Foto: Audrey

Politiskā elite nevar ilgstoši darboties pretēji demokrātiskuma principiem un cerēt uz savas politikas efektīvu īstenošanu.

Valstī ir krīze — Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka atstādināšanas grūdiens ir jūtams visā Latvijas sabiedrībā. Tas ir radījis aizvainojumu vidusšķirā, izraisījis apdraudējuma sajūtu tiesībaizsardzības un tiesu varas aprindās, kā arī novedis pie graujoša uzticības zuduma politiskās varas nesējiem kopumā. Un izraisījis Latvijā ilgi nepieredzētu pilsoniskās sabiedrības aktivitāti. Tās ir vairākas izvērtēšanas vērtas krīzes šķautnes, kura aplūkojot, var izdarīt virkni secinājumu par Latvijas demokrātijas kvalitāti.

Skaidra plaisa

Pirmkārt, runa ir par klasisku konstitucionālu krīzi, kurai pagaidām ir pievērsta gaužām maza Latvijas juristu uzmanība. Šāds fenomens Latvijā nav sastopams tik bieži un tā sekas nav tik maznozīmīgas, lai atstātu to neizvērtētu. Klasiska konstitucionālas krīzes konstelācija ir varas atzaru konflikts, parasti — likumdevēja un izpildvaras starpā. Mūsu gadījumā sev nepienākošos varu un tiesu varas kompetenci uzurpēja Ministru kabinets. Turklāt visšaurākajā motīvu “politiskuma” nozīmē — novēršot tiešu savas varas apdraudējumu, kas izriet no KNAB likumīgajām pilnvarām veikt ne tikai kriminālizmeklēšanu, bet arī partiju finanšu kontroli.

Otrkārt, runa ir par politiskās elites krīzes šķautni. KNAB priekšnieka atstādināšana precīzi iezīmē aprises līdz šim diezgan netveramajai, tikai politiskajās vibrācijās jūtamajai “plaisai” starp varu un tautu. Latvijas specifika, salīdzinot ar kaimiņiem tepat Baltijā un citās jaunajās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, ir ārpus politikas likumīgā ietvara stāvošu oligarhu klanu interešu apkalpošana. Oligarhu spēles spēlējuši visi līdzšinējie politikas dalībnieki. Pie oligarhiem pirms ievēlēšanas ir braucis arī Aleksejs Loskutovs, jo, kā pats atzina TV, citādi nebūtu ieguvis savu nozīmīgo amatu, kas nu ir kļuvis par vienu no lielākajiem šo pašu oligarhu apdraudējuma avotiem.

Tomēr piecu gadu laikā kopš KNAB izveides sabiedrība ir ievērojami mainījusies. Ir izveidojusies respektējama vidusšķira ar izglītības un ienākumu neatkarību. Starptautiskā apmaiņa ES ietvaros (īpaši iestāšanās procedūru izpildes laikā), Latvijas sabiedrisko mediju, laikraksta Diena un pilsonisko iniciatīvu darbība, prokuratūras nostiprināšanās un tiesu pašattīrīšanās ir cēlusi pilnvērtīgas politikas latiņu sabiedriskajā apziņā. Nenovērtējama ir Vairas Vīķes-Freibergas kā modernas un rietumnieciskas politiķes prototipa loma — viņa bija zīmols, kas mazināja plaisu starp eliti un sabiedrības augošajām gaidām, jo ar masas apmierinošu regularitāti, kaut arī elitei gana nesāpīgi “sauca to pie kārtības”. Pēc Vīķes-Freibergas laika pēdējā premjera nosaukšanas astoņu gadu prezidentūras līdzsvars tika izjaukts, novedot konfrontācijā divas paralēli augušās pasaules — jauno pilsonisko sabiedrību un oligarhus apkalpojošo politisko eliti. Lai atminamies, ka vienīgā ar šodienu salīdzināmā nokaitēta sociālpolitiskā atmosfēra (bez etniskas dabas jautājumiem) Latvijā bija tikai 2004.gadā, kad sabiedrība protestēja pret Induļa Emša valdības bezatbildīgo lēmumu sūtīt par eirokomisāri uz Briseli partijas biedri Ingrīdu Ūdri. Toreiz prezidente nostājās politiskās elites pusē, izraisot gan iekšpolitisku, gan ārpolitisku šoku.

