Foto: stephanie carter
Vai 4 gadu īsā laika posmā tauta spēj spriest, ka ievēlētais deputāts kļūdās? Neskatoties uz visiem jaunajiem ierobežojumiem, Latvijas pilsoņiem ir vairāk iespēju uzsākt tautas nobalsošanas par konkrētiem jautājumiem, nekā tas ir iespējams citur Eiropas Savienībā.
Neapmierinātība ar valstī notiekošo jau 20 gadus ir bijis Latvijā valdošs vadmotīvs, kura dēļ pastāv vēlme savus tautas pārstāvjus – deputātus sodīt par neizpildītiem solījumiem. Vislabāk- atņemot viņiem, pēc tautas domām, „siltos krēslus” un lielās algas valsts pārvaldē. Šis temats vienlaikus nav nekāds jaunums arī citās valstīs. Piemēram, Vācijā to apzīmē ar jēdzienu „Politikverdrossenheit” (noraidoša attieksme pret visu politisko jeb politiskais nihilisms). Arī Rietumeiropas valstīs, kurās demokrātijas valdīšanas sistēma tika ieviesta tikai pēc PSRS sabrukuma, bet, pēc Semjuela Hantingtona (Samuel Huntington) domām, pirmajā vai otrajā demokratizācijas vilnī.[ 1 ]
Tomēr, kāpēc sabiedrībās ar salīdzinoši augstu dzīves līmeni rodas šāda attieksme pret politiku? Gan jaunajās, gan vecajās Rietumu demokrātijās cilvēki labprāt klausās skaistajās politisko partiju un politiķu runās un solījumos, ko viņi pauž vēlēšanu kampaņu laikā.[ 2 ] Einārs Repše 2002. gada vēlēšanu kampaņas laikā izplatīja teicienu „kā var nesolīt”[ 3 ]. Uz tā pamata var jautāt – kā mainītos vēlēšanu iznākums, ja politiskās partijas un politiķi godīgi pateiktu, kādas ir reālās izredzes tam, ko nākamais parlamenta sasaukums spēs paveikt?
Šā gada februārī Saeima reaģēja uz tautas neapmierinātību. Vēlētāju spiediena rezultātā Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija ierosināja parlamentam pēc iespējas ātrāk ķerties pie mehānismu izstrādāšanas, kādā varētu uzsākt deputātu atsaukšanas procedūru jeb tā saucamo impīčmentu. Rosību bija sācis pilsoniskās līdzdalības portāls „manabalss.lv”[ 4 ] un elektroniski par šo ierosinājumu (pamatojoties uz deputāta zvērestu: „Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”[ 5 ]) savācis 10 tūkstošus parakstu. Tajā pat laikā arī atklāts, ka kaimiņvalsts Lietuva ir vienīgā, kura atzīst „zvēresta” pārkāpšanu par tik nopietnu noziegumu, lai varētu esošās likumdošanas ietvaros ierosināt šādu impīčmentu.[ 6 ]
Kā vēsta „Latvijas Avīze”[ 7 ], Saeimas komisijā valdīja vienprātība par šāda mehānisma nepieciešamību. Vienlaikus politisko partiju apvienība „Saskaņas centrs” uzsvēra, ka vēlētāji „savējo” deputātu varētu atsaukt tikai nelielos vēlēšanu apgabalos, jo lielos vēlēšanu apgabalos deputātu atbildību konkrētu vēlētāju priekšā noteikt ir grūti. Citu tautas kalpu priekšlikums – ja tiek konstatēta deputāta apšaubāma rīcība, Satversmes tiesā vismaz 30 Saeimas deputātiem pret savu kolēģi jāiesniedz iesniegums. Ekonomikas laikraksts „Dienas Bizness” šādu soli apšaubīja. Lai kāda būtu arī deputāta uzvedība – viņš ir saņēmis vēlētāju atbalstu vēlēšanās. Laikraksts arī uzsver, ka zvēresta tekstu ir iespējams plaši un dažādi interpretēt. Tas nozīmē, ka ikviens vairākos Saeimas balsojumos varētu saredzēt kādu zvēresta pārkāpumu. Savukārt, Saeima pēc esošās likumdošanas var lemt par deputāta neaizskaramības atņemšanu jebkuram kolēģim par kādu likuma pārkāpumu. Savulaik, deviņdesmitajos gados tas bija veiksmīgi noticis Demokrātiskās Partijas „Saimnieks” deputāta Valda Krisberga gadījumā. Arī bijušā valsts prezidenta Valda Zatlera 2011.gada ierosinājumu par Saeimas atlaišanu var uzskatīt par faktisku visu deputātu impīčmentu reizē, kura viens no īstenošanas iemesliem bija mazskaitlīgais balsojums par deputāta Aināra Šlesera izdošanu kriminālvajāšanai (balsoja tikai 35 deputāti).
