Raksts

Patiesa cieņa


Datums:
17. maijs, 2009


Autori

Roberts Putnis


Intara Busuļa.. pārsteidzošās.. izkrišanas parādīšanās Eirovīzijas ziņās Latvijas medijos man bija iemesls paskatīties tuvāk, kas tad īsti šogad notiek šajā pasākumā.

Un pamanīju uzvarētāju (kas tobrīd vēl tāds nebija). Tā nu nepilnās 48 stundās no ilggadēja apzināta pasākuma ignorētāja pārvērtos par fanu, kas kopā ar vairākiem miljoniem Eiropas TV skatītāju ir sagaidījis rītu tik lielā sajūsmā, lai pat taptu šis blogs.

Varbūt pasaulē kaut kas “karmiski mainās”, bet Rybak uzvara dot tālāku cerību, ka ne tikai kaut kur aizsaulē, bet šeit pat uz zemes parādās vieta patiesiem stāstiem. Pēc pasaules un pašmāju šeptmaņu kāršu namiņu sabrukšanas, pēc krīzes šmiņķa nomazgāšanas Latvijā, galu galā pēc Obamas uzvaras ASV vēlēšanās. Zinu, zinu, varbūt nesamērīgi salīdzinājumi, bet redzu kopsakaru tādā vispārējā cīņā, kur patiesums, īstums cīnās pret vēsu aprēķinu un vienkāršu naudas varu.

Perfektas aprēķina ilustrācijas bija gan Busulis, gan lietuviešu “kaut kas” un, protams, nepārspējamā mērogā – vācieši. Tieši tāpēc prieks (lai piedod mana mītnes zeme!), ka pēdējie nevienu punktu pat no Šveices nedabūja. Tam pretī stāvēja cieņpilni stāsti no Igaunijas, Islandes, Portugāles, kas visi tika novērtēti. Zosādu uzdzina “vecās, labās Eiropas” elpu aizgrābjošā paraugstunda ar dāmu melnā Patricia Kaas, kas faktiski nekustīgi, tikai ar balsi un harismu turēja sastingušus gan sporta halles, gan TV skatītājus: eleganta atsauce uz “Grand Prix” ar ABBA vai vācu Nicole ar Ein bischen Frieden.

Ierastā bezgaumības parāde kaut kur pa vidu krustoja naudu ar patiesi domātu un izdzīvotu kiču. Bet tā nu ir Eirovīzijas lielā daļa, kas precīzi atspoguļo vidusmēra paplašinātās jeb jaunās Eiropas pilsoni. Vismaz nemelo un neliekuļo, domā, ka tiešām “ir skaisti”. Ungārijas punktu pieteicēja ar spilgti rozā saunas dvieli uz krūtīm un pieskaņotas krāsas suņa kaklasiksnu (attiecīgajā vietā), kā arī mūsu pašu sirsnīgais itālis (Rodrigo vārdā?) bija divi paraugi masu gara nemirstībai arī krīzes laikos.

Bet viss kopā izrādās nemaz nav tik bezcerīgi! Nav runa par vienkāršu uzvaru! Vidējais rādītājs uz 42 valstīm ir vairāk kā 9 punkti katrā balsojumā! Divreiz vairāk kā otrajai vietai no Islandes! Par dziesmu, kas nav rēķināta datorā, kas nav ar dažādu popa guru palīdzību “komponēta”, kura neprasa izģērbšanos, apkārt lidošanu, krišanu vai kādu citu mehānisku uzmanības pievēršanas līdzekli!

Uzvara nāca ar vienkāršu mākslnieka cieņu un respektu pret savu skatītāju un klausītāju, kas, savukārt, to pamanīja un novērtēja.

Alexander Rybak ir puisis no Baltkrievijas, kas 1986.gadā piedzima, varētu domāt, uz klavierēm un ar vijoli rokās (māte pianiste, tēvs vijolnieks), tolaik vēl padomju impērijā. Viņam aiz muguras ir cienījama mūziķa darba pieredze, brīnišķīgs talants un patiesa vēlme vienkārši muzicēt. Un viņa biogrāfija ir tik eiropeiska, cik viņa šīvakara paldies trīs valodās. Imigrantu bērns, kas ir mīlēts un cienīts savā mītnes zemē, kura viņam, savukārt, ir devusi iespējas būt tādam, kāds nu viņš ir. Labāku raksturu kādai Norvēģijas imigrācijas un integrācijas politiku reklamējošai filmai būtu grūti atrast. Vai kāds pirms 23 gadiem varēja iedomāties viņa stāvēšanu uz skatuves tieši Maskavā jau kā Norvēģijas pilsonim Eiropas dziesmu konkursā, kurā piedalās 42 valstis (lai nu kādas tās atkal būtu, bet tomēr bez dzelzs priekšskara starp tām)?

Tāds patiess prieks par vienkārši necerēti jauku mākslas baudījumu un lielu cilvēciskas cieņas demonstrāciju pat tādā formātā kā Eirovīzija. Tas tik ļoti atvieglojoši kontrastē ar šīsnedēļas murgaino cīņu ap Rīgas Draudzības dienām un šausminošajām vardarbības scēnām no Maskavas praida.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!