Raksts

Paternitātes atzīšana – likums aizsargā vai apdraud?


Datums:
02. marts, 2004


Autori

Anna Tenisone


Foto: A. Jansons © AFI

Ja Mārītei piedzimst bērns no Žaņa, bet Žanis ir precējies ar Loniju, Žanim jālūdz rakstiska atļauja Lonijai dot savu uzvārdu savam bērnam. Pirmā acu uzmetienā liekas, ka šādi valsts rūpējas par ģimenes stiprināšanu, bet kādas šai normai ir praktiskas sekas un kādas vērtības tā aizstāv?

“Mēs dzīvojam tiesiskā valstī”, “mani sargā likums”, “likums visiem ir viens” – tie ir apgalvojumi, ar kuriem žonglējam politiskās diskusijās vai sadzīves sarunās.

Gribam uz viena likuma pamata parādīt, ka arī demokrātiskā valstī vienu vērtību var nokaut otra, dažkārt nonākot pretrunā ar pašas demokrātijas pamatprincipiem. Runa ir par Civillikuma grozījumiem Ģimenes tiesībās par bērna izcelšanās noteikšanu. Konkrēti 155. pants: “Paternitātes atzīšana notiek, bērna tēvam un mātei personiski iesniedzot kopīgu pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai vai pie notāra publiski apliecinātu pieteikumu. (…) Bērna tēvs, kurš sastāv citā laulībā, pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt ar otra laulātā piekrišanu.”
Ieģērbjot likuma pantu cilvēciskās drēbēs, tas nozīmē: ja Mārītei piedzimst bērns no Žaņa, bet Žanis ir precējies ar Loniju, Žanim jālūdz rakstiska atļauja Lonijai dot savu uzvārdu savam bērnam. Pirmā acu uzmetienā liekas, ka šādi valsts rūpējas par ģimenes (konkrēti reģistrētas laulības) stiprināšanu ar morāli: “tev nebūs šļūkt pa kreisi”. Mēģināsim atvedināt no šādas likuma kārtības praktiskas sekas un vispār filozofiskas nostājas attiecībā uz indivīdu valstī.

Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz, ka “bērna tiesības un brīvības valsts nodrošina visiem bērniem bez jebkādas diskriminācijas – neatkarīgi no bērna, viņa vecāku, aizbildņu, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, dzīvesvietas valstī, mantiskā un veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem” (3. pants). Savukārt, bērna vecāki nenozīmē tikai bioloģiskas būtnes ar dažādu dzimumu, bet arī pilsoņus, kas pakļauti savas valsts likumiem. Ja Lonija neļauj Žanim dot paša bērnam savu uzvārdu, tas ved pie veselas virknes juridisku seku:

  • Šis bērns nav Žaņa mantinieks, kaut arī ir viņa bērns. Mārīte gan var iesniegt prasību tiesā paternitātes noteikšanai (Civillikuma 158. pants), bet tiesas izdevumus sedz prasības pieteicējs. Paternitātes noteikšana vien maksā vairāk nekā 200 latu. Statistika liecina, ka sievietes, kas vienas audzina bērnu, ir starp vismazāk nodrošinātajām grupām valstī[1]. Mārītei būs grūti no bērnu kopšanas pabalsta atlicināt naudu tiesas izdevumiem.
  • Mārītei būs grūti pieprasīt uzturlīdzekļus bērnam, ja vien ceļš neved caur tiesu, kas atkal maksā naudu.
  • Lai gan Civillikuma grozījumi vairs neparedz lietot diskriminējošo terminoloģiju “laulībā dzimis bērns” un “ārlaulības bērns”, taču ir noprotams, ka visi nepiedzimst vienādā juridiskā statusā. Ir bērni, kas piedzimst laulībā, un tādi, kas ir piedzimuši ārpus laulības, un kuru paternitātei nepieciešama rakstiska atļauja. Viduslaikos bērnus, kas nebija dzimuši baznīcas svētītā laulībā, dēvēja par bastardiem. Vēl pagājušā gadsimta sākumā Latvijā gadījās, ja neprecēta kalpu meita palika grūta, gāja uz upi slīcināties, jo tāpat ne viņai, ne viņas bastardam nekādas jaukās dzīves nebija. Viņi abi savā ziņā bija nepieskarami, ārpus likuma.
  • Lai gan fiziski tēvs ir viens gan Lonijas, gan Mārītes bērniem, viņi noteikti nav vienlīdzīgi. Ja runājam par Žani kā tēvu, viņš ir tikai vīrietis, tāpat kā Mārīte – sieviete, kas dzemdējusi. Ja runa ir par likumu, Žanis vairs nav vīrietis, bet pilsonis, kurš pakļauts juridiskām normām, savukārt Mārīte joprojām ir tikai sieviete, kas dzemdējusi. To nevar apgāzt, ka Mārīte ir bērna māte. Viņai par to nav nevienam jāprasa rakstiska atļauja (ja nu vienīgi to apstiprina ārsta izziņa (146. pants)). Skaidrs ir viens, – viņa dzemdē un ir māte kā sieviete un nevis kā pilsone, kamēr viņš ir tēvs kā pilsonis, nevis kā vīrietis. Tas atsauc atmiņā tos nesenos laikus, kad tiesības un likumi attiecās tikai uz vīriešiem.
  • Ja Žanis tomēr nevar pieteikt savu paternitāti, tad Likums par civilstāvokļa aktiem paredz, ka ziņas ieraksta tikai par māti (4. nodaļa 25. pants). Proti, tēva vietā dzimšanas reģistrā un dzimšanas apliecībā ievelk neizteiksmīgu svītriņu. Līdz ar to arī šajā gadījumā bērna māte ir sieviete, kas bērnu dzemdējusi, bet tēvs kā fiziska persona – vīrietis juridiski neeksistē. Tomēr skaidri zināms, ka bērna radīšanai vajadzīgi divi pretēja dzimuma indivīdi.

