Raksts

Patīkamā drošības ilūzija


Datums:
26. septembris, 2001


Autori

Nellija Ločmele


Foto: AFI

Amerikāņu uztverē viss tagad ir kļuvis daudz melnbaltāks, un visiem ar to jārēķinās. Latvija nevar gan nebūt par mērķi, gan baudīt tos labumus, ko dod iestāšanās NATO un ES.

Politiķi un mediji ASV 11.septembra traģiskos notikumus nodēvējuši par uzbrukumu visai demokrātiskajai sabiedrībai, bet tas diezin vai atklāj lietas būtību. Pret ko īsti šie uzbrucēji vērsās?

Par cik cieta daudzi nevainīgi cilvēki, izrādot solidaritāti, šis uzbrukums tiek traktēts globālā mērā, bet principā tas bija vērsts pret Amerikas militārās un ekonomiskās varenības simboliem. Amerika ir vienīgā superlielvara, tai ir ļoti daudz nelabvēļu. To es skaidri jutu ANO konferencē Durbanā, to var redzēt dažādu valstu iedzīvotāju reakcijās uz šo notikumu. Daudzām valstīm nepatīk ASV politika Izraēlas un Palestīnas konfliktā, politika pret Irāku, pret Kubu un Āfrikā. Par cik šīs politikas īstenošanā Eiropa ir kopā ar Ameriku, tas ir uzbrukums bagātām, ietekmīgām valstīm, kas dara to, kas nepatīk cilvēkiem trešās pasaules valstīs.

Mēs esam pieraduši racionāli domāt, ka katrai lietai ir cēlonis. Ja gruvešu kaudzes ASV ir sekas, kādi cēloņi ir likuši cilvēkiem risināt problēmas šādā veidā?

No vienas puses šis notikums ir pilnīgi racionāls, jo atklāti karot ar Ameriku būtu pašnāvība. Bet, ja grib sāpināt Ameriku fiziski, simboliski, finansiāli, tad šī ir pilnīgi necerēta uzvara – ap 20 cilvēku, protams, ar spēcīgāku aizmuguri, ar plastmasas nažiem nogalināja pāri par sešiem tūkstošiem cilvēku un lika amerikāņiem maksāt 20 miljardus dolāru. No Rietumu tradicionālās izpratnes tas savukārt ir pilnīgi neracionāli, un tāpēc tas ir pavērsiens pasaules politikā. Jo līdz šim valdīja pārliecība, ka tu varēsi novērst uzbrukumus sev, ja būsi pietiekami stiprs un draudēsi ar pretuzbrukumu. Man ir grūti ielekt viņu ādā un saprast, kas viņus noveda līdz šādam solim, jo priekš manis un mums daudziem tie nav racionāli domājoši cilvēki.

Cik plašā konfliktā var izvērsties ASV atbilde?

Es brīnīšos, ja tas paliks Afganistānas robežās, bet apšaubu plašu karadarbību, jo ASV nevēlēsies pakļaut savus karavīrus briesmām.

Arābu pasaule var atbildēt ar terora aktiem, bet tas atkarīgs, cik precīzi amerikāņi varēs trāpīt teroristiem. Viņu spējas sist atpakaļ pastāv, bet domāju, ka tas nenozīmē, ka būs trešais pasaules karš. Karš varētu būt, ja Indija, Pakistāna, Ķīna teiktu, ka amerikāņi ir aizgājuši par tālu un attīstītos eskalācija, bet domāju, ka to neviens nesāks.

Bieži dzirdams, ka pasaule tagad ir neatgriezeniski mainījusies. Kas tieši ir kļuvis citāds?

Psiholoģiski tas ir lūzuma punkts. Es dzimu un augu Amerikā un jutos drošs – neviens mani nevar aiztikt, velns ar ārā, jo šī ir aizsargātākā valsts. Bet tagad neviens nevar apgalvot, ka tas nevar notikt vēlreiz. Tā drošības sajūta ir uz mūžīgiem laikiem iznīcināta.

Amerikas ārpolitika ir mainījusies – valstis ir sadalījušās tajās, kas atbalsta un kas ir pret karu pret terorismu. Nav vairs vietas manevrēšanai, vismaz amerikāņu uztverē viss ir kļuvis daudz melnbaltāks, un līdz ar to visiem ar to jārēķinās. Pasaule ir daudz melnāka un baltāka nekā agrāk.

Vai zaudētā drošības sajūta nemainīs izpratni par valsti un tās lomu vispār?

Domāju, ka cilvēki centīsies atjaunot šo drošības ilūziju, jo tā ir ļoti patīkama. Protams, elite un plānotāji domās pavisam citās kategorijās. Pozitīvs iznākums vismaz Latvijai un pasaulei ir tas, ka ar šo ir apturēta Amerikas pašizolācija – ka viņi vienmēr paši uz savu roku darīs, ka starptautiskā sadarbība nav īpaši vajadzīga. Tagad viņi saprot, ka ir pasaulē problēmas, ko paši saviem spēkiem nevar risināt, ka gribot negribot ir jāstrādā kopā un nepastāv izolācija no citu interesēm.

Ko tas nozīmē Latvijai?

