Raksts

PCTVL — sanitāru opozīcija


Datums:
14. septembris, 2010


Autori

Didzis Melbiksis


Foto: AFI, Valda Kalniņa

Pēdējie četri gadi liek vaicāt, vai Latvijas elektorātā vispār vairs ir pieprasījums pēc šādas verbāli skaļas, bet politiski rīcībnespējīgas opozīcijas.

Politika.lv turpina rakstu sēriju, kurā mēs analizējam, kā 9.Saeimas partijas ir pildījušas savus solījumus, ko devušas pirms četriem gadiem — pirms 2006. gada parlamenta vēlēšanām. Šoreiz stāstām par PCTVL — mūžīgo opozīciju un nenogurdināmo cilvēktiesību aizstāvi.

Ar pieciem deputātu mandātiem[ 1 ] apvienība Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) nevarēja dižoties ar lielu ietekmi 9. Saeimā. Taču PCTVL līdzpriekšsēdētājs Jakovs Pliners nebūt nav nokāris degunu un braši stāsta par saviem sasniegumiem. “Pa visiem šiem gadiem no PCTVL nāca — no frakcijas, no deputātiem — vairāk par 500 priekšlikumiem,” norāda Pliners. Un, raugi, no piedāvātā “bagātības raga” Saeima devusi svētību veseliem 78 priekšlikumiem! Skaidrs, ka ne jau PCTVL piecas balsis garantēja nepieciešamo vairākuma atbalstu visos šajos gadījumos. Bez lielo frakciju atbalsta viņi savus priekšlikumus varētu piespraust pie sienas savas partijas birojā. Tomēr Pliners ir pārliecināts — ja viņš par kaut ko ir balsojis, tad to var pieskaitīt PCTVL panākumiem. Tāpat viņš labprāt pieskaita saviem panākumiem to, ka minimālā alga valstī tagad ir 180 latu, kas ļoti labi saskan ar vēlētājiem solītajiem 180-200 latiem.

Izdevīgā opozīcija

Bet vispār opozīcijā būt ir ērti. Sarunā politiķis atklāti atzīst, ka viņiem kā opozīcijai nav jāatbild par pozīcijas lēmumiem. Tātad, ja tiek pieņemti labvēlīgi lēmumi, atliek tikai piebalsot un pēc tam pieskaitīt to visu saviem panākumiem. Savukārt, kad lēmumi ir mazāk tīkami, jāķeras pie skaļās kritikas rupora. Lai tikai kāds nepieskaita vairākuma nedarbus “lieliskajam piecniekam”! “Es uzskatu, ka opozīcija ir sabiedrības sanitāri. Galvenās funkcijas — nedot gulēt, mierīgi dzīvot pozīcijai un kritizēt viņus, par ko tikai var, un virzīt uz Latvijas tautai aktīvu, lietderīgu darbu,” tā PCTVL lomu parlamenta politiskajā teātrī skaidro Pliners. Tāda viņa izpratnē ir konstruktīva opozīcija, un PCTVL šajā virzienā esot darbojusies perfekti.

Ja tiek pieņemti labvēlīgi lēmumi, atliek tikai piebalsot, savukārt, kad lēmumi ir mazāk tīkami, jāķeras pie skaļās kritikas rupora.

Tomēr šī politiskā apvienība nav tikai opozīcija. Latvijas politiskajā vidē tā ir vienmēr izteikti profilējusies kā krievvalodīgo un nepilsoņu tiesību aizstāve. Arī 2006. gada vēlēšanās PCTVL solīja gan balsstiesības nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās, gan arī plašākas krievu valodas lietošanas iespējas kontaktos ar varas institūcijām. Kad vaicāju Plineram, kāpēc šajā jomā partijai joprojām neveicas, viņš sāk sūkstīties par valdošo partiju necieņu pret opozīciju. “Valdošie visus šos divdesmit gadus kā bijušie komunisti runā vienu, domā otru, dara trešo,” viņš norāda. “Šlesera kungs, pazīstams visiem kā buldozers, lai patiktu krieviskajai auditorijai, ar iespējamajiem vēlētājiem bieži vien tiekoties vai televīzijā runā: “Vajadzētu izdiskutēt nepieciešamību nepilsoņiem balsot.” Mēs sagatavojam pēc kāda mēneša un iesniedzam līdzīgu priekšlikumu, bet, bez šaubām, visi viņa deputāti nebalso par.” Izrādās, nekāda cieša sadarbība ar idejiski it kā tuvo Saskaņas centru (SC) arī nesanāk. Kā skaidro Pliners, SC drīzāk ir vērtējami kā PCTVL konkurenti. Jā, šad un tad viņi paužot atbalstu PCTVL priekšlikumiem, taču paši necīnoties. Laikam jau opozīcijas loma PCTVL ir kļuvusi tik mīļa un tuva, ka pat iepretim vienīgajiem potencionālajiem sadarbības partneriem automātiski tiek ieņemta opozicionāru poza.