Diskusiju šajā gadījumā sarežģī reprezentatīvās demokrātijas būtība. Šajā politiskajā iekārtā tauta uztic tiesības konkrētiem cilvēkiem uz laiku sevi pārstāvēt. Deputātu brīvību lemšanas procesā vai Saeimas balsojumos nosaka Satversmes 28. pants. Šādi tiek panākts, ka deputāti nestrādā kādu spēku spiedienu ietekmē, proti, savas partijas vai frakcijas, konkrētu ietekmīgāku politiķu, lobistu, kā arī pašu vēlētāju. Sekojoši „Dienas Bizness” komisijas ierosinājumus uzskata par muļķīgiem un prasa to vietā izveidot lobēšanas likumu. Partijas un frakcijas ietekmi dažos gadījumos var uzskatīt par spēcīgāku nekā interešu grupu ietekmi. Tas tāpēc, ka sava politiskā spēka atbalsts ir nepieciešams, lai konkrētais deputāts tiktu atkal izvirzīts vēlēšanu sarakstam uz nākošo Saeimas sasaukumu. Šajā procesā partijas negatīvā reakcija ir saprotama gadījumā, ja deputāts, piemēram, Saeimas balsošanā pēkšņi neatzītu savas partijas vērtības, nepiekristu frakcijas viedoklim, vai citu iemeslu dēļ vienkārši balsotu pret savu frakciju. Savukārt vēlētājam ir iespējams nākamajās vēlēšanās atkārtoti nebalsot par deputātu, kurš nav pildījis savus solījumus.
Deputātu neatkarība sasaukumos ir nepieciešama divu iemeslu dēļ: pirmkārt, jo var nākties pieņemt lēmumus, kas vēlētājiem ir nepopulāri. Otrkārt, vēlēšanu brīdī nav iespējams prognozēt visas situācijas, kas var rasties sasaukuma laikā. Tāpēc deputāts nevar dot vēlētājiem solījumus par visiem iespējamajiem lēmumiem. Tieši šo iemeslu dēļ balsojot vēlētāji uz ierobežotu laiku savu uzticību nodod konkrētiem pārstāvjiem. Varētu pat apgalvot, ka deputāta atkarība no savas partijas sniedz garantiju vēlētājiem – no konkrētā saraksta izvēlētais deputāts ievēros šī politiskā spēka nostāju un neieņems parlamentā individuālista pozīciju.[ 8 ]
Impīčmenta pieļaušana jeb deputāta atsaukšana tuvojas uzskatam, ka deputāts tiek sūtīts uz parlamentu nevis ar vispārīgu tautas pārstāvniecības uzdevumu, bet gan ar noteiktiem uzdevumiem, rīkoties pēc konkrētām pavēlēm. Šādu ideju sauc par imperatīvu mandātu. Intensīvi par šo ideju tiek diskutēts Semjuela Hantingtona definētajā – pirmajā demokratizācijas vilnī pēc Pirmā pasaules kara, kad daudzas Eiropas valstis pārgāja no monarhijas uz demokrātijas iekārtām. Toreiz sociālisti jeb komunisti pieņēma: sabiedrības attīstība uz komunismu ir neizbēgama, jo tautā pastāv vienota ideja par cilvēku vienlīdzību. Retos gadījumos uz īsu laiku šāds valsts modelis tika arī īstenots, piemēram, Bavārijas „Räterepublik” (Padomnieku republika), kas kalpoja kā paraugs arī Padomju Krievijas sākumam Ļeņina vadībā („Совет”) – sistēmai, kas veda uz vienpartijas diktatūru un pastāvēja līdz PSRS sabrukumam 1991.gadā. Tas neliecina nedz par tautas vienotību, nedz par vienas partijas panākumiem nepieļaut viedokļu daudzveidību.
Tautas vienotību pieņēma arī franču apgaismības laika filozofs Žans Žaks Ruso (Jean-Jaques Russeau), kurš kā ideālu redzēja „volonté generale” – vispārīgu gribu. Ar to tika domāts, ka vienprātība tautā ir reāli sasniedzama. Filozofs deputātus uzskatīja par tautas delegātiem. Laikmeta biedrs Šarls Monteskjē (Charles de Montesqueieu) tautas pārstāvniecību izprata jau mūsdienīgā veidā – ar varas atzaru kategorisku dalīšanu likumdevējā, izpildvarā un jurisdikcijā. Tā arī modernajās reprezentatīvajās demokrātijās konstitūcijas redz deputātus kā brīvus tautas pārstāvjus, kuri nav saistīti ar jebkādām pavēlēm vai kaut kādiem norādījumiem. (Vācijas pamatlikuma 38. pants II. rindkopa: “Sie sind Vertreter des ganzen Volkes, an Aufträge und Weisungen nicht gebunden und nur ihrem Gewissen unterworfen.” – Viņi [deputāti] ir visas tautas pārstāvji, ar uzdevumiem vai norādījumiem nav saistīti un pakļauti vienīgi savai sirdsapziņai.) Šādā izpratnē, pēc tam, kad saņēmuši tautas uzticību vēlēšanās, deputāti atbild tikai savai sirdsapziņai. Neapšaubāmi, ka vēlētājs var kļūdīties cilvēkos, arī ievēlētajos deputātos, vai vēl vienkāršāk – mainīt savu viedokli noteiktos jautājumos. Šādos gadījumos nekāda deputāta pārliecība vai sirdsapziņa nepalīdzēs novērst vēlētāju neapmierinātību. Lai tādas problēmas novērstu arī 20. un pat 21.gadsimtā jaundibinātas partijas atgriezušās pie līdzīgām idejām par tautas vienotību un pēc iespējas plašāku līdzdalību. Tā Vācijā „Zaļā Partija” sākumā pieņēma, ka lēmumus pieņem partijas kongress un deputātiem tiem ir jāseko. Lai akcentētu deputātu personības mazsvarīgumu, vēl pirmajā vācu Bundestāga sasaukumā (1983.g), partija uzspieda saviem deputātiem rotāciju. Proti, ik pēc diviem no četriem sasaukuma gadiem, deputātiem vajadzēja atteikties no saviem mandātiem un ļaut aizvietotājiem nākt parlamenta sastāvā. Šajā rīcībā daļa citu politisko spēku saredzēja konstitūcijas pārkāpumu, jo pamatlikuma 38. pants faktiski netika ievērots. Pati partija ātri no šīs prakses atteicās, jo tik bieža „seju” maiņa demokrātijas apstākļos neveicināja partijas politiķu atpazīstamību sabiedrībā.
