Raksts

Paši sev


Datums:
02. jūnijs, 2009


Autori

Marija Golubeva


Foto: Kjerstin

Būtu tikai loģiski, ja sabiedrības aktīvākā daļa izmantotu politiskās elites mulsuma brīdi, lai atrastu mehānismus, kā piespiest valsts pārvaldi strādāt saskaņā ar sabiedrības, nevis politiskās vadības prioritātēm.

Slavenajā grāmatā Making democracy work amerikāņu politologs Roberts Patnems (Robert Putnam) aprakstīja, kā savulaik Itālijas ziemeļu pilsētās attīstījās ekonomiskā labklājība un pilsoniskā sabiedrība. Tas notika, jo pilsētvalstīs izveidojās kopīga politiskā kultūra, kas ļāva pilsētniekiem uzticēties svešajiem pilsētas iedzīvotājiem un, piemēram, aizdot vai aizņemties naudu, kas veicināja biznesa izaugsmi. Par pamatu šim uzticēšanas klimatam kalpoja nevis tikai ģimeniskās attiecības, kā tas bija noticis agrāk, bet gan skaidri kopīgi politiskās spēles noteikumi un savstarpējā izdevīguma apzināšanās.


Pašpalīdzība — ne tikai pie zemes

Pagājušās nedēļas nogalē Latvijas forumā priekšplānā tika izvirzīts piedāvājums sabiedrībai formulēt, kā tā pati sev palīdzēs krīzes laikā. Cēsnieki, piemēram, foruma laikā ir nākuši klajā ar idejām, ka pensionāres kopā ar bērniem pilsētas centrā var cept gardumus, ka zemnieku saimniecībām vajadzētu dot bērniem darbu vasarā un ka bērnudārzi var ņemt samaksu graudā, bērnu vecākiem par dārziņu norēķinoties ar pašu audzēto pārtiku. Var nojaust, ka draudošo naudas trūkumu sociālā atbalsta funkcijām tiek piedāvāts aizstāt ar tādu kaimiņu sadarbību, kas bija pieņemta pirmsmodernajā sabiedrībā: ļoti tiešu un indivīdam saistošu kā šajā konkrētajā gadījumā — kā senču laikos piesaistot gan bērnus, gan viņu vecākus zemei. Forumā, protams, bija arī modernākas idejas, piemēram, veicināt vietējo mediju lomu kā palīgu risinājumu izstrādē un ideju apmaiņā. Varbūt esmu vienīgā, kam tā liekas, bet, manuprāt, starp izteiktajiem priekšlikumiem pietrūka tādu, kas ir vērsti uz sabiedrības kontroli pār valsts varu.

Nenoliedzot pašpalīdzības un sadarbības nepieciešamību, manuprāt, pirmais solis, kā Latvijas sabiedrība var krīzes laikā palīdzēt pati sev, ir vienoties par to, ko tā joprojām sagaida apmaiņā pret valstij samaksātajiem nodokļiem. Piemēram, varbūt izglītībā sabiedrības prioritāte ir nevis nodrošināt darba vietas skolotājiem, bet gan nepieļaut, ka no skolām „izkrīt” vēl vairāk bērnu. Jebkurā gadījumā aplama šķiet prakse konkrētus jautājumus risināt vienīgi dialogā ar attiecīgās nozares arodbiedrībām, it kā tās būtu vienīgās valsts pakalpojuma saņēmējas. Beigu beigās vairākums no darbspējīgajiem iedzīvotājiem tomēr turpina strādāt, un gribas ticēt, ka liela daļa no tiem, kas strādā, joprojām maksā nodokļus.

Ir skaidrs, ka līdz ar nopietnu iekšzemes kopprodukta un iekasēto nodokļu apjoma samazināšanos nav iespējams sagaidīt, ka valsts un pašvaldības kā līdz šim iedzīvotājiem nodrošinās visus pakalpojumus. Tomēr brīdī, kad valsts vienojas ar ārējiem donoriem par strukturālām reformām un izdevumu samazināšanu, tai jāprot vienoties arī ar sabiedrību par to, kuras funkcijas tā joprojām veic sabiedrības uzdevumā. Valsts pārvaldei, kas nav spējusi tikt galā ar elementāriem finanšu efektivitātes jautājumiem, kaut kur jāsmeļas elementāra pazemība, lai pateiktu: “Jā, mēs netiksim galā ar visu. Tagad lūdzu pasakiet mums, kas jums šķiet svarīgākais, un mēs konsekventi turēsimies pie jūsu — sabiedrības — norādījumiem.”

