Raksts

Pašaizliedzīgi lojālais Latvijas vēlētājs


Datums:
10. oktobris, 2002


Foto: G. Dieziņš © AFI

ASV ekonomists Alberts Hiršmans 1970. gadā uzrakstīja grāmatu “Aiziešana, balss un lojalitāte”[1], kurā skaidro indivīda reakciju uz dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Indivīds, kas ir neapmierināts ar konkrētajiem apstākļiem, izvēlas “aiziešanu” - pievēršas citam produktam, izvēlas citu sabiedrisko organizāciju, atrod citu mājokli. Tomēr brīžos, kad indivīds ir īpaši pārliecināts par savu ietekmi, viņš izvēlas “balsi”, paliekot uzticīgs esošajai situācijai, cenšas uzlabot apstākļus. “Aiziešana” ir dabīga indivīda tieksme meklēt labākus apstākļos, “balss” saistīta ar pašuzupurēšanos, jo rezultāts nav skaidrs – enerģiju var arī izšķiest un situāciju tā arī neuzlabot, tāpēc “aiziešana” ir daudz loģiskāka un ierastāka. Ir tomēr viens izņēmums - izvēli par labu “balsij” pastiprina lojalitāte, ko var saukt par īpašu uzticību esošajiem apstākļiem, labiem vai sliktiem.

Vērtējot Latviju citu postkomunistisko valstu kontekstā (skat. salīdzinošo tabulu), pārsteidz fakts, ka Latvijas vēlētājs, pat noplokot pēcneatkarības entuziasmam, aktīvi piedalās vēlēšanās. Ja vēlēšanu kontekstā uzskatām, ka “aiziešana” ir nepiedalīšanās vēlēšanās un “balss” – piedalīšanās, tad Latvijā vēlētāji aktīvi izmanto “balsi”. Hiršmans norāda, ka “balss” izvēles iespēja pieaug, ja sabiedrībā ir agrāka pozitīva pieredze “balss” lietošanā vai “balss” lietotājs ir īpaši pārliecināts par savu ietekmīgumu. Latvijā, tāpat kā citās postkomunisma valstīs sabiedrības ticība saviem spēkiem nav augsta, tāpēc to, ka Latvijas vēlētājs izvēlas “balsi”, jāskaidro ar lojalitāti, gandrīz intīmu atbildību par Latvijas valstiskuma saglabāšanu. Šī intīmā atbildība Latvijas vēlētājam gan piemīt dabiskā kārtā, gan tiek īpaši kultivēta.

Dalība vēlēšanās no 1989. – 2002. gadam.

Avots: http://www.idea.int

Kultivētā lojalitāte

Lojalitāti Latvijā kultivē gan politiskās partijas, gan mediji. Kā instruments lojalitātes kultivēšanai parasti tiek izmantots Krievijas tuvums un lielais nepilsoņu, lasi, nelojālu personu daudzums Latvijā. Likumsakarīgi, pirms katrām vēlēšanām notiek kāds ekscess ar Krieviju, kas liek domāt par kaimiņvalsts ārkārtējo interesi par iekšpolitiskajiem notikumiem Latvijā. Šogad tā bija Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) līdera Jāņa Jurkāna tikšanās ar Krievijas prezidentu Putinu.

Pēc Baltijas Sociālo zinātņu institūta datiem, vēl 1998. gadā 33% latviešu baidījās, ka Krievija varētu aizstāvēt Latvijas cittautiešus, lietojot militāru spēku. Šādas bailes ir pietiekamas, lai mudinātu jebkuru apzinīgu vēlētāju balstot tikai un vienīgi par partijām, kas stingri aizstāv “nacionālās intereses”, un nešaubīties ne mirkli, ka jāizmanto iespēja paust savu atbalstu labējām partijām. Spekulatīvi izmantojot šo pārliecību, TB/LNNK pēdējā nedēļā pirms vēlēšanām savās reklāmas ziņoja, ka “Rubika – Jurkāna bloks raujas pie varas” un ka jādara viss, “lai murgs nekļūtu par īstenību”. Domāju, tieši šī saukļa dēļ TB/LNNK tomēr iespraucās Saeimā. Laikraksts Diena, savukārt, vēlēšanu dienā brīdināja “šīs vēlēšanas ir pēdējā iespēja tiem, kuri nevēlas pieļaut Latvijas galīgu un neatgriezenisku aiziešanu no Krievijas impērisko interešu zonas”. Hiršmans uzsver, ka lojalitāte ir sevišķi iedarbīga, ja tiek panākta īpaša “intimitāte”, uzsverot, ka tieši tu vari izdarīt izvēli un tieši tava izvēle ir ļoti ietekmīga. Turklāt, lojalitāte ne vienmēr nozīmē to, ka cilvēks pats aktīvi uzņemsies iniciatīvu, lojalitāte var būt vienlīdz spēcīga, ja indivīdam rodas pārliecība, ka kāds cits ir gatavs darboties un uzņemties iniciatīvu, lai apturētu kvalitātes pasliktināšanos, t.i. “sakārtotu sistēmu”.

