gatava ekonomiskajām pārmaiņām, kas varētu vest nevis uz valsts haotisku izzagšanu pēc postpadomju parauga, bet drīzāk uz sistemātisku valsts kontrolētu privātuzņēmu izveidošanu, ko jau piedzīvojusi, piemēram, Dienvidkoreja.

Iespējams, Kubas vadoņi gribētu aprobežoties ar ekonomiskajām reformām ķīniešu gaumē, taču nav pārliecības, ka viņiem izdosies procesu noturēt šādos rāmjos. Salīdzinot ar Āzijas valstīm, Kuba ir lemta daudz lielākai atvērtībai uz ārpasauli, tai ir cits ģeopolitiskais stāvoklis un starptautiskais svars. Sabiedrības sociālā struktūra, iedzīvotāju izglītības līmenis un rietumu kultūrā iesakņotās politiskās tradīcijas nozīmē, ka no Raula kubieši prasīs daudz vairāk, nekā no saviem valdniekiem prasīja ķīnieši un vjetnamieši.

Atliek tikai dialogs

Tomēr Kubas iedzīvotāji gaida ne tikai ekonomiskās reformas. Jaunā paaudze alkst gan pēc pārticības, gan brīvības. Kā rāda līdz šim vienīgā Gallup aptauja Kubā, vairākums kubiešu ir neapmierināti ar savas personiskās brīvības pakāpi. Izplatīta ir arī neapmierinātība ar valdību, un tas raksturīgi īpaši jauniešiem, no kuriem savu valdību atbalsta tikai trešā daļa[5].

Kopš 2006. gada Rauls ir bijis spiests publiski atzīt, ka Kubas problēmas ir sistēmiskas. Režīms, kuram nav Fidela personiskās harizmas, kurš balstās vienā institūcijā — spēka struktūrās — nevar ignorēt cilvēku prasības pēc atvērtības. Tāpat tas nevar atbildēt uz augošo sociālo neapmierinātību ar spēka piemērošanu, jo tas nozīmētu galīgu leģitimitātes zaudēšanu un nenovēršamas un asiņainas beigas. Atliek tikai viens — dialogs ar sabiedrību.

Acīmredzami, Rauls to saprot un tāpēc nesen aicināja jauniešus publiski diskutēt par sistēmas trūkumiem. Kopš jaunākā Kastro faktiskās nākšanas pie stūres oficiālā jauniešu avīze ir publicējusi līdz šīm vēl neredzēti godīgus rakstus par Kubas ekonomiskajām sērgām un korupcijas gadījumiem. Problēma, ar ko, iespējams, saskarsies režīms, varētu būt tāda, ka šāda pagaidām ierobežota un kontrolēta „atsevišķu trūkumu” kritika pēkšņi var pāraugt nekontrolējamā vārda brīvībā.

Kubā pastāv arī disidentu kustība, kas izvēlējusies nevardarbīga protesta ceļu. Tā ir maza — ap 25 000 cilvēku, taču izvairīties no tās Fidelam neizdevās pat sliktākajos laikos, un tas neizdosies arī Raulam. Disidentu grupas pastāv ne tikai galvaspilsētā, kur tās bauda Rietumu vēstniecību atbalstu, bet arī reģionos. Vardarbīgi izrēķināties ar disidentiem vai iemest viņus cietumā ir politiski dārgs prieks, ko Rauls diezin vai var atļauties. Stipras informācijas kontroles situācijā samērā mazskaitlīgo disidentu kustību ir viegli izolēt, taču pat kontrolējama atvērtība disidentus var padarīt par plašākas sabiedrības neapmierinātības ruporu.

Pateicoties sociālajam spiedienam lielākas atvērtības virzienā, nevar izslēgt, ka pēc dažiem gadiem Kubā notiks ruptura pactada, t.i., demokratizācija pēc Spānijas parauga, kur autoritārais režīms tika demontēts vecās un jaunās politiskās elites izlīguma rezultātā. Tomēr „jaunā” vadība, kas tika prezentēta tikko noritējušajā Nacionālajā asamblejā, it kā neiedveš cerības uz šādām pārmaiņām, un līderu jaunākā paaudze, kas varētu būt noskaņota uz radikālākām reformām, ir palikusi otrajā varas ešelonā. Tomēr tas nenozīmē, ka reformu nebūs, bet gan drīzāk iezīmē pārejas periodu, kurā reformu gaitu noteiks pats Rauls un tikai Rauls. Taču arī Raula politiskais mūžs tuvojas beigām, un tas pats attiecas uz viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem. Agrāk vai vēlāk revolucionāriem un viņu revolūcijai būs jāaiziet pensijā.

