Raksts

Pasaki man, cik liela ir tava pēda…


Datums:
06. februāris, 2008


Autori

Jānis Brizga


Foto: Sapna Sapien

Mums ir jāpavaicā pašiem sev, ko nozīmē “labklājība” un “komforts” un jāsaprot, vai mēs to vēlamies iegūt uz citu rēķina.

Uz Zemes pašlaik dzīvo nedaudz vairāk nekā 6 miljardi cilvēku. Ja tie visi patērētu tikpat daudz dabas resursu, cik amerikāņi, tad būtu nepieciešami 58 miljardi hektāru zemes, kas 6 reizes pārsniedz pieejamos resursus. Līdz ar to būtu vajadzīgas 6 planētas Zeme, lai apmierinātu visas šīs vajadzības. Tas nozīmē, ka amerikāņu sapnis ir iespējams tikai ierobežotam cilvēku lokam, jo mums vienkārši nav pietiekami daudz resursu, lai nodrošinātu visu vajadzības.

Šis ir viens no secinājumiem, kas izriet no ekoloģiskās pēdas koncepcijas[1]. Ekoloģiskās pēdas nospiedums ir hektāros izteikta zemes un ūdens platība, kas nepieciešama, lai nodrošinātu kādas ekonomikas vai populācijas ilgtermiņa izdzīvošanu pie noteiktiem dzīves standartiem. Piemēram, Latvijas gadījumā tā ir platība, kas nepieciešama, lai saražotu Latvijas iedzīvotāju patērēto pārtiku, preces un pakalpojumus, lai absorbētu atkritumus un piesārņojumu un nodrošinātu telpu infrastruktūrai. Atšķirībā no citiem ietekmes uz vidi rādītājiem, ekoloģiskā pēda atspoguļo arī tās slodzes uz vidi, kas mūsu patēriņa rezultātā rodas citās valstīs, jo importētās preces, kas ir ražotas, piemēram, Ķīnā, ražošanas procesā radīto piesārņojumu ir atstājušas tieši tur.

Ekoloģiskā pēda ir kļuvusi par vienu no veiksmīgākajiem mēģinājumiem rast integrētu vides ilgtspējības indikatoru. Pašlaik ekoloģiskā pēdas rādītājs visā pasaulē tiek plaši izmantots kā komunikāciju līdzeklis, lai skaidrotu vides ilgtspējību. Ekoloģiskā pēda ir arī iekļauta Šveices, Apvienoto Arābu Emirātu, Japānas, Beļģijas, Ekvadoras un Francijas oficiālo ikgadējo statistikas ziņojumu krājumā un tiek uzskatīta par alternatīvu iekšzemes kopproduktam, kas bieži vien tiek uzskatīts par galveno attīstības rādītāju valstī.

Uz bērnu rēķina

Lielākā ekoloģiskā pēda ir tieši attīstītajām valstīm, kas patērē lielākos resursu apjomus un ir atbildīgas par lielāko daļu radītā piesārņojuma. ASV tā ir 9,7 hektāri uz vienu iedzīvotāju gadā, ES valstu iedzīvotāju vidējā ekoloģiskā pēda ir 4,8 hektāri. Diemžēl ES ir pieejami tikai 1,06 miljardi hektāru produktīvās teritorijas, kas ir 2,2 hektāri uz vienu iedzīvotāju. Pēdējos 50 gados Eiropas iedzīvotāju ekoloģiskā pēda ir divkāršojusies un tagad ir nepieciešamas vismaz divas Eiropas, lai nodrošinātu Eiropiešu vajadzības. Pašlaik mēs resursus ņemam, piemēram, no Latīņamerikas un Karību jūras reģiona, kur uz katru iedzīvotāju ir 3,42 hektāri produktīvās zemes. Tātad pasaules attīstītās valstis dzīvo uz mazāk attīstīto zemju resursu rēķina. Tieši mazattīstītajās valstīs vēl ir pēdējie lielākie neskartās dabas areāli.

Bet tas vēl nav viss. Mūsu patēriņš pārsniedz kopējos pieejamos planētas resursus un spēju atjaunoties. Līdz ar to mēs dzīvojam uz citu sugu un nākamo paaudžu rēķina un drīz vien varam izsmelt pieejamo dabas kapitālu. Pasaulei ir nepieciešami 1,3 gadi, lai apgādātu mūs ar visiem resursiem un absorbētu piesārņojumu, ko mēs radām viena gada laikā. Vislabāk tas ir saprotams CO2 emisiju kontekstā. Mēs emitējam daudz vairāk CO2, nekā planēta spēj absorbēt, līdz ar to saasinās klimata izmaiņas, kas būtiski ietekmēs vides kvalitāti uz planētas vēl ilgu laiku. Pat ja mēs rīt pārstātu izmantot fosilo enerģiju, kas ir galvenais problēmu cēlonis, būtu nepieciešami vēl daudzi gadi, līdz klimats sāktu atkal stabilizēties.

