Droši vien šodien būtu rakstījusi pārdomas par anonīmām diskusijām internetā, betSolvitas Āboltiņas izteikumi par to, ka amatu dalīšana valsts uzņēmumos pēc partejiskā kritērija ir maksa par valdības stabilitāti, man lika par nedēļu anonīmo komentētāju tēmu atlikt.
Pieņemsim, ka Āboltiņai ir taisnība. Ja ZZS (lasi-Lembergs) nedabūs sev pietuvinātus cilvēkus sev interesējošos valsts uzņēmumos, tad ZZS mēģinās izveidot valdību ar pakļāvīgāku politisku spēku (lasi – SC).
Liriska atkāpe ((lai šāds risks būtu kaut kas vairāk nekā bubulis Vienotības šantažēšanai, būtu jāizpildās vēl vismaz diviem priekšnoteikumiem: 1) ZZS un SC būtu jābūt interesei par kopēju koalīciju [pēc tam, kad valdība būtu kritusi ŠĀDU iemeslu dēļ] un spējai sadalīt konkrētus amatus ; 2) būtu jābūt pārliecībai, ka prezidents valdības krišanas gadījumā par premjera amata kandidātu izvirzītu tieši kādu šo partiju pārstāvi. Man abu šo kritēriju vienlaicīga piepildīšanās šķiet pietiekami mazticama, ka, sorry, Vienotība, ja valsts uzņēmumu nepolitizācija bija jūsu vērtība, tad varējāt jau nu uz to stingrāk pastāvēt.))
Es varu saprast, kā no šīm Vienotības bažām izriet piekāpšanās ZZS amatu sadalē. Man pat šķiet, ka ir labi publiski to tā arī pateikt – sak, atvainojiet vēlētāji, mēs vēlamies nepolitizētus valsts uzņēmumus, bet mums nav koalīcijas partneru, kas šo atbalstītu. Tas ir labāk nekā piekopt strausa politiku, nereaģējot uz žurnālistu jautājumiem vai izliekoties, ka viss ir normāli, tieši tā, kā vajadzēja būt.
Bet tas, ko es nespēju saprast: kas traucē Vienotībai pašai attiecībā uz SAVU amatu kvotu rīkoties atbilstoši savām vērtībām, piemēram, uz attiecīgajiem amatiem sludinot konkursus, nevis pēc ZZS parauga tur liekot savus ielikteņus, kuru zināšanas attiecīgajās nozarēs ir apšaubāmas (paralēli strādājot pie sistēmiska risinājuma šai problēmai)? Lai tad vēlētāji redz, kāda tad starp abām partijām ir atšķirība to reālajā darbībā. Tas taču neapdraudētu valdības stabilitāti?
* * * * * * *
Lai nu kā arī būtu, šī nelielā epizode pamudināja mani aprakstīt savas pārdomas par kādu plašāku tēmu. Proti, par skaidrojumiem “mistiskajām pārmaiņām”, kas notiek ar labu gribošiem cilvēkiem, nokļūstot pie varas.
Domāju, ka paši esat to pamanījuši, jo scenārijs visos laikos ir bijis viens: publiski redzamā daļa sākas ar nevēlēšanos runāt ar žurnālistiem, izvairīšanos no skaidrām atbildēm, aizvien lielākām spējām publiski “nepamanīt” acīmredzamo. Ja uz politiķi tiek “uzspiests”, piemēram, konfrontējot ar atbildību pret vēlētājiem, tad – labākajā gadījumā – no politiķa sāk skanēt rezignētības un bezspēcības retorika (“ko tad nu es viens…” visdažādākajās variācijās), bet sliktākajā – parādās agresīvi, uzpūtīgi toņi un tiek atskaņotas visas primitīvākās priekšteču klišejas (par negatīvismu sabiedrībā, sliktajiem medijiem, darbaļaužu/kvaukšķu nespēju ko saprast, darītājiem un kritizētājiem u.tml.)