Nepiekāpīgais daudztautības piecnieks

Tad varbūt ir laiks atmest cīnītāju mentalitāti? Atteikties no pārskatāmā nākotnē neizpildāmiem solījumiem nepilsoņu un krievvalodīgo tiesību jomā? Solīt jau var jebko, kaut vai PSRS atdzimšanu, bet neliela deva pragmatisma nekad nenāk par ļaunu. Pliners tomēr neuzskata, ka viņu priekšlikumi ir kaut kas radikāls. Visas prasības esot saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) normām, un citu valstu piemēru arī netrūkst. Lūk, Somijā otra valsts valoda esot zviedru. Pat Izraēlā, kur ebreji un arābi dzīvojot kā suns ar kaķi, otra valsts valoda esot arābu! Taču šādām reformām valodas jautājumos Latvijā esot nepieciešams laiks. “Mēs esam cilvēktiesību aizstāvības partija. Un par cilvēktiesībām dažādu veidu cīņa dažādās valstīs turpinās gadu desmitiem. Krievi saka — kapļa kameņ točit. Un agrāk vai vēlāk mēs vai mūsu pēcteči visu to panāksim,” kareivīgi stāsta Pliners. Un vispār, PCTVL aizstāvot nepilsoņus, kuriem nemaz nav tiesību balsot! Tā teikt, kur nu vēl nepateicīgāku elektorātu atradīsi. Pliners uzsver, ka viņi ir ļoti maza frakcija — tikai pieci cilvēki! Tomēr arī šajā minimālajā sastāvā viņi pārstāv “Latvijas daudztautības spektru”, jo tie ir trīs krievi, viens latvietis un viens ebrejs. Šī komanda nepadosies un nepiekāpsies.

Pret NATO, bet varbūt tomēr…

Runājot ar PCTVL līdzpriekšsēdētāju, bieži vien nākas secināt, ka pretrunīgums viņam nav nekas svešs. Politika kā diplomātija ir “iespēju māksla”, kādā brīdī saka Pliners. Kad vaicāju par PCTVL pretestību misijai Afganistānā un NATO, tā arī nekļūst skaidrs, cik kategoriska tad ir šī nostāja. “Afganistāna mums jau maksāja — mums, nabagiem! — 12 miljonus latu,” Pliners gaužas. Taču viņš pilnībā neizslēdz iespēju sadarboties ar NATO: “Es piedalītos ar minimālu summu. Un, ja viņi gribētu to politisko militāro atbalstu, iespējams, viņi maksātu lielāku summu. Un varbūt man tas maksātu nevis 12, bet divus miljonus. Es piedalītos, bet uz citiem noteikumiem!” 2006. gadā PCTVL vēlētājiem solīja, ka Latvija nepiedalīsies militārajās operācijās ārpus Eiropas robežām. Cik zināms, Eiropas robežas līdz Afganistānai vēl nav aizstiepušās. Nu, re, izrādās, ka ar „pareiziem” noteikumiem NATO pretinieki ir gatavi sadarboties ar šo ienīsto organizāciju. Tomēr pagājušā gada oktobrī, kad Saeimā bija balsojums par termiņa pagarināšanu Latvijas dalībai NATO misijā Afganistānā, PCTVL deputāti balsoja pret. Šāda diplomātija, jāatzīst, ir tiešām mākslinieciska un paver plašas manevrēšanas iespējas. Cik tas ir godīgi pret vēlētājiem, tas jau ir cits jautājums. Pliners uzskata, ka PCTVL politiķi ir bijuši uzticami vēlētāju kalpi. Ievēlot kādu cilvēku Saeimā, cilvēki būtībā noslēdz ar viņu kontraktu, un “mēs vismaz cenšamies šo kontraktu godīgi atstrādāt,” viņš skaidro.