Sabiedrībai dabīgi piemītošā lojalitāte

Vēlēšanu aktivitātes novērotāji uzskata, ka dalību vēlēšanās nosaka divi pamatfaktori – nācijas lielums un sabiedrības vidējais vecums. Jo mazāka un “vecāka” sabiedrība, jo lielāka aktivitāte vēlēšanās. Abi šie faktori darbojas Latvijā – mazā valstī katrai balsij ir lielāks svars, un Latvijā ir strauji novecojoša sabiedrība. Lojalitāti pastiprina tas, ka gandrīz katrā trešajā ģimenē ir kāds, kas pārdzīvojis Sibīrijas šausmas. Iedzīvinot šos tēlus, ir pilnīgi skaidrs, ka ikviens, kas varētu apdraudēt Latvijas valstiskumu, ir skaužams no pārstāvniecības Saeimā. Hiršmans to sauc par pārliecību – “mūsu valsts, laba vai slikta”.

Nevis savās, bet valsts interesēs

Domāju, ka pasaulē neatradīsies neviens ciniķis, kas teiktu – augsta dalība vēlēšanās ir slikta, tomēr Latvijas sabiedrības īpašā lojalitāte atstāj iespaidu uz Latvijas partiju sistēmu un lielā mērā nosaka to, ka citās postkomunisma valstīs piedzīvotā partiju konsolidācija šeit tā arī nav sākusies. Piemēram, Ungārijā un Polijā pēc PSRS sabrukuma ir bijusi secīga labā – kreisā spārna nomaiņa, bet Latvijā vienmēr dominējušas labējas valdības (skat. salīdzinošo tabulu). Latvijā kreisums asociējas nevis ar sociāldemokrātisku sociāli ekonomisko politiku, kas tiecas nodrošināt lielāku sabiedrības vienlīdzību, bet gan tikai ar Krievijas ietekmi.
Vēl savdabīgāku šo parādību dara tas, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju sociāli ekonomiskā ziņā ir kreisi noskaņoti, tie uzskata, ka valstij jārūpējas par to labklājību un jāuzņemas lielāka kontrole pār uzņēmumiem. Kā liecina Baltijas sociālo zinātņu institūta pētījums, 2001. gadā 22% Latvijas iedzīvotāju uzskatīja, ka valstij pilnībā jāuzņemas atbildība par tās iedzīvotāju labklājību. Salīdzinoši – Polijā šis skaitlis bija 11%, Dānijā – 1,3%. Kā jau sacīts, balsojumā par kreisajām partijām tas spilgti nav izpaudies, izņemot sociāldemokrātu panākumus 7. Saeimas un 2001.gada pašvaldību vēlēšanās.

Gribam zem NATO/ES lietussarga

Latvijas vēlētājs izvēlas “balsi”, jo ir lojāls valstij un balso nevis savās, bet gan plašākās – valsts drošības un neatkarības interesēs. Par to liecina arī “nežēlīgais” sods, ko Latvijas vēlētājs piesprieda LSDSP par sadarbību ar PCTVL Rīgas domē. Tas, savukārt, nozīmē, ka no vēlēšanām uz vēlēšanām pilsoņiem tiek piedāvātas nevis jaunas sociāli ekonomiskās politikas alternatīvas, kas Rietumu demokrātijās tiek saprastas ar labējā – kreisā spektru, bet allaž jauns labējo spēku uzlējums. Tas, ka vēlētājs ir lojāls un vienmēr balsos par labējām partijām, veicina labējā spektra sadrumstalotību. Tāpēc labējām partijām nav nepieciešamības konsolidēties, bet gan gluži otrādi – demonstrēt savu atšķirīgumu no citiem šajā spektrā. To veiksmīgi šajās vēlēšanās darīja Jaunais Laiks un Latvijas Pirmā partija. Vēlētājs, kuram nepatiks vecie labējie, balsos par jauniem labējiem.

No šī viedokļa, Latvijas dalība NATO un ES ir vairāk nekā nepieciešama, jo tikai tad, kad Latvijas vēlētājam vairs nebūs bailes no Krievijas, tas sāks izdarīt izvēli saskaņā ar savām, nevis valsts drošības interesēm.

______________________

[1] Albert O. Hirschman “Exit, Voice and Loyalty. Responses to Decline in Firms, Organizations and States.” Harvard University Press, USA: 1970


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!