Foto: Werner Bayer
Ko Latvijai mācīties no Singapūras?
Kopš šodienas pasaulē vairs nav tās spējīgākā politiskā stratēģa – bijušā Singapūras premjera Li Kuanju (Lee Kuan Yew). Šī ir viena no dižākajām 20.gadsimta politiskajām personībām, kuram šodien nekrologus raksta visi ievērojamākie pasaules mediji.
Redzot, cik mazu vērību šai ziņai ir pievērsusi Latvijas mediji, sapratu, ka man vajag atrast laiku, lai situāciju labotu. It sevišķi tādēļ, ka ne tik senā pagātnē pati par Li Kuanju daudz nezināju.
Tātad: ar ko ievērojams Li Kuanju …?
Vai vēl atceraties, ar ko bija ievērojams Stīvs Džobs? Li Kuanju ir tas pats, kas Stīvs Džobs, – tikai ne elektronisko ierīču, bet gan politiskās stratēģijas jomā. Personības vēriens, rezultāti, vizionārisms, teju vai kulta statuss – ja jūs nezināt, kas bija Li Kuanju, tad, atvainojiet, bet jūs maz ko saprotat par mūsdienu pasauli!
Līdzīgi kā Stīvs Džobs, arī Li Kuanju bija pretrunīga personība.
Viņš nebija ne demokrāts, ne liberālis un nekad to nav slēpis. Ja būtu jāraksturo Li Kuanju politiskā ideoloģija, es to nosauktu par
sociāldarvinismu. Viņu pašu: par apgaismotu diktatoru. Neskatoties uz to, ka man šī ideoloģija nav tuva, es nevaru neatzīt Li Kuanju mūža darba rezultātu: viņš ar savu personības spēku pamanījās vienu sašķeltu, potenciālu ienaidnieku ielenktu un malārijas apsēstu trešās pasaules pilsētvalsti padarīt par vienu no pašām bagātākajām pasaules sabiedrībām (IKP uz vienu iedzīvotāju, rēķinot pēc salīdzinošajām cenām, ~79 000 dolāru, salīdzinājumā Latvijā šobrīd: ~23 000 dolāru) ar fantastisku infrastruktūru un vidējo dzīves ilgumu: 84 gadi (Latvijā 75). Dažas desmitgades – tik īss laiks bija vajadzīgs grandiozajām pārmaiņām.
Nekrologs drīkst būt personisks. Tādēļ apzināti izvēlējos nepārstāstīt Li Kuanju biogrāfiju (lai gan ar to vērts iepazīties!), bet gan aprakstīt iemeslus, kādēļ man šodien ir skumji. Un iemesls ir tāds, ka šis cilvēks bija teju neizsmeļama gudrību, intelektuālu provokāciju vācele cilvēkiem, kam interesē mūsdienu politika.
Lūk, sešas lietas, kas man ir visdziļāk iekritušas prātā, lasot Li Kuanju grāmatas, klausoties runas un savām acīm apskatot Singapūru.
1. MAZAS VALSTS IZVEICĪGUMS SAREŽĢĪTĀ ĢEOPOLITISKĀ SITUĀCIJĀ
Singapūra ir pierādījusi fantastisku spēju tikt starptautiski sadzirdētai par spīti tās niecīgajam iedzīvotāju skaitam (aptuveni 5 miljoni iedzīvotāju).
Iemesls: īpaši gudra un izveicīga ārpolitika. Li Kuanju know-how ir noderīgs katrai mazai valstij ar lielām ambīcijām: mazām valstīm ir jābūt spējīgai vienlaikus orientēties uz divām prioritātēm
1) savākt maksimāli daudz draugus un
2) izcīnīt sev iespējami daudz brīvas telpas patstāvīgai ārpolitikai – lavierēšanai starp dažādām interesēm.
Mazai valstij ir jāspēj kļūt tik noderīgai citām, lielākām valstīm, ka tās katra ir ieinteresēta šīs mazās valsts turpmākā pastāvēšanā un labklājībā.
Li Kuanju bija šīs politiskās stratēģijas spēles lielmeistars. Viņā un citos Singapūras līderos klausījās un kā mentorus uztvēra Ķīna, Indija, ASV – valstis ar dažbrīd totāli pretrunīgām interesēm. Joprojām Singapūrā teju katru dienu ierodas mācību delegācijas no visas pasaules – Singapūras panākumi tiek apbrīnoti Vjetnamā, Centrālāzijā un citur.