Robeža novilkta

Mūs pārvaldošā politiskā elite nonāca pie varas par oligarhu naudu. Pats par sevi tas noteikti nav jaunums Latvijas politikā. Pirms partiju finansēšanas sistēmas sakārtošanas mēs piedzīvojām vienas no dārgākajām vēlēšanām pasaulē. Principiālā atšķirība starp toreiz un tagad slēpjas apstāklī, ka 2006.gada vēlēšanās šis solis bija juridiska nelikumība un kā tāda bija katram acīmredzama. Tādi sabiedriskās domas aizkulišu manipulētāji kā Jurģis Liepnieks (Tautas partijas kampaņa, slēpjoties aiz biedrības Sabiedrība par vārda brīvību) un Ēriks Stendzenieks (Latvijas Pirmās partijas kampaņa, biedrība Pa saulei) bija spiesti aģitācijas laikā publiski taisnoties par savu rīcību, līdz Augstākā tiesa savā spriedumā juridiski saistoši fiksēja šos pārkāpumus. KNAB šonedēļ publisko vērtējumu par pārkāpumiem un piemērojamos sodus, kas, savukārt, ir viens no iemesliem pēdējo mēnešu Aigara Kalvīša izmisīgajai cīņai pret KNAB.

KNAB gan nav vienīgais pretdarbības mērķis. Tā vietā, lai dzēstu vēlēšanu pārkāpumu radīto leģitimitātes deficītu, “lielāko pārkāpēju koalīcija” uzsāka konsekventu darbu, lai traucētu visu to sabiedrības sektoru darbu, kas bija devuši savu pienesumu, ilglaicīgi veidojot pilsonisko apziņu — medijiem, NVO, tiesu sistēmai. Tā nu ilgus gadus snauduļojušo sabiedrību ir pamodinājusi tās politiskā elite, kuru veido vai nu no ārpus politikas stāvošām kriminālām interesēm atkarīgi “lielākie kretīni”, vai postpadomju tehnokrāti, kam kalpošana sabiedrībai mūsdienu demokrātijas izpratnē ir tukša skaņa.

Paralēlās pasaules nesatiksies. Vismaz tāda ir līdzšinējā pārejas valstu pieredze. Par piemēru var minēt “68.gada paaudzi” Vācijā, kas atņēma varu ar nacistu režīmu saistītajiem priekštečiem. Divdesmit gadi pēc režīma beigām ir paaudžu maiņas līnija, kas diezgan skaidri sāk iezīmēties. Latvijas jaunā pilsoniskā sabiedrība ir gana turīga, izglītota un ar pietiekamu sociālpolitisko bagāžu. Ja politiskā elite atteiksies tai piemēroties klasiskā demokrātiska atbildīguma ceļā, tad tas novedīs pie krīzes. Politiskā elite nevar ilgstoši darboties pretēji demokrātiskuma principiem un cerēt uz savas politikas efektīvu īstenošanu.

Trešā krīzes šķautne ir organizētās sabiedrības situācija, kuru izgaismo notikumi ap KNAB. No vienas puses mēs redzam pilsoniskās sabiedrības līderu mudinātus cilvēku tūkstošus ielās. Cilvēki reaģēja spontāni, uzticoties atpazīstamiem sabiedrības locekļiem — tas notika bez jebkādas kampaņas, pat demonstrācijas norises laikā kārtības uzturēšana bija spontāna un uz vietas tika domāts tālākais saturiskais piedāvājums sanākušajiem. Tūkstošiem cilvēku rīkojās saskaņā ar savu iekšējo pārliecību, politiskās ētikas un atbildīguma standartu. Taču es nedomāju, ka tas būtu bijis iespējams bez NVO sagatavotā ceļa, kas aizsākās ar pilsoniskās sabiedrības līdzdalību KNAB izveides procesā, padarot šo iestādi par atbildīgas politikas neatņemamu daļu. Tāpat 18.oktobris nebūtu noticis bez protesta un solidaritātes maskām uz NVO pārstāvju sejām prezidentes Vīķes-Freibergas runas laikā pēc valsts galvas uzbrukumiem Sabiedrībai par atklātību Delna 2004.gadā. Noteiktu lomu spēlēja NVO paustā publiskā kritika par pērno vēlēšanu pārkāpumiem, protesti pret Tautas partijas piedāvāto tēriņu griestu atcelšanu un Valsts prezidenta vēlēšanas. Vienmēr ir grūti prognozēt pēdējo pilienu, taču pilināšanai demokrātiskā sabiedrībā ir dziļa jēga. Tas ir personisks gandarījums par “laupīto” vientulības sajūtu un prieks par vairāku tūkstošu balsīs izskanējušo “nost ar korupciju!” Esam parādījuši seju un novilkuši robežu, kuru pārkāpjot, iestājas mūsu pilsoniskā atbildība pašiem par savas valsts nākotni.

