Raksts

Pašatklāsme cietumā


Datums:
05. maijs, 2011


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Būsit dzirdējuši, ka kādreizējais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume pirms brīža iekūlās nepatikšanās. Pie stūres apsēdās dzērumā, tapa pieķerts, un 10 diennaktis pavadīja cietumā. Tiesības atņemtas uz četriem gadiem. Abstrahējoties no Straumes personīgi, uzskatu, ka tas ir pilnīgi pareizi. Ar šoferiem dzērājiem nav ko auklēties. Ļoti laimīgi, ka cilvēkam negadījās kādu notriekt.

Taču cietumā sēžot Straumem bijusi iespēja padomāt par dzīvi, ne vien par savu personīgo, bet arī par valsts un politikas dzīvi. Šodien vairākos laikrakstos ar viņu ir intervija, kurā viņš stāsta, ka cietumā sacerējis dzejoļu krājumu, vairs nekad pie stūres nesēdīsies dzērumā, un patlaban viņš nodarbojas ar garīgiem meklējumiem skolotāja vadībā.

Taču būtiskāk par cilvēka personīgajiem pārdzīvojumiem ir tas, kas viņam tagad ir sakāms par politiku, jo tādā ziņā viņš Latvijas politikāņu uzvedību izskaidro ļoti precīzi. Pirmkārt, šāds atzinums žurnālā Ir: “Es personīgi kā cilvēks treknos laikus izjutu ļoti labi. Biju divās valsts uzņēmum valdēs un kādās trijās padomēs, īpašas darba slodzes nebija, bet algas bija astronomiskas.” Acīmredzot sakaunoties par šādu atzinumu, viņš vēl piebilst: “Tajā laikā es saviem vīriem teicu — es nejūtos komfortabli, tik daudz nestrādāju, lai tik daudz saņemtu.” Bet vienalga nestrādāja, vienalga tik daudz saņēma, un acīmredzot tik ļoti “nekomfortabli” nejutās, lai no barotnes aizietu. Tā, diemžēl, mūsu politiskajā iekārtā ir epidēmiska sērga, no kuras valsts nav atbrīvojusies vēl šobaltdien. Ne velti patlaban politikāņu darba kārtībā ir valsts uzņēmumu padomju atjaunošana. Vietu pie siles acīmredzot vairs nepietiek.

Vēl svarīgāks, savukārt, no Straumes ir šāds atzinums laikrakstā Neatkarīgā: “Parlamentā arvien skaitliski pieaugošā Saskaņas centra (SC) frakcija vienmēr bijusi opozīcijā. Šodien redzu, ka tā bijusi ļoti nepareiza taktika. Tēvzemieši ar mazu skaitu vienmēr tikai iesaistīti valdībā, lai šis nosacītais krievu bloks nebūtu jāņem valdībā un lai tā ietekme mazinātos. Bet jau Valda Birkava valdības laikā SC vajadzēja būt varā, tad šodien būtu pavisam cita politiska situācija.” Un vēl: “Tagad neesmu tēvzemietis un izvērtēju objektīvi. No valsts attīstības viedokļa SC neņemšana varā bija kļūda. Ja SC būtu varā, tam tiktu piesaistīti daudzi profesionāli cilvēki, arī latvieši.”

Šos vārdus lasot, žoklis nav jāatkarina līdz grīdai, jo tas, ka “Tēvzemiešiem” tautiskums vienmēr ir bijusi poza, kuru ieturēt tikai līdz brīdim, kad ir jākārto šeptes (it īpaši Rīgas Domē), ir bijis skaidrs ļoti sen. Taču tas kārtējo reizi uzrāda kaut ko tādu, kas ir raksturīgs politikāņiem, un ne tikai Latvijā vien: Pirms vēlēšanām stāstīt visu ko pēc kārtas, un pēc vēlēšanām atgriezties politikāņu vidē, kurā principiem nav absolūti nekādas nozīmes. It kā tautiskāki patlaban ir tīrradņi no Visu Latvijai!, bet arī viņu līderis Dzintars, ja vajag, tiekas ar Osipovu, ja vajag, ar cilvēkiem runā krievu valodā, piedevām patlaban notiekošā aģitācija par latviešu valodu skolās ir i provokatīva, i arī liekulīga, jo pat “vislatvieši” noteikti zina, ka pozitīvu rezultātu iespējamā referendumā negaidīt, un tāpēc valstij pašreizējo ekonomisko apstākļu kontekstā likt izdot vairākus miljonus latu, lai vāktu parakstus un rīkotu referendumu — nu, diez kas nav. Un princips “teiksim visu ko” nav ierobežots, tikpat labi to var teikt par Vienotību un tās nemitīgajiem apgalvojumiem par to, cik ļoti godīgi un tiesiski visi tās biedri ir. Bet tikai līdz tam brīdim, kad pašiem ir laiks cilvēkus likt pie siles, kā arī līdz brīdim, kad pašas biedriem rodas ētiska rakstura problēmas. Būtu Kampars valdības ministrs Zviedrijā, viņš jau sen būtu izlidojis pa sētas puses durvīm.

Bet, kas attiecas uz SC iesaistīšanu valdībā, kārtējo reizi Straume mums ir licis skatīties ziemeļu virzienā, bet ne visu ceļu līdz Zviedrijai: “Igauņi šajā ziņā nospēlēja perfekti, jo mācēja strādāt ar krievu elektorātu, piesaistīt to dažādām partijām, tāpēc Igaunijā nav tādas etniskās problēmas, izņemot vienu provokatīvu gadījumu ar bronzas kareivi.” Protams, Valda Birkava valdības laikā (03.08.1993-19.09.1994) nekāda Saskaņas centra nebija, toreiz runa bija par Jāņa Jurkāna vadīto Saskaņa Latvijai – Atdzimšana tautsaimniecībai partiju, kura 1994. gadā pārtapa par Tautas saskaņas partiju, taču lietas būtību tas nemaina. Tā ir bijusi tikai un vienīgi mūsu iekārtas tā dēvēto labējo partiju indeve, kura toreizējo SLAT/TSP un visu, kas nāca pēc tam atgrūda konsekventi un nepārtraukti, un nav iemesla domāt, ka tam nav nekāda sakara ar Latvijas tā saukto krievvalodīgo radikalizāciju sv. Jura lentīšu, Tatjanas Ždanokas, un 9. maija svinību virzienā, lai nerunātu, piemēram, par Andreja Mamikina televīzijas raidījumā apspriesto jautājumu par to, vai valsts neatkarības atjaunošana nav bijusi briesmīga kļūda. Izlietu pienu vairs nesasmelsi, bet ir tomēr vērts padomāt par to, ka Saskaņas centram pērn oktobrī izdevās iegūt vien otru labāko rezultātu, bet sabiedriskās domas aptaujās tas atkal ir pirmajā vietā, un vai tiešām valsts interesēm vislabāk kalpotu nevis SC iesaistīšana cita politiska spēka vadītā valdībā, bet gan situācija, kurā SC diktē noteikumus?

Paldies Jānim Straumem par tik vaļsirdīgām pārdomām. Vien žēl, ka pie tādām var nonākt tikai tādi cilvēki, kuri no politikas ir aizgājuši.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!