Li Kuanju bija nozīmīga ietekme ne tikai (vēl septiņdesmitajos gados!) uz Ķīnas reformatora Dena Sjaopinga domāšanu, bet arī uz Baraka Obamas salīdzinoši neseno izvēli ASV ārpolitikas smagumpunktu pārorientēt no Tuvajiem austrumiem uz Klusā okeāna reģionu (Li Kuanju saruna ar Obamu notika jau vairākus gadus pēc tam, kad Li Kuanju vairs nebija premjers, kas tikai apliecina milzīgo pasaules līderu cieņu pret šo personību!) Šobrīd Latvijā esam sākuši diskutēt par plānoto ASV un ES brīvās tirdzniecības līgumu, bet maz kurš ir pamanījis, ka, iespējams, jau šogad pasaules ekonomikai vēl pat nozīmīgāks līgums tiks noslēgts starp ASV un Klusā okeāna valstīm.
Singapūra šādos jautājumos ir aktīvs “pelēkais kardināls”, kas, saglabājot labas attiecības ar lielvalstīm, bīda procesus un rūpējas par to, lai tās reģionā starp lielvalstīm būtu tāds līdzsvars, kas tai ir maksimāli izdevīgs.
Li Kuanju personiskais ieguldījums ir nenovērtējams: es nezinu analogus viņa spējai ieraudzīt globālajā politikā tādas tendences, kuras citi tur nemanīja, kā arī skaidri, kodolīgi, artikulēti izklāstīt to politiskās konsekvences. Pat Kisindžers vai Bžežinskis nav spējuši par globālo politiku spriest tik augstā līmenī.
2. KĀ KONKURĒT MŪSDIENU PASAULĒ?
Singapūra uz sava piemēra ir parādījusi, kāds ir ceļš nelielai sabiedrībai, kas vēlas strauju attīstību, bet kam vienlaikus ir jākonkurē ar pasaules gigantiem. Atbilstoši paša Li Kuanju teiktajam, “mūsu reģionā nav citas valsts, kurai būtu tik maz dabas resursu [kā Singapūrai], tādēļ mēs nevaram atļauties nebūt godīgi, efektīvi un spējīgi.”
Atbilstoši ķīniešu kultūrā dziļi sakņotajam priekšstatam (Singapūras iedzīvotāju vairākums ir etniskie ķīnieši) – katru vājību var uzskatīt par iespēju un pārvērst par spēku. Ja tev nav dabas resursu, nepārdzīvo, bet saproti, ka tas var tev dot citādi trūkstošo motivāciju savas priekšrocības apzināti IZVEIDOT. Konkurēt ar labu pārvaldi, efektivitāti, talantīgākiem cilvēkiem.
Viss Singapūras veiksmes stāsts balstās vēlmē un spējā nepārtraukti
uzlabot savas zināšanas, attīstīt cilvēku spējas, uzlabot pārvaldi,
tehnoloģijas, piesaistīt aizvien jaunas investīcijas. Singapūras izglītības rādītāji ir pasaules pirmo valstu trijniekā.
3. MERITOKRĀTIJA, MERITOKRĀTIJA, MERITOKRĀTIJA
Resursu trūkuma apstākļos Li Kuanju Singapūra gudru pārvaldi uzskatīja par vienu no nozīmīgākajiem savas valsts priekšrocībām konkurencē ar citām sabiedrībām. Varu apliecināt, ka, iebraucot Singapūrā, šī gudrā pārvalde ir apskatāma “dabā” -sākot no Singapūras transporta sistēmas un beidzot ar vizionāriem pilsētplānošanas plāniem desmitgadēm uz priekšu.
Šāda pārvalde nerodas pati no sevis. Singapūras vadītāju elite tika mērķtiecīgi kultivēta – meklējot un pierunājot iesaistīties talantīgākos potenciālos augstākos ierēdņus, valsts uzņēmumu vadītājus. Kā Li Kuanju pats to formulēja: “Nav nekā svarīgāka kā jaudīgs cilvēks ministrijas vai iestādes vadībā“. Šim cilvēkam ir jābūt apveltītam ar augstu intelektu un spējām atrast citus kompetentus darbiniekus, izveidot no viņiem komandu, un īstenot ieceres. Nav šādu cilvēku – nav ātra progresa. Singapūras pārvaldē potenciālo darbinieku testēšana vadās no pasaules labāko privātā sektora uzņēmuma pieredzes – atalgojums ministriem un augstākajai ierēdniecībai ir augstākais visā pasaulē.