Lai gan pieaudzis un rīcībspējīgs indivīds pats nes atbildību par savu dzīvi, interesants šķiet fakts, ka vienam pieaugušam cilvēkam jāprasa atļauja otram. Šajā gadījumā Žanis lūdz atļauju Lonijai. Kāpēc gan nelūgt atļauju arī pilngadīgiem bērniem, kas dzimuši laulībā ar Loniju, kā arī pilngadīgiem bērniem, kas dzimuši kādā citā laulībā vēl pirms Lonijas? Viņiem arī noteikti negribēsies dalīties sava tēva mantā ar Mārītes bastardu.

Interesanti šķiet arī tas, ka nav nekādu vienotu noteikumu un instrukciju, kā šāda atļauja rakstāma. Katra dzimtsarakstu nodaļa vai notārs var improvizēt.

Ja nu Lonija iespītējas un nedod atļauju, bet Žanis ir uzstājīgs, viņš var arī piedraudēt, šantažēt un fiziski ietekmēt savu sievu. Vai tāpēc ģimenes saites nostiprinās? Vai varbūt tā ir augsne vardarbībai ģimenē?

Lai izbēgtu no visām šīm raizēm, Žanis var mēģināt izšķirties no Lonijas un apprecēties ar Mārīti. Taču bērns var piedzimt agrāk, nekā Žanim izdodas izšķirties un apprecēties ar sava bērna māti, tātad juridiskās “klapatas” var turpināties. Otrkārt, tādējādi valsts netieši veicina reģistrētu laulību palielināšanos. Kam tas ir izdevīgi? Visvairāk jau pašai valstij, kurai būs mazāk rūpju, jo ģimene uzņemas galveno atbildību par saviem locekļiem.

Var saprast, ka runa nav tikai par juridiskām formalitātēm. Likuma grozījums implicīti ietver netiešu vīrieša un sievietes diskrimināciju (tiesa gan katru savādākā veidā), cilvēktiesību pārkāpumu un pretrunu gan pašos likumos, gan vērtībās. Vēl dažas vispārīgas atziņas ar politisku un filozofisku nokrāsu.

Statistika liecina, ka lielākā daļa jaundzimušo Latvijā dzimuši nereģistrētiem pāriem.[2] Rietumu kultūrā pieaug tendence dzīvot oficiāli nereģistrētā kopdzīvē vai arī vienam/vienai. To nosaka augošā relatīvā labklājība – indivīdi ir materiāli neatkarīgāki viens no otra. Tas nozīmē arī to, ka aizvien biežāk reģistrēta kopdzīve vairs nav ekonomiski noteikta nepieciešamība izdzīvot, bet divu pieaugušu un emancipētu cilvēku apzināts gribas akts. Vai minētais likuma grozījums aizsargā indivīdu demokrātiskā sabiedrībā, kuras galvenās pamatvērtības ir brīvība, līdztiesība, cilvēka tiesības? Nemaz nerunājot par to, ka vienā likumā tiek pārkāpts cits likums (Bērnu tiesību aizsardzības likums), likuma grozījums liek aizdomāties par pašas Latvijas valsts modeli. Nav viegli nenonākt pretrunās starp sabiedrības un indivīda interesēm. Šajā gadījumā laulība ir institūcija, kas regulē cilvēku savstarpējo satiksmi, zināmā mērā ierobežojot indivīda brīvību. Tāpat jau pats likuma pants ietver sevī nevienlīdzības principu attiecībā pret tikko dzimušu cilvēku. Ko vēl nozīmē šīs valsts rūpes par ģimenes stiprināšanu un faktiski arī reģistrētu laulību mehānisku palielināšanu? Tas nozīmē, ka indivīdi rūpējas paši par sevi un sev tuvākajiem ģimenes ietvaros, kas, savukārt, nozīmē mazākas rūpes, izdevumus un atbildību valstij par saviem pilsoņiem.

Ko tad likums aizsargā un ko apdraud? Likums aizsargā mantinieku tiesības uz mantu. Tai pašā laikā likums apdraud ikviena cilvēka brīvību pašam pieņemt lēmumus un atbildēt par tiem, apdraud ikviena indivīda tiesības uz vienlīdzību likuma priekšā, ikviena indivīda tiesības piedzimt abiem vecākiem, dzīvot ar pašcieņu laimīgu dzīvi valstī, kas aizstāv katra cilvēka tiesības un sauc sevi par demokrātisku valsti.

______________

[1] Sievietes un vīrieši Latvijā, 2003, Centrālā statistikas pārvalde

[2] Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes rīcībā esošajiem datiem 2002.gadā Latvijā reģistrētā laulībā dzimuši 11412 bērni, bet ārlaulībā 8632 bērni.


VCB pieteikums ST par Civillikuma 155.panta 6.daļas atbilstību Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4.pantam, Latvijas Republikas Satversmes 110.panta 1.teikumam un ANO Konvencijas par bērna tiesībām 3.panta 1.daļai

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!