Juridiskā doma atpaliek

Galvenie secinājumi attiecībā uz juridisko šķautni būtu, ka Latvijas juridiskā izglītība, doma un ētikas standarts netiek līdzi sabiedrības sociālpolitiskajām vajadzībām un izaicinājumiem. Akadēmisko institūciju, kā arī juristu vides vispārēja klusēšana acīmredzamu likumpārkāpumu gadījumā ir nepieņemama profesijā, kuras sūtība ir diendienā būt tiesiskuma sardzē. Pilnīgi noteikti šis gads pēc vēlēšanām ir arī mācība tiesu varai — ļoti nopietni var sāk izsvērt, vai vēlēšanu rezultātu anulēšana tomēr nebūtu bijusi efektīvs līdzeklis, lai izvairītos no tagadējās krīzes.

Politiskās elites izvērtējuma secinājums ir tāds, ka tā šobrīd nekalpo sabiedrības interesēm, bet gan ārpus politikas pastāvošām krimināla rakstura interesēm. Tā ir 9.Saeimas specifika, ka plašākā pilsoniskās vides kontekstā tas ir īpaši skaudri redzams. Sabiedrības attīstības pazīmes liek tomēr domāt, ka esam uz tādas sabiedrības sliekšņa, kur politika nebūs vis Svētā Grāla sargāšanas process, bet gan no naudas neatkarīgs, sabiedrībai kalpojošs un katram motivētam cilvēkam pieejams profesionāls darbs, panākumi kurā nav atkarīgi no izcelsmes un sakariem. Iespējamās ārkārtas vēlēšanas līdzētu paātrināti pietuvināties šim modelim. Bet Aivara un Andra izraisītais vakuums noteikti nav jāaizpilda līdzvērtīgi neleģitīmiem spēkiem, to pilnvērtīgi varētu pildīt jaunās politiskās elites pārstāvji, pienācīgi mediējot dažādu sabiedrības grupu priekšstatus un vajadzības.

Runājot par organizēto pilsonisko sabiedrību, jāsecina, ka mūsdienu demokrātijā pat visprivātākais jautājums var kļūt politisks — tāda ir ne tikai pretkorupcija. Svarīgu jautājumu uzturēšana sabiedrības dienaskārtībā visefektīvāk iespējama tieši organizētu pilsonisku iniciatīvu formā. Nav no jauna jāizgudro ritenis. Aktīvas NVO ir katra godprātīga politiķa palīgs un atbalsts, jo savlaicīgi brīdina par jaunu politisku pieprasījumu un vajadzībām, taču tās ir arī bieds katrai mafijas politiskajai rokai. Šobrīd organizētā pilsoniskā sabiedrībā aktīvi nevirza sabiedriskus procesus, lai gan nav arī tik vārga, lai nespētu pretoties tādām sistēmas kļūdām kā “Loskutova krīze”.

Savas lomas kodolu NVO tomēr ir izpildījušas — tās savlaicīgi brīdināja un prognozēja notikumu gaitu, darbojoties kā līderis pilsoniskās sabiedrības domas veidošanā. Varam apmierināti konstatēt, ka vienas iespējamās plaisas mūsu valstī tiešām nav, proti, plaisas starp sabiedrību un tās organizēto daļu.