Pieņemot, ka šie politiķi joprojām kopumā vēlas dot sabiedrībai ko labu, man šķiet, ka šo pārvērtību cēloņus var izskaidrot šādi:
- nevēlēšanās publiski atzīt savu bezspēcību (vai nekompetenci) cīņā ar iesakņojušos sistēmu.
Jaunais politiķis, uzsākot darbu kādā pašvaldībā, ministrijā vai parlamentā, neienāk vakuumā, kur viņam/i būtu iespēja nojaukt visas desmitgadēm veidojušās prakses un tās uzbūvēt no nulles. Nē, visos gadījumos priekšā ir biedējoša psiholoģiska “gaļas mašīna”, kuras viens no pamatmērķiem ir kā reizi likt šķēršļus personīgām iniciatīvām – pat ja tās ir vislabākās idejas pārvaldes uzlabošanai. Tie ir gan lēmumu pieņemšanas principi un kolektīva spiediens politisko partiju iekšienē (piemēram, kurā brīdī politiķis drīkst/nedrīkst publiski paust savu atšķirīgo viedokli par partijas darbu), gan sadarbības prakses ar citām partijām (piemēram, totāli slepenās koalīcijas padomes un politiskie barteri kā dziļi iesakņojušās parādības), gan sistēmas inerce pašvaldībās un ministrijās (kuras mainīšana prasa ļoti dziļas zināšanas par attiecīgo nozari no ministriju politiskajiem pārraugiem), gan arī ietekmīgās intereses katrā no nozarēm, kurām ir neizdevīga status quo maiņa un kas ir gatavas publiskam skandālam katru reizi, kad kāds šīs intereses apdraud.
Es daļai no šīm problēmām pieskāros trīs iepriekšējos šī gada bloga ierakstos, tādēļ tagad vēlos vienīgi vēl dažas lietas piebilst par cīņu pret sistēmas inerci. Jā, tā ir reāla. Jā, tā neļaus politiķim izdarīt pilnīgi visu, kas bijis iecerēts. Taču, nē, tā nav nepārvarama. Vissliktākais, ko politiķis var darīt: padoties un pārstāt cīnīties par kādu ideju, kam pats tic, īstenošanu dzīvē. Sistēmas inerce ir arī publiski izskaidrojama parādība – katram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka fundamentāli uzlabojumi kādā nozarē nevar notikt UZREIZ, ka tiem ir vajadzīgs laiks.
Tas, kas ir vajadzīgs sistēmas inerces pārvarēšanai, ir kompetence un griba. Jo kompetentāks ir deputāts/ministrs/ministru biroja darbinieks par kādas nozares attīstības šķēršliem, jo vieglāk cīnīties pret nozares ierēdniecības un speciālo interešu spiedienu atstāt kādā nozarē visu tā, kā ir (kas parasti izpaužas kā visa veida argumentācija – sevišķi juridiska – lai pārliecinātu politiķi, ka vēlamās izmaiņas ir neiespējamas, nevēlamas, neracionālas). Šādos gadījumos politiskajam līmenī tad jābūt pietiekamai kompetencei, lai saskatītu šīs argumentācijas problēmas un gribai virzīties uz priekšu.
Es tiešām uzskatu, ka kompetentai politiskai amatpersonai, kurai ir redzējums, kā sistēma ir maināma, nevajadzētu būt problēmai arī publiski izskaidrot, ka kādi jautājumi “buksē” tādēļ, ka tajos ir spēcīga sistēmas inerce, kuru politiķis gatavojas pārvarēt tādā un šādā veidā.
Bet politiķim, kam nav kompetences vai patiesas vēlmes ko izmainīt, gan ir grūtāk. Sūdzības par sistēmas inerci šāda politiķa izpildījumā izskatītos smieklīgi, jo politiķim nebūs ko atbildēt uz likumsakarīgo jautājumu par to, ko tad īsti viņš/a dara, lai šo inerci pārvarētu.