Universālais grēkāzis

Kubas vadoņi nemitīgi atgādina pasaulei — to, kas un kā mainīsies, lems paši kubieši (t.i., valdošā elite). Realitāte ir citādāka. Rietumiem, t.i., ASV un Eiropas Savienībai (ES), ir liela ietekme uz iespējamo demokratizācijas procesu Kubā. Galvenais ietekmes faktors ir amerikāņu embargo atcelšanas iespēja. Embargo nekad nav bijis iedarbīgs, tam jau sen nav attaisnojuma, un līdz ar Kastro aiziešanu tā vienīgais efekts ir palīdzēt Kastro atbalstītājiem turēties pie varas, stiprinot režīma konservatīvāko daļu. Amerikāņu embargo, ko Kastro propaganda nepamatoti sauc par blokādi, Kubā ir kļuvis par universālu grēkāzi, kas vainojams ekonomiskajās grūtībās un ar ko attaisnot cilvēku brīvības ierobežojumus.

Kastro režīma izdzīvošanas priekšnosacījums ir kontrole pār informācijas, naudas un cilvēku plūsmu. Brīvi kontakti ar ārpasauli ir sevišķi bīstami izglītotā rakstīt pratēju sabiedrībā, kas runā vienā no pasaulē izplatītākajām valodām. Ierobežot šādus kontaktus ir sevišķi svarīgi, ja 150 km attālumā, Amerikā, dzīvo aptuveni miljons kubiešu emigrantu, kam ir daudz radinieku Kubā, daudz naudas un stipra nepatika pret Kastro. Tāpēc īpaši sirsnīgu pateicību no Kastro režīma ir pelnījusi Dž.V.Buša (George Bush) administrācija, kas 2003.—2005. gadā stiprināja embargo, vēl stingrāk ierobežojot kontaktus starp cilvēkiem — apmaiņu izglītības jomā, ģimeņu kontaktus un ar reliģiju saistītus ceļojumus[6]. (ASV pilsoņiem, lai brauktu uz Kubu, ir jāsaņem savas valdības atļauja).

Embargo atcelšana gan sniegtu ideoloģisku triecienu Kastro režīmam, gan veicinātu pārmaiņas procesus Kubā, taču pagaidām ASV nespēj pārvarēt savas ar Kubu saistītās vēsturiskās traumas un lolo režīma izolācijas cerības. ES, savukārt, ir izvēlējusies iesaistīšanās stratēģiju ar mērķi veicināt demokrātisko transformāciju. Līdz ar Fidela aiziešanu šīs stratēģijas izredzes uzlabojas. Piemēram, viens no Kubas jaunākajiem līderiem Karloss Lahe (Carlos Lage), nesen pieņemot Eiropas Parlamenta sociāldemokrātu delegāciju, kaut arī apsaukāja eiropiešus par ASV sulaiņiem, tomēr izrādīja interesi par piedāvājumu atvērt Kubā vācu Eberta fonda filiāli.

„Vēsture mani attaisnos”, reiz pārliecināti teica Fidels. Vēsturi raksta cilvēki, un spriedumu Kastro un viņa revolūcijai izteiks paši kubieši tad, kad būs brīvi. Ja Kastro tiktu saukts pie atbildības, viņam būtu jāatbild par tūkstošiem nevainīgu upuru, par pusgadsimtu ilgušo nebrīvi un neskaitāmiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Viņam būtu jāatbild, kāpēc 1989.gadā, kad beidzās aukstais karš, viņš neizmantoja iespēju atmest bankrotējušo sociālisma ideoloģiju, bet lēma savus līdzpilsoņus ilgajiem nabadzības gadiem. Kastro režīms varētu cerēt uz mīkstāku vēstures spriedumu, ja tas spētu īstenot miermīlīgu pāreju uz demokrātiju un tirgus ekonomiku, savienojot ekonomisko brīvību ar sociālo taisnīgumu. Nezinu, ko par to domā paši kubieši un kā viņi novērtēs Kastro mantojumu, taču pat īsa šajā „Brīvības salā” pavadītā laika pietiek, lai izjustu — tās iedzīvotāji izmisīgi tiecas pēc brīvības bez pēdiņām un gaida pārmaiņas.
____________________

[1] „Ziniet, šajā pilsētā ir divi miljoni cilvēku – viens miljons civilistu un viens miljons – policistu.”, angļu val.

[2] http://www.cenesex.sld.cu/webs/diversidad/diversidad.htm

[3] http://www.walterlippmann.com/docs1151-e.html

[4] Los hombres que administrarán el legado de Fidel Castro”. Elizabeth Burgos, Vanguardia Dossier, numero 23, 2007, 18. lpp.

[5] ‘Cubans Show Little Satisfaction With Opportunities and Individual Freedom’, http://www.worldpublicopinion.org/pipa/articles/brlatinamericara/300.php?nid=&id=&pnt=300&lb=brla

[6] Congressional Research Service Report for Congress, ‘Cuba: US Restrictions on Travel and Remittances’, http://www.fas.org/sgp/crs/row/RL31139.pdf