Mazāk naudas, mazāk kontroles

Tieši ar konsekvenci valsts pārvaldei pēdējā laikā nesokas vēlēšanu, koalīcijas un citu tikpat eksistenciāli svarīgu iemeslu dēļ. Šajā brīdī skaidri formulēts sabiedrības prioritāšu saraksts varētu kalpot par vadlīnijām valsts pārvaldei. Ja pastāvētu skaidri formulēta vienošanās par to, kādas funkcijas valstij jāturpina pildīt jebkurā gadījumā, bet bez kurām var iztikt, politiķi, iespējams, mazāk baidītos pieņemt nepopulārus lēmumus. Tāpēc būtu tikai loģiski, ja sabiedrības aktīvākā daļa izmantotu šo politiskās elites un ierēdniecības mulsuma brīdi, lai atrastu mehānismus, kā piespiest valsts pārvaldi strādāt konsekventi saskaņā ar pašas sabiedrības, nevis politiskās vadības prioritātēm.

Sabiedrības prioritātes apriori ir subjektīvas un pretrunīgas, bet nav pamats tās vienkārši ignorēt brīdī, kad ātri jāpieņem lēmumi. Prioritāšu noteikšana ir iespējama caur asām diskusijām un kompromisiem, apzinoties, ka atrastais risinājums būs nepilnīgs un pēc kāda laika tas būs jārevidē. Runa ir par pagaidu konsensu, nevis par vienīgo pareizo risinājumu visām valsts problēmām. Šāda prioritāšu saraksta veidošanu varēja iesākt, bet pagaidām diemžēl neiesāka Latvijas forums. Tomēr nav liegts meklēt citus ceļus, kā šādu prioritāšu sarakstu izveidot. To gan nevar panākt, tikai atsevišķām arodbiedrībām vienojoties ar valdību vai konkrēto ministriju, ka šīs nozares darbiniekiem saglabās pēc iespējas vairāk darba vietu. Valsts budžets tiek veidots no visu iedzīvotāju nodokļiem, un, kamēr skolotāju arodbiedrības kaulējas ar izglītības ministri, cik skolotājus drīkst atlaist, nav tādas arodbiedrības, kas skolēnu vārdā varētu kaulēties, kāds no pamatizglītības „izkritušo” skolēnu procents ir pieļaujams nākamajā mācību gadā.

2007. gada rudenī pilsoniski aktīvas organizācijas un vienkārši aktīvi pilsoņi tā laika valdībai parādīja, ka viņi nav gatavi samierināties ar valsts nozagšanu. Pašlaik pilsoniskajai sabiedrībai ir grūtāk mobilizēties, jo nevar vienkārši pateikt, pret ko mēs iebilstam. Ļoti īsā laikā ir jāpanāk kvalitatīvi cita lēmumu pieņemšana, pie reizes uzturot konstruktīvas attiecības ar ārējiem donoriem, lai izvairītos no valsts bankrota. Neticu, ka tas nebūtu izdarāms. Līdera lomu, aizstāvot savas intereses, varētu uzņemties nevalstiskās organizācijas un spontānas iedzīvotāju — skolēnu vecāku, jauniešu, konkrētas teritorijas iedzīvotāju — koalīcijas, kas pateiktu — mēs saprotam, ka valstij nav daudz naudas, bet par primārajiem mēs uzskatām šos konkrētos uzdevumus.

Visbeidzot par to, kāds varētu būt šāda prioritāšu saraksta negaidītais, bet kopumā pozitīvs blakusefekts. Nav noslēpums, ka līdz šim Latvijā valsts pārvalde ar lielu sparu un aizrautību regulēja gandrīz visu, ko var iedomāties regulēt demokrātiskā valstī — ne tikai izlietņu skaitu bērnudārzā, bet arī to, kam Latvijas iedzīvotājs drīkst atstāt mantojumā savu īpašumu, kam viņš vai viņa drīkst piešķirt tiesības apmeklēt sevi slimnīcā un kādā valodu proporcijā viņa bērnam jāapgūst mācību priekšmeti skolā. Jo valsts uzskata, ka iedzīvotājs taču pēc savas dabas ir ļaunprātīgs un kā tikko brīvībā palaists dzimtcilvēks tūlīt ķersies klāt valsts pamatu graušanai, ja tikai valsts viņa vietā nenodarbosies ar visu svarīgu dzīves procesu mikromenedžmentu. Varbūt pašreizējais naudas trūkums publiskajā sektorā varētu iedvesmot sabiedrību pārdomāt, cik būtiska mums ir šī visu regulējošā valsts loma un ka varbūt mēs tomēr gribam, lai mūsu nodokļu nauda mazāk tiktu tērēta tādu jomu regulēšanai, kur cilvēki paši sevi lieliski organizē, kā to liecina citu attīstītas demokrātijas valstu pieredze. Jo mums taču vairs nav tik daudz naudas, un būtu labi, ja tā tiktu tērēta patiešām svarīgām lietām. Tad varbūt arī cēsniekiem nenāksies maksāt par bērnudārza pakalpojumiem ar pašu audzētu pārtiku.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!