Diemžēl it sevišķi ministru līmenī tādu, kam nav kompetences sistēmas uzlabošanai, Latvijā vienmēr ir bijis vairākums. Daļēji to izskaidro tas, ka ministru birojos tiek iesēdināti partijai pietuvināti “dunduki” (protams, ne vienmēr – tur mēdz gadīties arī kompetenti cilvēki. Bet reti), kuriem varbūt arī ir aptuvena izpratne par ministrijas darbības jomām, bet nav tā izpratnes līmeņa un gribas, lai “redzētu cauri” nekvalitatīvai sistēmas sargu argumentācijai un stingri iestātos par pārmaiņām. Nav jau brīnums, ja šādos apstākļos arī ministrs ir bezspēcīgs.
Un, manuprāt, tieši apziņa par bezspēcību kaut ko mainīt sistēmā arī noved pie tā, ka ministrs sāk bēgt no atbildēm uz jautājumiem par notiekošo nozarē, sāk atskaņot vecās klišejas par to, ka sabiedrība/mediji koncentrējas tikai uz negatīvo, vēlas par daudz u.tml. Nav brīnums, ka šīs vecās plates sāk skanēt brīžos, kad politiķim ir publiski jāattaisno kaut kādas absurdas (ne)notikušas lietas, ko patiesībā izskaidro sistēmas loģika (vienalga – ministriju vai partiju lēmumu pieņemšanas). Piemēram, K.Šadurskis raidījumā “KNL?” uz nekompetento “darbaļaužu vēstulēm” atsaucās tad, kad bija jāattaisno Lindas Mūrnieces atkārtota apstiprināšana iekšlietu ministres amatā. Skaidrs, ka galvenais iemesls bija tāds, ka Mūrniece varēja saglabāt savu amatu Vienotības 3 partiju bartera rezultātā, jo JL kaut kādu iemeslu dēļ bija svarīgi tieši viņu saglabāt amatā. Bet Šadurska kungs acīmredzot nobijās/nevēlējās to publiski skaidri pateikt un rezultātā atskaņoja frāzi, kas pēc būtības daudz neatšķīrās no Kalvīša valdības laikos dzirdētās augstprātīgās retorikas par “kvaukšķiem”.
- polittehnoloģiskajām klišejām ir reāla ietekme uz pasaules uztveri.
Dažreiz nav vajadzīgs pat tik dziļi “rakt”, lai saprastu, kādēļ varas nomaiņas gadījumā “jaunie, progresīvie” savās publiskajās izpausmēs sāk atgādināt visus iepriekšējos. Tas izpaužas ne tikai retorikā, bet arī izturēšanās modeļos un pat grimasēs. Bet vienkāršībai šeit nofokusēšos tikai uz retoriku.
Esmu pārliecināta, ka daļu no tās īdēšanas par Latvijas sabiedrības īpašo negatīvismu, no politiķiem neatkarīgiem medijiem/nevalstiskajām organizācijām kā visa ļaunā nesējiem, darītājiem nevis runātājiem utt. utt. rada ne jau kādas īpašās atklāsmes, kas piemeklē tikai tos, kas nokļūst pie varas, bet gan parādība, ko nosaukšu par “primitīvo skaidrojumu vīrusu”. Pat ar izcilām spriestspējām apveltīti cilvēki mēdz ticēt visabsurdākajām sazvērestības teorijām. Stipri vienkāršots politisko parādību skaidrojums ir tas pats, kas sazvērestības teorija. Tas dod iespēju, nesasprindzinot savas prāta spējas un dziļi nepētot kādas parādības cēloņus, kontekstu, radīt sevī pārliecību, ka problēmas sakne ir ļoti vienkārša un tā atrodas ārpus paša skaidrotāja.