4. JĀVADĀS NEVIS NO IDEOLOĢIJAS, BET NO TĀ, KAS PRAKSĒ PIERĀDĪJIS SAVU EFEKTIVITĀTI
Li Kuanju pats savu ideoloģiju definēja kā “pragmatismu” – proti, darīt visu to, kurš ir sevi pierādījis kā veiksmīgs risinājums. Singapūra nepārtraukti mācās no pasaules labākajām atziņām par to, kā, piemēram, mazai valstij nelabvēlīgā ģeopolitiskā situācijā organizēt savu armiju (no Izraēlas), kā kļūt par inovatīvu projektu centru (no ASV), kā organizēt aizvien efektīvāku pārvaldi. Šo lēmumu pamatā ir maz ideoloģisku priekšstatu, daudz vairāk – tīri tehnokrātiskas racionalitātes.
Šis arī iemesls, kādēļ Singapūrā skolas un valsts pārvalde ir angļu valodā (etniski Singapūras iemītnieki lielākoties ir ķīnieši, indieši un malaji) – angļu valoda ir starptautiskā biznesa valoda un šīs valodas perfekta pārzināšana ir mazas sabiedrības priekšrocība konkurencē, teiksim, ar Ķīnu vai Indonēziju.
5. VĒLIES PROGRESU? PIEVILINI SAVAI SABIEDRĪBAI PASAULES SPĒCĪGĀKOS PRĀTUS!
Singapūras labklājības stāsts nebūtu iespējams bez aktīvas un pārdomātas imigrācijas politikas.
Ieskatam: aptuveni puse Singapūras iedzīvotāju nav dzimuši šajā pilsētvalstī. Li Kuanju priekšstats par šo jautājumu: katrā valstī ir tik daudz spēju un talantu, cik ir. Protams, jākultivē spējīgākie, taču – ja vēlaties straujāku attīstību – ir jācīnās par pasaules labākajiem prātiem, kas tavai sabiedrībai sniegs nepieciešamās prasmes un palīdzēs attīstīt pašmāju cilvēkus.
Globālā līmenī konkurētspējīgākie ir tieši tie reģioni, valstis, kas spēs būt pievilcīgi imigrantiem un ātri viņus integrēt. Tieši šis bija iemesls, kādēļ Li Kuanju uzskatīja, ka ASV norieta noskaņas ir pārspīlētas. ASV spēja pievilināt pašus gudrākos pasaules cilvēkus arī ilgtermiņā dos ASV priekšrocības pār Ķīnu, kas kultūras iemeslu dēļ (piemēram, valodas sarežģītība vai sabiedrība, kas ar grūtībām integrē “svešos”) to nespēj.
6. PĀRLIECINOŠA POLITISKĀ VIRSVADĪBA, VIZIONĀRISMS
Pati strīdīgākā Li Kuanju iezīme – viņa dzelzs sakodiens, esot premjerministram. Taisnība, šo sakodienu var droši saukt arī par politiskajām represijām! Politiskie konkurenti tika tolerēti, bet viņu darbība stipri ierobežota. Singapūras valdība realizēja stingru kontroli pār masu informācijas līdzekļiem. Li Kuanju personiski iesūdzēja desmitiem žurnālistus, politiskos oponentus tiesā par neslavas celšanu, un viņiem piespriesti milzīgi naudas sodi.
Apgaismots despotisms laikam būtu precīzākais Li Kuanju laika Singapūras formulējums.
Kas tur apgaismots?
Rezultāti. Visbiežāk despotisms beidzas ar nabadzībā slīkstošu sabiedrību un nu ļoti turīgu politisko eliti. Bet Li Kuanju Singapūru pārveidoja par nekorumpētu, efektīvu, drošu, labklājīgu sabiedrību. Tās vadošā partija tiek veidota pēc meritokrātiskiem kritērijiem (cenšoties pievilināt labākos no labākajiem), un vēlēšanās nu jau tiek piedāvātas reālas alternatīvas.
