„When the Nazis came for the Communists, I remained silent; I was not a communist. When they locked up the Social Democrats, I remained silent; I was not a social democrat. When they came for the trade unionists, I did not speak out; I was not a trade unionist. When they came for the Jews, I remained silent; I wasn't a Jew. When they came for me, there was no one left to speak out.” (Martin Niemöller)
Kad šodien apskatīju Mozaīkas rīkoto Draudzības dienu pasākuma fotogrāfijas, man iesmeldzās sirds. No vienas puses man nudien bija no sirds ļoti žēl, ka studiju dēļ nevarēju piedalīties pasākumā klātienē. No otras puses es biju īpaši priecīgs atpazīt savus paziņas dažās no bildēm, kuri par spīti savai noslogotībai bija mērojuši garo ceļu no Zviedrijas uz Rīgu, lai paustu savu atbalstu, piedaloties Gājienā par vienlīdzību.
Īpaši es gribētu pastāstīt par savu paziņu Lailu* – svešvalodu pasniedzēju, divu bērnu māti, kas vienmēr aktīvi iesaistījusies arī trimdas un Latvijas politiskajās norisēs. Viņa savulaik vāca parakstus dažādām petīcijām, demonstrēja pie Padomju Savienības vēstniecības, vedusi uz okupēto Latviju „aizliegto literatūru” no Rietumiem, piedalījusies folkloras tradīciju kopšanā.
Viņai ir daži draugi un paziņas, kas ir homoseksuāli, tai skaitā arī es. Bet ar to viņas saistība ar LGBT jautājumiem arī ir izsmelta. Tā vismaz likās. Līdz viņa piekrita tulkot kādā no iepriekšējiem Rīgas praidiem un pati uz savas ādas pieredzēja homofobiskā pūļa linčošanas mentalitāti. Pēc tam pārrunājot viņas pieredzi, Laila uzsvēra, ka tieši tad viņa saprata, ka cīņa par brīvu un demokrātisku Latviju nebūt nebeidzās 1991. gadā: „Ja šodien viņi uzbrūk gejiem, tad rīt varbūt populistu satracinātais pūlis vērsīsies pret citiem „Citādajiem”.”
Neieicietība pret citādu identitāti, viedokli un grupu veicina izslēdzošas sabiedriskās prakses, kas iznīdē demokrātiju vai neļauj tai pat iesakņoties. (Vakar vai šodien (visticamāk homofobiski) hakeri uzlauza Mozaīkas mājaslapu un publicēja Internetā biedrības biedru personas datus, kas ir ne tikai noziegums, bet arī potenciāli var mazināt ļaužu vēlmi iesaistīties pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs.) Vēl vairāk – pastāv risks, ka populisti izmantos šos „jūtīgos” jautājumus, lai vairotu sev politisko atbalstu. Var nepiekrist Lailas politiskajai analīzei, tomēr es viņu apbrīnoju par pilsonisko drosmi, solidaritāti ar minoritātēm un vēlmi piedalīties brīvas Latvijas veidošanā.
Izrādās, ka viņa nav vienīgais heteroseksuālais Latvijas pilsonis, kuram ir svarīgi paust savu atbalstu cilvēka vienādās vērtības atzīšanai. Pilnīgi pārsteigts biju par Valsts prezidenta Zatlera kunga iecietību veicinošajiem izteikumiem. Vai par empātisko Lindas Mūrnieces blogu. Ingrīdas Circenes atbalsta vēstuli. Paldies Jums!
* Laila nav manas paziņas īstais vārds.