Situācijas, kad sarežģītas parādības tiek primitīvi “izskaidrotas” ar kaut kādiem no pirksta izzīstiem pseidoargumentiem, mani dzen izmisumā, rada agresiju, vēlmi ķerties pie ķieģeļiem, dakšām un vēl nezin kā. Tas tādēļ, ka ar šādu argumentāciju var cīnīties tikai ilgā izskaidrojošā darbā, piemēram, meklējot datus, lai salīdzinātu situāciju/noskaņojumus/cilvēku vērtības Latvijā ar citām postpadomju valstīm. Bet pat tad, ja šādi dati parāda, ka Latvijas iedzīvotājs ne ar ko būtiski savās attieksmēs pret dzīvi vai politiku neatšķiras no citu mūsu reģiona valstu pārstāvjiem (ar līdzīgu vēsturisku pieredzi), vīrusu apmātajiem tas jau nebūs nekāds arguments. Ja cilvēks vēlas ticēt tam, ka “vaina ir sabiedrības negatīvismā” (=> līdz ar to ir jāmainās sabiedrībai nevis politiķu domāšanai/izturēšanās veidām), tad selektīvi vienmēr ir iespējams tam atrast pierādījumus. Kaut vai kā komentārus pie kāda īpaši izmeklēta interneta raksta (neskatoties uz to, cik tas ir/nav reprezentatīvs, kā arī pat nemēģinot noskaidrot, vai arī citās sabiedrībās par kaut kādām tēmām internetā ir sagaidāma drīzāk gānīšanās nevis racionāla diskusija).
Šādas “formulas” ir tieši tādas pašas lamatas cilvēka domāšanai kā sazvērestības teorijas. Un man pat īsti nesagādā gandarījumi brīži, kad šo formulu propagandētāji paši tām notic, rīkojas atbilstoši savam “skaidrojumam” (piemēram, cīņai ar negatīvismu nopērk savus varbūtējos kritizētājus vai rīko lielas propagandas kampaņas), bet sabiedrības noskaņojumos no tā nekas daudz nemainās, jo … teorija ir bijusi garām. Nesaprotot probēmas cēloņus, to nav iespējams atrisināt.
Par katru no šīm Latvijas politikai raksturīgajām klišejām es būtu gatava “vārīties” stundām. Bet ne šobrīd.
Rezumējot: man šķiet, ka šāda veida pasaules vienkāršošana var būt pat kaitīgāka un lipīgāka nekā medicīniskie vīrusi. Diemžēl tie piedāvā politiķiem tik ērtu veidu, kā interpretēt notikumus un kā izvairīties no atbildības par saviem (ne)darbiem, ka nav viegli pret to cīnīties. Var jau mēģināt atmaskot katru retorikas formulu atsevišķi, dodot datus, alternatīvos vērtējumus, kas palīdz izgaismot problēmas šajos vienkāršojumos, bet tas ir ilgs un laikietilpīgs darbs, kura rezultāts turklāt reti kad ir izsakāms medijiem draudzīgā (lasi – superīsā) formā.
Nav viegli, bet tas ir jādara. Jārada alternatīvi skatījumi uz lietām, – tā, lai politiķiem būtu izvēles iespējas savas pieredzes skaidrošanai. Ne tikai sabiedrībai, bet pašiem sev – jo nelaime nav jau tikai tā, ka politiķi izmanto šādus skaidrojumus savā publiskajā runā, bet arī tā, ka viņi ar šiem domāšanas vīrusiem paši inficējas (plaši izmantota klišeja parasti ir pirmais, kas nāk prātā tad, kad kādai parādībai ir vajadzīgs skaidrojums) un tiem pakārto savu domāšanu un rīcību.
- Vecās sistēmas gravitācijas spēks.