2006.g. Zviedrijā nodibināja partiju „Pirāti”. Tam sekoja daudzas, citas valstis, to vidū arī Vācija un Austrija. Jaunā partija Vācijā izmēģināja līdzīgu pieeju – partijas kongresā lemšanā iesaistīja visus partijas biedrus, kuri gribēja izteikties. Tas noveda pie garām rindām pie mikrofoniem un diezgan dīvainiem viedokļiem, piemēram, par citplanētiešiem (pēc kuriem bija jāspriež, vai cilvēks nav garīgi slims). Šādi varianti aktīvajai līdzdalībai politiskajās partijās Latvijā neizdodas iedzīvotāju aizņemtības dēļ, kas liedz pilsoniskai sabiedrībai būt aktīvākai. Vēl var pieminēt arī Padomju Savienības mantoto sabiedrības inerci, kā arī tautas atsvešinātību no politiskajiem spēkiem.[ 9 ]
Kā nodrošināt, lai tautas pārstāvji neatrodas kāda grupas ietekmē, tomēr spēj pilnvērtīgi pārstāvēt tautu? Kā panākt to, ka tautai ir iespējas tiešā veidā izpaust savu viedokli? Viena iespēja ir noteikti intensīvāku pilsoniskās sabiedrības iesaisti. To gan tuvākajā laikā būtu grūti sasniegt minētās inerces dēļ. Cita iespēja – tiešās demokrātijas elementi, proti, referendumi. Tāds instruments ir plaši zināms Šveicē, kur vidēji četras reizes gadā notiek tautas nobalsošana. Šis instruments Latvijā arī pastāv. Plaši zināms sabiedrībai vismaz kopš 2012.g. februāra referenduma par krievu kā otro valsts valodu. Šī iespēja pēc Satversmes noteikumiem ir tik viegli sasniedzama, ka pēc V. Lindermana tiešā demokrātijas līdzekļa izmantošanas un divvalodības referenduma, ir sākusies tieši pretēja diskusija – vai iespējas nevajadzētu ierobežot? Šādi grozījumi tika pieņemti jau 2012.g.un pausts arī viedoklis, ka vajadzētu papildināt Satversmi ar noteikumiem, par ko tauta vispār nemaz nedrīkstētu balsot. Tas, savukārt, izriet no Konstitucionālās tiesību komisijas Satversmes kodola.
Atgriežoties pie iespējām sodīt deputātus par viņu lēmumiem vai balsojumiem Saeimā, jāpiemin, ka Latvijā pastāv jau pieminētā iespēja, ka prezidents rosina Saeimas atlaišanu, proti, neuzticības balsojumu pret visiem deputātiem reizē. Atšķirībā no citām valstīm, prezidents Latvijā to var darīt tikai politiskās nepatikas dēļ, bez citiem pamatojumiem. Citu valstu konstitūcijas paredz, piemēram, ka parlaments noteiktajā laika posmā vienkārši nespēj strādāt, piemēram, pieņemt budžetu vai apstiprināt valdību. Lietuvas mehānisms paredz sodāmā deputāta kolēģu rīcību, nevis tautas iniciatīvu. Komisijā apspriestais priekšlikums ir ļoti līdzīgs. Proti, kopīgi ar Satversmi jau paredzēto Saeimas atlaišanas rosināšanu no prezidenta puses visi noteikumi paredz rīcības no politiskās elites pārstāvjiem nevis no tautas vidus. Nav arī skaidrs, ar ko atšķiras priekšlikums no neaizskaramības atņemšanas, ko deputāti var rosināt pret kolēģi, kurš pārkāpj kādu konkrētu normu. Līdz ar to, šķiet, ka īstais neuzticības balsojums no tautas puses pret saviem pārstāvjiem tomēr paliek vēlēšanas.