Latvijas nospiedums

Tā kā Latvija ir neliela valsts ar 2,3 miljoniem iedzīvotāju, tās kopējais ekoloģiskās pēdas nospiedums ir tikai 8 miljoni hektāru jeb nedaudz vairāk par 3 hektāriem uz vienu iedzīvotāju. Tas ir nedaudz lielāks par pasaules vidējo rādītāju (2,19 hektāri uz vienu iedzīvotāju) un divreiz pārsniedz vienam pasaules iedzīvotājam pieejamo produktīvās teritorijas daļu — 1,82 hektāri. Taču Latvijas ekoloģiskās pēdas nospiedums ir nedaudz mazāks, nekā lielākajai daļai ES dalībvalstu un arī mūsu kaimiņiem —Lietuvai (4,4 hektāri uz vienu iedzīvotāju) un Igaunijai (6,5 hektāri).

Ekoloģiskā pēda ir kā bilance, jo no vienas puses tiek skatīts pieprasījums — ekoloģiskās pēdas nospiedums, bet no otras puses piedāvājums — bioloģiski produktīvās teritorijas apjoms. Šajā ziņā Latvija ir izdevīgā situācijā, jo mums ir mazapdzīvota valsts un līdz ar to uz vienu Latvijas iedzīvotāju ir pieejami 6 hektāri bioloģiski produktīvās teritorijas. Tas nozīmē, ka Latvijai ir ekoloģiskais pārpalikums — 2,5 hektāri uz vienu iedzīvotāju.

Ekoloģiskās pēdas nospiedumam Latvijā līdz 2004.gadam bija tendence samazināties, 2002. un 2003.gadā sasniedzot zemāko atzīmi — 2 hektāri uz vienu iedzīvotāju. Bet pēc tam situācija mainījās un, augot patēriņam, auga arī mūsu ietekme uz vidi. Tagad ekoloģiskā pēda ir atgriezusies 90.gadu sākuma līmenī. Taču pamazām pieaug arī biokapacitāte (no 13 miljoniem hektāru 1992.gadā līdz 14 miljoniem hektāru 2005.gadā).

Izmaiņas ekoloģiskajā pēdā uz vienu iedzīvotāju ietekmē arī iedzīvotāju skaita samazināšanās. Kopš deviņdesmito gadu sākuma iedzīvotāju skaits Latvijā ir samazinājies par nepilniem 15%. Tas, protams, veicina ekoloģiskās pēdas nospieduma sarukšanu, taču nav bijis pietiekams faktors būtiskam kopējās ietekmes uz vidi samazinājumam.

Ekoloģiskās pēdas nospieduma sadalījums rāda, ka lielākās slodzes Latvijā saistās ar pārtiku — aramzeme un ganības, kas sastāda attiecīgi 29% un 13% no kopējās ekoloģiskās pēdas. Bet CO2 emisijas, kas attīstītajās valstīs parasti ir atbildīgas par ekoloģiskās pēdas lielāko daļu (Vācijā, piemēram, tie ir 63% no kopējās ietekmes), Latvijā ir tikai 23% no kopējās ietekmes. Pārējie faktori ir salīdzinoši mazsvarīgāki: koksne (tai skaitā enerģētiskā koksne) — 19%, zivju resursi — 13%, apbūvētā teritorija — 3%.

Kā sadzīvot?

Vides problēmas ir globālas un Zeme ir tik liela, cik tā ir. Tāpēc tiek meklētas iespējas sadzīvošanai, lai izvairītos no iespējamā ekoloģiskā bankrota. Varētu būt vairāki risinājumi. Pirmkārt, strauji samazināt iedzīvotāju skaitu. Taču tuvākajā nākotnē tas diez vai izdosies, jo, pēc ANO aprēķiniem, iedzīvotāju skaits pēc 30 gadiem varētu sasniegt 10 miljardus. Protams, var paļauties uz kariem, epidēmijām un tamlīdzīgām masu katastrofām, taču šajā rakstā to aizstāvību neuzņemos. Vēl viena iespēja ir turpināt pašreizējos patēriņa tempus un resursu sadali starp valstīm. Prognozes — tas varētu novest pie resursu kariem un sociālās spriedzes, jo arvien vairāk un vairāk cilvēku nonāktu nabadzībā. Mazāk radikāls, taču politiski grūti pieņemams ceļš būtu samazināt negatīvo ietekmi uz vidi attīstītajās valstīs, kas ir lielākie patērētāji un, tātad, arī piesārņotāji.

No augstāk minētā var secināt, ka racionāls atrisinājums būtu izsakāms ar vienkāršu formulu — cīnīties ar straujo iedzīvotāju skaita pieaugumu (pamatā attiecas uz jaunattīstības valstīm), palielināt efektivitāti (samazināt ekonomikas atkarību no dabas resursiem), samazināt patēriņu un panākt godīgu resursu pārdali un tirdzniecību (pamatā attiecas uz attīstītajām valstīm, tai skaitā Latviju). Ir skaidri redzams, ka šie mērķi, pirmkārt, izskatās utopiski. Otrkārt, tie šķietami ir pretrunā ar tirgus ekonomiku un brīvā tirgus principiem — vai “samazināt patēriņu” nozīmē pirkt mazāk, atteikties no komforta, labklājības, vēlmju apmierināšanas un citiem maigi mierinošiem rietumu cilvēka atribūtiem? Apgalvojums par vienlīdzīgu pārdali arīdzan nevarētu gūt popularitāti, jo izklausās pēc marksisma principu daudzkārtēja uzlējuma.

