Dzimumu līdztiesības jomā izmantots lieliskais risinājums – atbalstīt, jo zināms, ka finansu un kvalificētu cilvēkresursu trūkuma dēļ nekas nemainīsies, bet pasaules acīs būsim progresīva valsts.
Šķiet, ka dzimumu līdztiesības jautājumiem ne valsts institūcijas, ne arī sabiedriskās organizācijas un to sadarbības partneri jau ilgāku laiku nespēj atrast Latvijas situācijai piemērotus un veiksmīgus risinājumus. Joprojām neesam tikuši tālāk par problēmu apzināšanās un analīzes posmu, lielākie sasniegumi ir darba likumdošanā iestrādātās normas un pirms vairāk kā trim mēnešiem pieņemtā Valsts Koncepcija dzimumu līdztiesības īstenošanai Latvijā.
Šajā laikā Labklājības ministrija sagatavojusi un iesniegusi Ministru kabinetā vairākus nozīmīgus dokumentus Koncepcijas īstenošanai – 14.janvārī MK Komiteja izskatīja Dzimumu līdztiesības padomes nolikumu, bet 21.janvārī Pasākumu plānu Koncepcijas ieviešanai 2002.gadam, pamazām tiek veidota koordinācijas darba grupa. Pirmajā brīdī šķiet, ka panākts zināms progress un Eiropas ekspertu bažas par Latvijas nespēju izstrādāt un ieviest dzimumu līdztiesības politiku izrādījušās veltas. Atgādināšu, ka pagājušā gada Eiropas Savienības progresa ziņojums atzīmēja Latvijas progresu, pieņemot Koncepciju un veidojot sadarbības koalīcijas, tomēr lielu uzsvaru lika uz Latvijas spēju ieviest ilgtspējīgu ieplānoto politiku.
Kādas reālas vai tikai šķietamas pārmaiņas veicinās abi Ministru kabinetā iesniegtie dokumenti? Dzimumu līdztiesības padome iecerēta kā konsultatīva valsts institūcija, kuras lēmumiem būs tikai rekomendējošs raksturs. Sākotnēji Padomē tika plānots iesaistīt augstākā līmeņa amatpersonas un organizāciju vadītājus, taču realitātē ministrus aizstāj valsts sekretāri vai viņu vietnieki un padomnieki. Tikai piecas no uzaicinātajām četrpadsmit organizācijām pārstāvēs augstākā līmeņa vadītāji. Pozitīvs piemērs neapšaubāmi ir labklājības ministra iecelšana padomes priekšsēdētāja amatā.
Nākamais nozīmīgais jautājums neapšaubāmi ir – vai padome attaisnos uz to liktās cerības un pildīs paredzētās funkcijas? Padomes sēdēm jānotiek ne retāk kā divas reizes gadā. Pieļauju, ka ārkārtas sēdes tiešām varētu būt īpašs fenomens. No Padomes sagaidām priekšlikumus par dzimumu līdztiesības politikas attīstības virzieniem un iespējamajiem risinājumiem, kā arī veicināšanu un izvērtējumu dzimumu līdztiesības politikas izstrādei un ieviešanai visos valsts pārvaldes līmeņos, līdz ar vēl daudzām citām funkcijām (t.sk. sabiedrības informēšanu par dzimumu līdztiesības jautājumiem). Padomes darbības efektivitāti, ietekmi un darbību noteiks katra padomes locekļa motivācija un sekretariāta (nodrošina Labklājības ministrija) kapacitāte. Raugoties uz līdzšinējo ieinteresētības trūkumu, nevar cerēt uz lielu pašiniciatīvu.
Par Pasākumu plāna veiksmīgu ieviešanu rodas bažas pat neiedziļinoties ieplānotajās aktivitātēs. Jau pamatojuma vēstulē diemžēl norādīts: “plānā norādītās aktivitātes tiks realizētas esošā budžeta līdzekļu ietvaros.” Atkal atkārtoti izmantojam lielisko risinājumu – atbalstām, jo zinām, ka nekas nemainīsies finansu un kvalificētu cilvēkresursu trūkuma dēļ. Esam progresīva valsts pasaules acīs un, nepārzinot uzraudzības mehānismus, pagaidām nemaz neuztraucamies, ka realitātē situācija nemainās.
Latvijā ļoti lēni risinās visi starpnozaru vai starpinstitūciju pārraudzībā un atbildības sfērā esošie jautājumi (piemēram, dzimumu līdztiesība, ģimeņu jautājumi, nabadzības novēršana, jauniešu problēmas u.c.). Jau labu laiku darbojoties sabiedriskajās organizācijās, man ir radies priekšstats, ka reāli “vidējais” Latvijas ierēdnis un jebkura līmeņa amatpersona nav ieinteresēta un neuzdrīkstas paraudzīties ārpus sava tiešā darba lauciņa. Tādēļ diemžēl “neērtos” starpnozaru jautājumus pagaidām risināt mēģina tikai dažas personas, kas strādā institūciju struktūrvienībās, kurām oficiāli nozīmēta šo jautājumu risināšana. Latvijā dzimumu līdztiesības sakarā no valsts institūcijām risinājumus mēģina meklēt Labklājības ministrija, interesi izrāda arī Valsts administrācijas skola un Valsts cilvēktiesību birojs, bet citas institūcijas var minēt tikai situācijās, kad to prasa Latvijas starptautiskās saistības.
Dzimumu līdztiesības padomes nolikuma projekts
Pasākumu plāna Dzimumu līdztiesības koncepcijas ieviešanai 2002.gadam projekts