Raksts

Pauze pārdomās par Gruziju


Datums:
11. augusts, 2008


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Nē, nu gluži pauze vēl ne, murgs tomēr, kas notiek Gruzijā, vai pareizāk sakot Dienvidosetijā, kur Krievija acīmredzot ir pārliecināta, ka suverenitāte un valsts robežas nav nekāds šķērslis, lai uzspiestu savu kārtību. Tiem, kuri tūlīt sāks bļaut, ka tāpat Amerikas Savienotās Valstis ir darījušas Irākā -- jā. Pilnīgi taisnība. Bet tas nesamazina pretīguma sajūtu, skatoties, kā Kremlis rīkojas Gruzijā un lasot kā Kremlis par to melo un stāsta pasaciņas. Amerikas iesaistīšanās Irākā mūsu valsti skar ļoti netieši. Maskavas apliecinājums, ka tā ir gatava ķerties pie ieročiem, lai "sargātu tautiešus" tuvajās ārzemēs, ir baiss, jo, ja arī Krievija diez vai uzdrīkstētos uzsākt kaut kādu avantūru pret NATO dalībvalsti, notiekošais Gruzijā tomēr ir pārbaudes moments. Krievija ir kā nerātns suns, kurš ir iekrampējies aizkaros un nu skatās, ko saimniece darīs. Sados pa purnu ar slotu, suņa reakcija nākamreiz būt cita. Ignorēs situāciju -- suns zinās, ka tā drīkst atkal. Te ir runa par plašāku ģeopolitisku iekārtu, kurā Krievija vēlas iekarot pamatīgāku lomu, lai arī ar savu uzvedību pasaulē tā to nav pelnījusi un tās rokās tā būtu bīstama. Un vismaz līdz šim ārējās pasaules pieklusinātā (maigi sakot) reakcija nekādu lieu optimismu nedveš. Tieši otrādi.

Taču patiesībā šorīt manu uzmanību piesaistīja lokālāks jautājums. Kādā no laikrakstiem bija lasītājas vēstule, kurā autore pateica divas lietas: Nekādu sēdēšanu Rīgas parku zālājos, un obligātas mūzikas stundas visiem pēc kārtas. Iemesls abos gadījumos bija viens un tas pats: Tā darīja Ulmaņlaikos.

Ulmaņlaikos darīja visādas lietas, tajā skaitā arī tādas, kuras nebūtu īpaši vēlamas (piemēram, veidot diktatūru), kā arī tādas kuras noteikti bija labas un pavisam jaukas. Tajā skaitā pieļauju, ka vēstules autore nemeloja stāstot, ka Rīgas parkos toreiz bija skaistas puķu dobes, kuru izmantošana bija pamatota estētiskā, un nevis fiziskā priekā. Pievienojos viņas rakstītajam, ka parkā uz zālītes nevajadzētu notikt “sievietes vēdera glāstīšanai”, jo galu galā mēs dzīvojam valstī, kurā politikāņi reizēm ir ārprātīgi sašutuši par “seksualitātes izrādīšanu uz ielas”, un sievietes vēdera glāstīšana pilnīgi noteikti ietilpst šajā jēdzienā. Savukārt par obligāto dziedāšanu domas sāka skanēt tūdaļ pēc Dziesmu svētkiem, jo Dziesmu svētkos dziesma, protams, ir ļoti augstā vērtē.

Taču nedz vienā, nedz arī otrā gadījumā galvenais arguments nedrīkst būt, kā tā kaut ko darīja vai nedarīja pirms 60 gadiem. Dārzkopībā daudz kas ir mainījies, mani argumentā par Rīgas parkiem joprojām visvairāk mulsina lūk, kas: Ja patlaban parkos ir zāle, kura ir neizturīga un neiecietīga pret ļaužu kājām un rumpjiem, tad kāpēc nevar iestādīt dūšīgāku zāli? Esmu bijis daudz kur pasaulē, kur ļaudis klimst pa parkiem un tieši priecājas, ka ir iespēja pabradāt arī pa zāli. Bet pie mums, lūk, nevar. Un par dziedāšanu skolā — jā, droši vien tas būtu jauki, ja mazais Pēterītis un mazā Anniņa jau no pimās klasītes mācītos tautas dziesmas un reizi gadā kopā ar citiem sīkajiem uzstātos uz skatuves un demonstrētu ko māk. Vien nelaime, ka Pēterītis tomēr nevis dzied, bet brēc nebalsī, savukārt Anniņas skolā mūzikas skolotāja nav un nav skaidrs, kur tādu atrast. Obligātu dziedāšanu var nodrošināt tad, ja ir nodrošināta arī visa attiecīgā infrastruktūra, un tomēr visnotaļ obligāti būtu jānodrošina arī citas nodarbības tiem bērniem, kuri dziedāt vienkārši nespēj. Jo ir un būs arī tādi. Un saku atkal — 2008.gada augustā tam nav absolūti nekāda sakara ar to, kā to darīja vai nedarīja 1939. gada rudenī.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!