Esam sapratuši, ka atrasties NATO nenozīmē tikai baudīt Amerikas aizsardzību, ka tas var prasīt nopietnākus ieguldījumus, nekā esam domājuši, un ka nevaram palikt neitrāli.
Jāskatās, kā tas ietekmēs trīs Latvijas svarīgākos ārpolitikas jautājumus – NATO, Eiropas savienības paplašināšanu un attiecības ar Krieviju. Tas var veicināt ASV vēlmi nostiprināt sadarbību ar partnervalstīm, tajā skaitā NATO kandidātvalstīm, un līdz ar to varētu nākt par labu. ES paplašināšanu, domāju, tas neietekmēs. Krievijas un Amerikas attiecību uzlabošanās varētu nākt par labu, taču Krievija mēģina šo izmantot, lai mūs izolētu starptautiski. Kas var būt ļaunāks kā kļūt par valsti, kas atbalsta teroristus, un Krievija cenšas mums piekārt šo birku, ka mēs kopā ar citām valstīm atbalstām čečenu teroristus. Domāju, ka viņu centieni neizdosies.

Bet cilvēki Latvijā var nevēlēties kļūt par mērķi.

Tad ir jāmaina viss ārpolitikas kurss un jāsaprot, ko tas nozīmē. Mēs nevaram gan nebūt par mērķi, gan baudīt tos labumus, ko dod iestāšanās NATO un ES. Bet es apšaubu, vai Baltijas valstis var kļūt par mērķiem. Es nešaubītos par Londonu un Parīzi.

Vai šīs šausmas nav būtiski pacēlušas latiņu tam, ko apzīmējam kā ekstrēmismu?

Kreisas, labējas, musulmaņu fundamentālistu un neatkarības kustības tiek minētas kā ekstrēmas un akadēmiskajos rakstos secinājums ir, ka bīstamākais Eiropā ir labējā spārna ekstrēmisms, kas pauž rasisma ideoloģiju, jo tas draud ar iekšējiem konfliktiem. Tagad reti kurš teiks, ka nav nopietni jāskatās uz musulmaņu fundamentālismu. Un līdz ar to otra problēma – islamofobija, kas ir nopietna parādība gan Eiropā, gan citur. Mēs risinām pēcpadomju problēmas, bet neesam vēl saskārušies ar Eiropas lielāko problēmu – kā saprasties un sadzīvot ar musulmaņiem?

Par kādu ekstrēmismu varam runāt Latvijā?

Galvenokārt mums ir labējā spārna ekstrēmisti. Ir tādi, kurus grūti ielikt kādās kategorijās – nacionālboļševiki pateikuši, ka paņēmuši vislabāko no Hitlera, Staļina, Musolīni, – viņi ir sarkanbrūnie. Vardarbīgi kreiso ekstrēmisti nav manīti kopš 90.gadu sākuma.

Kādi faktori noteiks ekstrēmisma nākotni Latvijā?

Mums vienlaikus notiek divi pretēji procesi – integrācija un dezintegrācija. Ekstrēmisti ir dezintegrācijas, atstumtības, marginalizācijas paliekas. Piemēram, Zviedrijas mazpilsētās to ietekmējušie galvenie faktori – bezdarbs jaunatnes vidū, kādā mērā jaunie imigranti ir izjaukuši veco līdzsvaru, kāds ir bijis politiskais fons. Latvijā tas pats – ekstrēmisti bieži ir deklasēti elementi, gan latvieši gan krievi. Liepāja ir centrs, sevišķi 1998.gadā, kad bezdarba līmenis dubultojās. Jūtamākie bija pērkoņkrustieši, viņi spridzināja, piekāva, spīdzināja. Visbīstamākie ir barkašovieši, kas ir labi organizēti, nodarbojas ar cīņas metodēm, viņiem ir ieroči.

Viņu veiksmes var ietekmēt tas, cik iestādes būs spējīgas kontrolēt, ko viņi dara un, ja tiek pārkāptas likuma robežas, uzreiz nākt ar spēcīgām sankcijām, un, no otras puses, cik veiksmīgi spēs mazināt sociālo atstumtību. Kā barkašovieši vervē jaunus dalībniekus? Atrod ielas bērnus, kas osta līmi, savāc uz sporta nometnēm, apstrādā ar ideoloģiju, un viņi ir savējie.

Ar latviešu ekstrēmistiem ir cita problēma – ir politiski spēki parlamentā, kam ir līdzīgas idejas un kas reizēm sniedz viņiem tiešu vai netiešu atbalstu. Svarīgi ir pārraut šīs politiskās saites.

Latvijā vēl nav aktuāls jaunais migrācijas vilnis, kura uzplūdus rāda pieaugums patvēruma meklētāju skaitā Centrālajā un Austrumeiropā pēdējo desmit gadu laikā [skat. tabulu raksta beigās], un mēs tam absolūti neesam gatavi.

Ar ko vēl Latvija izceļas Austrumeiropas kontekstā?

Ar to, ka mums nav reģistrēts neviens vardarbības gadījums uz etniskā, rasu pamata – Baltijas valstis un Slovēnija ar to izceļas. Visur citur galvenā problēma ir čigāni, bet šeit čigāni ir veiksmīgs integrācijas piemērs. Vispār visa pasaule runā par diskriminācijas novēršanu, bet mēs par integrāciju – tas ir drusku citādi.

_________________________________________________

Avoti: United Nations High Commissioner for Refugees, The State of the World’s Refugees: Fifty Years of Humanitarian Action London: Oxford University Press, 2000): 321-3; http://www.unhcr.ch/statist/0104asy.pdf;
International Organization for Migration, Managing Migration in the Baltic States in the Framework of the EU Enlargement Process (Helsinki: IOM Regional Office for the Baltic and Nordic Countries, 2000): 164, 183;
International Helsinki Federation for Human Rights, Annual Report 1999: Human Rights Developments in 1998 (Vienna: IHF, 1999): 168.


Miskastes princips

Vairas Vīķes-Freibergas atbilde jauniešu atklātajai vēstulei


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!