Cīņa kā anekdotē

PCTVL “kontraktā ar vēlētājiem” bija iekļauta arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšana līdz 15%. Kad atgādinu par šo solījumu vēlētājiem, Pliners sāk runāt par ekonomikas teoriju. Treknajos gados nodokļus jāceļ, bet krīzes laikā gluži pretēji — jāpazemina. Tad jau varbūt solīt vēlētājiem zemākus nodokļus bija nepareizi? Pliners ir pārliecināts, ka PCTVL solījums ir bijis tieši vietā. Izrādās, viņi jau toreiz jutuši, ka būs krīze. Un, ja jau krīze, tad vajag zemākus nodokļus. Šis solījums gan neiekrita vēlētāju maciņā, tāpat kā solījums palielināt bērnu pabalstus un uzlabot dzimstību. Pliners uzskata, ka PCTVL nevar pārmest solījumu nepildīšanu: “Ja es būtu pie varas un neizpildītu mūsu solījumus, es pieņemtu pamatotus pārmetumus. Ja es solīju un pie varas neesmu, es to gribēju izdarīt, es cīnījos, bet vairākums ar savām balsīm neatļāva to izdarīt — tad varbūt jāpārmet viņiem?” Sadarbība ar valdošajiem nebūt nevedoties viegli. PCTVL kā opozīcijas partija visu laiku izjūtot morālu spiedienu — pieņemti tiek tikai daži procenti viņu izvirzīto priekšlikumu, bet tev vienalga ir jāturpina strādāt, analizēt, rakstīt. Lai ilustrētu šo situāciju, politiķis izstāsta anekdoti. Divi ebreji Rīgā sarunājas par Izraēlu. Cik tur grūti, cik tur karsts laiks, ka arābu teroristi bieži uzbrūk. Tomēr beigās abi secina, ka tomēr jābrauc uz savu dzimteni. Tāpat esot arī opozīcijai, jo strādāt jāturpina, neskatoties uz grūtībām. Un, raugi, reizi pa reizei valdošie izrāda arī labvēlību pret atstumtajiem, atzīst Pliners: “Viņi neafišē, bet faktiski gandrīz, nu, izņemot varbūt tēvzemiešus, katras frakcijas vadītājs agrāk vai vēlāk pienāk aprunāties. Vai mēs varam to atbalstīt vai nevaram.” Piemēram, PCTVL neatbalstīja Valda Dombrovska (JL) valdību, taču vēlāk balsoja par ārlietu ministru Aivi Roni.

Galvenais – turpināt runāt!

Ja var ticēt PCTVL līdzpriekšsēdētājam, pats galvenais Saeimas deputātu uzdevums patiesībā nemaz nav vēlētājiem doto solījumu pildīšana. Deputāta galvenais darbarīks ir viņa mute, jo “parlaments ir vieta, kur jārunā”. Un, ja mēs skatāmies uz PCTVL veikumu šādā griezienā, tad darbs ir bijis izcils, skaidro Pliners: “Vismaz pirms trim, pieciem mēnešiem Buzajevs, Pliners, jūsu padotais kalps un Buhvalovs bija pirmajā runātāju desmitniekā.” Kādam tā šķiet tikai tāda tukša pļāpāšana? Viņš maldās, jo, raugi — Pliners ir ievērojis, ka Satversmes tiesa pensiju samazinājuma lietā ir izmantojusi tieši PCTVL deputātu Saeimas tribīnē izteiktos argumentus. Šeit gan jāatgādina, ka PCTVL pati Satversmes tiesā nevērsās. Turklāt deputāti Saeimā izskatīšanai piedāvāja alternatīvu variantu, kurš arī paredzēja pensiju samazinājumu — tiesa, uz īsāku laiku, bet tomēr arī PCTVL priekšlikums paredzēja ķerties pie pensionāru naudas.

Tieši PCTVL nepiekāpība jūtīgos un pretrunīgi vērtētos jautājumos ir pamatā šīs partijas bezspēcībai kaut ko panākt savas aizstāvamo grupas — krievvalodīgo un nepilsoņu — interešu labā. Tāpat arī līdz ar krīzi vairāk aktualizējās ekonomiskie jautājumi. Un tā nu ir sfēra, kur PCTVL nav spējusi noformulēt piedāvājumu, kurš būtu kaut daļēji īstenojams. Pēdējie četri gadi arī liek vaicāt, vai Latvijas elektorātā vispār vairs ir pieprasījums pēc šādas verbāli skaļas, bet politiski rīcībnespējīgas opozīcijas. Spēcīgākās partijas līderes Tatjanas Ždanokas „izsūtījums” uz Eiroparlamentu arī ir savdabīgs apliecinājums tam, ka PCTVL savas iespējas vietējā politikā ir izsmēlusi.


Jaunā laika varas ilūzija

LPP/LC buldozeru dzeja tīģeriem

Neveiksmīgie saulītē vedēji

Saskaņas centrs — varaskārā opozīcija


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!