Manuprāt, Latvijai, izvirzot savas attīstības prioritātes un izstrādājot plānus, būtu jāņem vērā globālā ekoloģiskā situācija un mūsu dabas bagātības, kuras nevajadzētu pakļaut īstermiņa ekonomiskā labuma gūšanai, bet plānot to ilgtspējīgu uzmatošanu. To varētu panākt:

  • Izveidojot dabas kapitāla uzskaiti un regulējot tā izmatošanu. Viens piemērs būtu noteikt nozvejas kvotas iekšzemes ūdeņos un Baltijas jūrā tādā līmenī, lai mēs nenonāktu situācijā, kad, piemēram, mencu un savvaļas lašu krājumi sarūk līdz tādam līmenim, kad tie vairs paši nespēj atjaunoties.
  • Cenās iekļaujot ar dabas degradāciju un vides piesārņojumu saistītās preču un pakalpojumu pilna dzīves cikla izmaksas. To varētu īstenot gan veicot nodokļu reformu, proti, ar paaugstinātiem nodokļiem apliekot dabas resursu izmantošanu, samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokli un tādejādi novirzot patēriņu uz videi draudzīgākām preču grupām un saglabājot valsts budžeta līdzsvaru, gan izskaužot absurdās subsīdijas, kas veicina augošu dabas resursu izmantošanu, piesārņojumu, atkritumus un izšķērdē valsts līdzekļus. Viens no pēdējā laika kliedzošākajiem piemēriem vides degradējošu valdības subsīdiju jomā ir dubultais tarifs mazajām HES, kas veicināja plašu upju ekosistēmu iznīcināšanu, ražojot tikai 1% enerģijas.
  • Stimulējot tehnoloģiju attīstību, kas veicina efektīvāku dabas resursu izmantošanu — sniedzot nodokļu atvieglojumus uzņēmumiem, kas ievieš šādas tehnoloģijas. Tas attiecas arī uz bioloģiskās lauksaimniecības, kas ir viena no augošākajām nozarēm Eiropā, veicināšanu.
  • Izstrādājot tādus valsts iepirkuma mehānismus, kas valsts institūcijām uzdotu par pienākumu dot priekšroku videi draudzīgām precēm, rādot labu piemēru privātajam sektoram un veidojot jaunus tirgus un nozares.
  • Būtiska ir arī sabiedriskās apziņas veidošana, uzlabojot un integrējot vides izglītību un nodrošinot iedzīvotājus ar informāciju, kas veicinātu vides procesu izpratni.

Tā kā vides problēmas ir globālas, tās nevar risināt tikai vienas valsts ietvaros un ir jānostiprina starptautiskā vides likumdošana, kā arī jāveido tādi starptautiskās tirdzniecības līgumi, kas neveicinātu izvairīšanos no ekoloģiskajām un sociālajām izmaksām. Visas šīs darbības nodrošinātu ilgtermiņa ekonomisko stabilitāti, dabas kapitāla nenoplicināšanu, augstāku nodarbinātību un labklājību šī vārda plašākajā nozīmē.

Visbeidzot es gribētu īsi atbildēt uz jautājumu, kas vienmēr seko, kad tiek klāstītas “zaļo” idejas par patēriņa samazināšanu un pausta skepse par ekonomisko izaugsmi kā mērķi. Vai globālo problēmu risināšanas vārdā mums ir jāatsakās no ērtībām, skaistas un jaukas dzīves sev un saviem bērniem, mazāk jāpatērē un jāliedz sev komforts? Pirmkārt, mums ir jāpavaicā pašiem sev, ko nozīmē “labklājība”, “komforts” un jāsaprot, vai mēs to vēlamies iegūt uz citu rēķina. Ja “tālo Āfrikas bērnu” arguments nepārliecina, tad varbūt ir jāpaskatās ciešāk uz precēm, kuras mēs lietojam ikdienā. Vai tās mums tiešām ir nepieciešamas un vai tās mums nes laimi vai labklājību, vai tomēr tā slēpjas kur citur? Taču šis jau ir jautājums par dzīvesveidu, un plašākā griezumā — par vērtību maiņu, kura aplūkošana būtu cita raksta tēma.

________________________

[1] Ekoloģiskās pēdas koncepciju un aprēķina metodiku ir izstrādājuši Viljams Rīss (William Rees) un Global Footprint Network direktors Matiss Vekerneidžels (Mathis Wackernagel) laika posmā no 1990-1994.gadam. Paškaik ir izstrādātas vairākas metodikas variācijas, kas regulāri tiek uzlabotas un pilnveidotas.


Global Footprint Network

Gross Domestic Product and Ecological Footprint

Pēdas kalkulators

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!