Raksts

Pavisam brīnumaini


Datums:
22. decembris, 2008


Autori

Dita Arāja


Tāla un auksta šogad Ziemassvētku zvaigzne. Tā sanācis, ka apkārt, šķiet, pasaule mazliet brūk. Te vienam neziņa par profesionālo nākotni, otram – sirds sāp vientulībā, vēl kādam – bažas par veselību, bet citu izmisumā dzen naudas grūtības, kamēr vēl kāds skumst pēc tuva cilvēka, ar kuru kopā vairs nesagaidīs nevienus Ziemassvētkus.

Esmu redzējusi, kā Ziemassvētki ienāk pansionātā. Pēdējos trīs gadus pie mūsu tantītes 24.decembrī ieradāmies ar eglīti un elektriskajām svecītēm. Atklāta liesma tur bija liegta. „Ak tad šodien Ziemassvētku vakars?” mazliet izbrīnīta konstatēja tantīte, kura šajā saulē jau bija pieredzējusi vairāk par 100 Ziemassvētkiem. Viņai dienu skaitīšana pansionāta vienmuļībā bija mazliet sajukusi. Istabiņā četras gultas – viena pie otras, un tajās – četras sirmas dzīvības. Četri gari mūži. „Labi, ka ir tādas vietas, kur vientuļiem cilvēkiem palikt,” mums katru reizi, kad ciemojāmies, sacīja tantīte. Arī Ziemassvētkos. Viņa savu likteni bija pieņēmusi. Samierinājusies. Un stāstīja, kā pansionāta iemītnieki vai ik dienu pirms svētkiem ar koncertiem tiekot priecināti, – skolēni spēlē un dzied, un pantiņus skaita, un „valdība” un labvēļi našķu paciņas dala. Un tantīte mums arī veltīja kādu pantiņu no saviem skolas laikiem, kas bija toreiz – vēl pirms Latvijas valsts dzimšanas. Tos laikus viņa atminējās daudz labāk par to, kas bija noticis vakar. Šogad mums uz pansionātu vairs nevajadzēs eglīti nest. Un bērnības pantiņu arī mums vairs neviens neskaitīs.

Šogad es zinu vismaz trīs sirdis, kas Ziemassvētkos skums. Tās trīs sirdis īsi pirms svētkiem ir zaudējušas mīļo. Tām sirdīm Ziemassvētki vēl ilgi saistīsies ar tuva cilvēka aiziešanu. Tām sirdīm Ziemassvētkos vēl ilgi būs auksti, jo vēl varēja būt milzums daudz Ziemassvētku, kuros dedzināt eglīti un dalīt dāvanas, vēl varēja būt milzums daudz Ziemassvētku, kuros priecāties, kā bērni aug un izaug. Vēl varēja būt milzums daudz Ziemassvētku, kuros visi ir kopā. Nu – vairs tikai trīs sirdis. Noskumušas. Nosalušas. Nu eglītes gādātājam pašam iedegsim svecītes. Piemiņai.

Tāpēc mana Ziemassvētku zvaigzne arī šogad ir auksta un tāla. It kā neaizsniedzama. It kā nepielūdzama. It kā no mums novērsusies. Bet tad šodien es saņēmu skaistu vēstuli. Vēstuli, ko bija rakstījusi Draudzība: „Lai arī dažkārt man liekas, ka ir tik daudz, par ko šajā dzīvē zūdīties, ir jāsaprot, ka vēl vairāk ir prieka un laimes avotu. Un viens no tiem ir mani lieliskie draugi!” Nemaz nejutos visus tos labos vārdus pelnījusi, jo dažkārt man ir šķitis, ka vajadzēja, vajadzēja zināt tos mirkļus, kad draugiem klājas visgrūtāk, taču es dažkārt sajutu, bet dažkārt – nesajutu. Un tomēr ir tik labi, kad lasi mīļus vārdus. Ir labi, kad, ja arī nepasaka, tomēr draugu sirdis viena otru jūt un sajūt tās smalkās vibrācijas, ko sajūt vienīgi draugi. Arī bez vārdiem.

Ir daudz sāpju, ko Ziemassvētki var klusināt, bet ne dzēst. Tomēr, kā nesen sacīja tuva kolēģe, – starp sāpēm ir arī daudz ģimeņu, daudz cilvēku, kam šie Ziemassvētki ir priecīgi. Mēs, priecīgie, varam šajos Ziemassvētkos būt kopā ar mums, vientuļajiem, nosalušajiem. Mēs varam aicināt pie mūsu eglītes tos tuvākos un tālākos, kam skumji, un ļaut, lai egles zars viņus samīļo un sveces liesmiņa nožāvē asaru. Mēs varam sagādāt Ziemassvētku Brīnumu tiem, kas uz to vairs necer. Mēs varam sagādāt Brīnumu paši sev.

Man šķita, ka mans Ziemassvētku Brīnums kavējas. Ka nav vispār. Ka zvaigzne auksta un tāla. Neaizsniedzama. Un tomēr. Es arī šogad Ziemassvētkos varu aizbraukt pie saviem vecākiem. Un varu pateikt paldies saviem draugiem. Un spēju sajust salstošos. Īpaši – tās trīs sirdis, kam diena pirms Ziemassvētkiem būs viena no smagākajām. Ja spēju sajust, tad jāspēj arī dot. Negaidīt Brīnumu, bet rīkoties. Un sagādāt citam. Tuvam un pavisam svešam, ko Ziemassvētku Brīnums var padarīt par tuvu. Pavisam brīnumaini.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!