Pēc Li Kuanju domām sabiedrība var ātri atīstīties arī ar ierobežotu demokrātiju un vārda brīvību, bet nevar – bez meritokrātijas, kā arī vizionāras un spēcīgas politiskās vadības.
“Un kā jums šķiet – kā tad radās mūsdienu Singapūra? Tā, ka visi zināja, ka ja es [kā premjerministrs] saku, ka mēs iesim tādā un tādā virzienā un sasniegsim tādu un tādu mērķi, bet tu nostāsies man ceļā, mēģinot mani bloķēt, es paņemšu buldozeru un nošķūrēšu šķērsli. Es neatstāju nevienam jebkādas šaubas par virzienu, kurp mēs dodamies un par to, ka katrs šķērslis tiks nošķūrēts.”
Arī demokrātijās politiski vizionārais ceļš ar spējīgiem politiķiem vadībā ir iespējams! Tam ir vajadzīgi kompetenti politiskie līderi, kuriem, atbilstoši Li Kuanju vārdiem, piemīt spēja izplānot ceļu un piemīt rakstura stingrība turpināt uzņemto kursu. Sliktākais, ko valstsvīrs var darīt: vadīties no sabiedriskās domas aptaujām. Tas beidzas ar bezmērķīgu mētāšanos, pakļaujoties katram vēja virzienam, un rezultātā vairs progresa, attīstības nav.
SINGAPŪRA – CEĻĀ UZ EIROPEISKU DZĪVES VEIDU?
Noslēgumā vēlos Singapūru un Li Kuanju stāstu ielikt kontekstā. Līdzīgi kā Latvijas veiksmes stāsts, tas ne tuvu nav viennozīmīgs.
Singapūras iedzīvotāju pašu acīs viņi NEDZĪVO paradīzē. Vidējais singapūrietis ir ļoti turīgs un labi izglītots, bet viņš arī strādā daudz vairāk nekā vidēji Eiropā. Aptuveni puse tās iedzīvotāju sabiedriskās domas aptaujās izsaka vēlmi emigrēt. Laimes rādītāji ir ļoti zemi. Izglītības rādītāji ir starp pasaulē labākajiem tādēļ, ka skolēniem ir īpaši strikta disciplīna, turklāt viņiem tiek algoti arī papildus privātskolotāji. Šī ir savstarpējas konkurences, materiālisma un stresa apsēsta sabiedrība: tur nav lielas cieņas pret “vienkāršo” darbu darītājiem, sociālās garantijas ir zemas. Singapūrai pagaidām nav arī sevišķi lielu panākumu mākslā.
Tas viss tā ir.
Un tomēr. Paviesojoties Singapūrā 2014.gada decembrī, es redzēju, kā šī sabiedrība mainās. Kā uzkrātās bagātības tiek ievizītas tam, lai uzlabotu šodienas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, investētu kultūrā, mākslā, zinātnē. IECERĒTAIS gala rezultāts, lai cik ironiski tas arī nebūtu, ļoti izskatās pēc kaut kā, ko pieņemts dēvēt par eiropeisku dzīves veidu – līdzsvarotāks starp darbu un atpūtu, dabai draudzīgs, uz kopienu un savstarpējās sadarbības kultūras veidošanu orientēts, māksliniecisks, sociāli drošs, demokrātisks. Un šādas iespējas Singapūras sabiedrībai diez vai būtu, ja ne Li Kuanju kopš 1965.gada realizētā politika – prasot no savas sabiedrības ļoti daudz, bet arī sasniedzot neticamu rezultātu.
Kādēļ skumji?
Man ir piezīmju blociņš, kur ierakstīti desmit man interesantāko mūsdienu domātāju vārdi. Ik pa laikam ievadu šos vārdus interneta meklētājā, lai pārliecinātos, ka neesmu palaidusi garām kādu jaunu runu vai rakstu.
Diemžēl šodien viens no pasaules neordinārākajiem prātiem no šī saraksta tika izsvītrots.
Šis raksts ir izdots ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild biedrība „Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS”.
Raksts sagatavots projekta „PROVIDUS – valsts partneris politikas plānošanas un veidošanas procesā” ietvaros.
Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija NVO darbības atbalsta programmas ietvaros.
NVO darbības atbalsta programma tiek finansēta ar Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta un Latvijas valsts finansiālu atbalstu.