Protams, ka tikpat lielā mērā, cik manis iepriekš minētie divi skaidrojumi, politiķu pārvērtības izskaidro arī tas, ka vecajai sistēmai ir ļoti spēcīgs gravitācijas spēks, kas tiecas katru IEKŠĒJI pārveidot pēc sava “ģīmja un līdzības”. Pat nezinu, vai šo domu vajadzētu kā īpaši izvērst. Tie ir šobrīd jau vispārzināmie psiholoģiskie principi. Piemēram, “slippery slope”, kad sistēma pamazām sevī cilvēku “uzsūc”, no sākuma liekot darīt lietas (vai klusēt par lietām), kas ir nedaudz pret pārliecību, tad jau nedaudz vairāk, vēl vairāk, un tā līdz brīdim, kad ir aizgājis sniega bumbas efekts un politiķis no A ir novēlies vismaz līdz K. Ar katru soli tālāk nonākot lejupejošā spirālē, aizvien grūtāk “no iekšienes” kļūst paskatīties uz sevi no malas un savākt apņēmību sistēmu mainīt. Kognitīvā disonanse, kas daudziem liks mēģināt savu iekļūšanu spirālē attaisnot, patiešām arī ticot tam, ka katrs solis atsevišķi ir bijis situācijas attaisnots un tam nebija labākas alternatīvas. To visu vēl paspilgtina Latvijas partiju vide, kur raksturīga greizsirdīga cits cita uzmanīšana. Arī pārejas procesu izraisīta teju katra cilvēka “raustāmība” (dēļ lielākiem vai mazākiem savu vai savu radinieku pieļautiem pārkāpumiem pārejas laikā vai kaut kādām personiskās dzīves detaļām, kas var tikt kādā brīdī pieminēti).
Diemžēl partiju politika mūsu reģionā gandrīz vienmēr nozīmē nokļūšanu šādā lejupejošā spirālē, kurai pretoties spēj tikai ļoti spēcīgas personības. Tas ne obligāti izpaužas tikai individuāla politiķa līmenī, šādi var notikt ar veselām partijām – skat., kā piemēru šobrīdējo Vienotības “iekšējo asiņošanu” darījumu ar Lembergu rezultātā. Šobrīd, tikai 4 mēnešus pēc vēlēšanām, es teiktu, ka Vienotība jau ir vērtību/principu ziņā Lembergam atdevusi daudz vairāk nekā tikai rokas mazo pirkstiņu.
Vispārinot varu pateikt pat asāk: iesaistoties Latvijas lielo partiju politikā, cilvēks attiecībā uz godīguma, atklātības kritērijiem pakļauj sevi NEIZBĒGAMAM braucienam pa spirāli uz leju.
Es par šo parādību jau iepriekš rakstīju, tādēļ neatkārtošos, bet, manuprāt, šādās situācijās nevajadzētu krist izmisumā, bet būtu jāspēj saskatīt pakāpes. Ja politiķis/partija no A ir nobraukuši līdz G, tad, manuprāt, visai sabiedrībai būtu labi, ja viņi nevis turpinātu slīdēt līdz sistēmas “vidējam līmenim” (teiksim – R), bet tomēr sāktu pretoties sistēmas inercei um mēģinātu kaut vai soli pa solim, bet kārpīties atpakaļ. Un būtu lieliski, ja tieši tas arī no viņiem tiktu gaidīts: nevis pārmetumi, ka nav ideāls (A), bet pieprasījumi skaidrot, ko politiķis/partija darīs, lai būtu labāk.
Man nav un nekad nav bijušas ilūzijas par cilvēku spējām pretoties sistēmai. Tas PATIEŠĀM ir ļoti smagi. Ļoti maz kuram šī spēja nāk dabiski un šādi cilvēki politikā reti kad aizkavējas. Bet katrs politiķis, ja vien ir kompetents, drosmīgs un saglabā vēlmi ko labu izdarīt sabiedrībai, spēj panākt kādas svarīgas izmaiņas sistēmas funkcionēšanā. Ja vien totāli nepazaudē racionālas domāšanas un arī paškritikas spējas, kas traucē novērtēt, kurā lejupejošās spirāles posmā viņš/a šobrīd atrodas un ko vajadzētu darīt, lai kaut vai pa posmu pakāptos uz augšu. Pretējā virzienā vecās sistēmas gravitācijas spēkam, domāšanas vīrusiem. Tā, lai, iespējams, ļoti ilgā un grūtā ceļā panāktu tādas izmaiņas sistēmas funkcionēšanā, kas vairs neļautu labu gribošiem politiķiem krist gluži tik dziļi.