Acīmredzami, ka vismaz pagaidām PCTVL neskatoties uz savu "gatavību un prasmi darboties [..] [un] iesaistīties valdošajās koalīcijās nacionālajā un vietējā līmenī" netaisās iekļauties valdībā, jo tādā gadījumā tai būtu vai nu pilnībā jāatsakās no saviem priekšvēlēšanu solījumiem, vai arī valdība kristu, bankrotējot valstij.
Nesenā Jeļcina vizīte izgaismoja pārmaiņas kādas notikušas nelatviešu politiķu pozīcijā, tiem vairs neslēpjot nostalģiju pēc Krievijas impērijas. Par to pašu liecina arī PCTVL programma. PCTVL startējot 9.Saeimas vēlēšanās skaidri paziņo, ka “partija balstās uz krievvalodīgās kopienas atbalstu, kura objektīvi ir kļuvusi par pretošanās bāzi jebkurai diskriminācijai”. Programmā arī uzsvērts – “pienācis laiks atzīt faktu, ka Latvijā pastāv divas kopienas”.
Lai arī programmā liela vieta atvēlēta arī ekonomikai un sociālajai politikai, tomēr partijas nostādnes šajā jomā liecina, ka tās neviens negatavojas realizēt. No vienas puses, PCTVL aicina samazināt visu veidu nodokļu likmes, kā arī budžeta ieņēmumus pārdalīt par labu pašvaldībām, bet, no otras puses, tā iestājas par ievērojamu valsts izdevumu palielināšanu, paaugstinot pensijas un sociālos maksājumus, palielinot investīcijas ekonomikā, kā arī izglītības, zinātnes, veselības aprūpes un citu jomu finansēšanā. PCTVL neslēpj arī gatavību palielināt budžeta deficītu pat, ja tas prasītu atteikšanos no pievienošanās eiro zonai. Daļu izdevumu, protams, varētu segt ar ES fondu līdzekļiem, kurus savā programmā ne reizi vien min PCTVL, taču tajā pašā laikā, šķiet, ka partija gatavojas darboties kādā paralēlā realitātē, kurā tā iecerējusi patvarīgi rīkoties tādās ES regulētās jomās kā PVN likmju noteikšana, lauksaimnieciskās ražošanas dotēšana, bezvīzu režīmu slēgšana ar valstīm, kas nav ES locekles, un ES standartiem neatbilstošu importēto preču tirdzniecības atļaušanu Latvijas tirgū. Acīmredzami, ka vismaz pagaidām PCTVL neskatoties uz savu “gatavību un prasmi darboties [..] [un] iesaistīties valdošajās koalīcijās nacionālajā un vietējā līmenī” netaisās iekļauties valdībā, jo tādā gadījumā tai būtu vai nu pilnībā jāatsakās no saviem priekšvēlēšanu solījumiem, vai arī valdība kristu, bankrotējot valstij. Patiesībā šāda vienaldzība pret nonākšanu pie varas ir saprotama, jo Latvija, kā tagad to skaidri liecina PCTVL programma, šīs partijas līderiem ir tikai bijušās PSRS un nākamās Eirāzijas impērijas province.
Pirmkārt, PCTVL nepretendē tikai uz Latvijas krievu interešu pārstāvniecību, bet uz “flagmaņa lomu ES dalībvalstu krievvalodīgo diasporu apvienošanas un sadarbības procesā”. Otrkārt, saskaņā ar programmā aprakstīto nākotnes redzējumu, ES ir tikai “nepieciešams pārejas posms uz daudz ciešāku un taisnīgāku Eiropas tautu kopību [..], kurā tiks izveidots drošs mūris, kas pasargās Eiropas kopienu no vulgarizācijas”, tas ir, glābs “pasaules civilizācijas garīgās vērtības, kuras iziet ārpus patērētāju sabiedrības primitīvajiem ietvariem”. Taču arī tas ir tikai sākums, kam sekos “Eiropas Savienības un Krievijas Federācijas stratēģiska integrācija un perspektīvā vienotas politiski ekonomiskās telpas izveide no Lisabonas līdz Vladivostokai”. Protams, lai netraucētu PCTVL īstenot Maskavas ģeopolitiķu projektus, Latvijai būtu steigšus jāizstājas no NATO, jāveic valsts demilitarizācija un jāpārtrauc dalība Krievijas neatbalstītos pasākumos, kurus iniciējuši civilizācijas vērtību vulgarizētāji viņpus Atlantijas okeāna.
Intereses zaudēšana par nelielo provinci Baltijas jūras krastā mazina arī jau tā kaitinošās integrācijas nepieciešamību. PCTVL programma arī skaidri norāda, ka latviešu valodas apguvei pastāv alternatīva – “latvieši prastu krievu valodu”. Krievu valodas apguvei, protams, atvēlams valsts finansējums, “tai skaitā arī kursiem, kas paredzēti pieaugušajiem”. Saprotams, ka jāatjauno izglītība krievu valodā visos līmeņos, jo kāda gan jēga, piemēram, ārstam turpmāk pārzināt medicīnisko terminoloģiju latviešu valodā, ja visi pacienti būs cītīgi apmeklējuši attiecīgos kursus? Ierēdņiem turpmāk krievu valodas zināšanas būs obligātas, jo PCTVL panāks, ka jebkurā valsts iestādē un tiesā dokumenti būs jāpieņem arī krievu valodā. Zīmīgi, ka arī Latvijas ceļu pārstāvošā integrācijas ministre nesen uzsvērusi, ka Latvijas sabiedrības saliedēšana uz latviskuma bāzes nav efektīva un līdz ar to arī nav mērķtiecīga.
Kā gan integrācija uz latviskuma bāzes varētu būt efektīva, ja PCTVL prāt tāda lieta kā Latvijas nacionālā kultūra vispār nepastāv? Savā programmā partija skaidri deklarē, ka nav vērts šķiets līdzekļus dažādu “gaismas piļu” celtniecībai. Acīmredzot PCTVL latviešus uzskata par personām ar īpašām vajadzībām, kuriem, vismaz līdz brīdim, kamēr viņi nav apguvuši krievu valodu, gada laikā pienākas noteikts skaits grāmatu, filmu, radio un televīzijas raidījumu vai teātra izrāžu latviešu valodā. Turklāt partija uzsver, ka uz katru iztērēto latu latviešu kulturālo vajadzību apmierināšanai, jātērē krievvalodīgo skaitam proporcionāli atbilstoša summa krievu kultūras attīstībai. Tomēr latviešu nacionālistiem nevajadzētu izsamist. PCTVL gūstot panākumus Rietumu frontē gan jau arī, piemēram, Parīzes municipalitātes ierēdņiem nāksies ķerties pie mācību grāmatām. Tad latvju bāleliņiem, kuri savu lingvistisko bagāžu būs sākuši paplašināt agrāk, pavērsies jaunas labi apmaksātas darba iespējas. Tāpēc balsojiet par “krievu un krievu lingvistiskās kopienas”, tas ir, cilvēku tiesībām vienotā Latvijā un Eirāzijā.