Raksts

Pārvarēt nulles punktu


Datums:
19. jūnijs, 2007


Autori

Rihards Pīks


Foto: Jonny Hunter

Vienkāršots Konstitucionālā līguma teksts, iespējams, būs tā cena, kas viseiropeiskāk noskaņotajām ES dalībvalstīm būs jāsamaksā, lai Eiropas kuģis izkustētos no nulles punkta.

Pēc tikšanās ar Polijas līderiem Francijas prezidents Nikolā Sarkozī 14.jūnijā izteica pārliecību, ka Eiropas Savienības (ES) valstu vadītāju samitā tiks panākta vienošanās par “vienkāršotu līgumu”, kas aizstās Eiropas Konstitucionālo līgumu un izkustinās Eiropu no divus gadus ilgas krīzes. Tomēr jautājums par to, kuras Konstitucionālā līguma daļas un idejas tiks pārņemtas šajā “vienkāršotajā līgumā”, bet kuras paliks aiz strīpas, paliek atklāts. Vācijas prezidentūras pārstāvji izteikušies, ka diskusijas par jūtīgākajiem jautājumiem tiek atstātas uz 21. un 22. jūnija sanāksmi Briselē.[1]

Galvenās domstarpības sarunās gaidāmas saistībā ar balsošanas sistēmu Eiropas Savienības Ministru Padomē, proti, attiecībā uz iespējamo prasību pārskatīt dalībvalstu balsu sadalījumu, kas nepieciešams vairākuma lēmumu pieņemšanai. Tāpat Lielbritānija un arī citas dalībvalstis varētu protestēt pret pāriešanu no vienbalsības principa lēmumu pieņemšanā uz vairākuma balsojumu vairākās jūtīgās jomās, piemēram, tieslietās un iekšlietās.

Pirms analizēt atsevišķu dalībvalstu prasības ir jāuzdod visaptverošāks jautājums — vai vienkāršotais līgums padarīs Eiropas Savienību vienotāku, pārskatāmāku, dinamiskāku lēmumu pieņemšanā un konkurētspējīgāku globālajā pasaulē? Vai arī tas radīs “caurumus”, kuri kalpos par pamatu spēka pozīciju demonstrēšanai un dalībvalstu savstarpējiem ķīviņiem par ietekmi, tādējādi paildzinot saimniecisko un politisko stagnāciju kontinentā?

Jautājums par Konstitucionālā līguma likteni manā izpratnē ir eksistenciāls tests ES spējai būt aktuālai un pievilcīgai saviem pilsoņiem, vienlaikus nostiprinot pozīcijas iepretim tādiem attīstības reģioniem kā Ķīna, Indija, ASV, Krievija un tālākā perspektīvā — arī Latīņamerika. Tāpēc kā bijušais Eiropas Konventa loceklis un tagadējais Eiropas Parlamenta Konstitucionālo lietu komitejas loceklis es noteikti atbalstu Konstitucionālā līguma pārņemšanu pēc iespējas pilnīgākā veidā.

Konstitucionālais līgums tapa vienā no demokrātiskākajiem forumiem Eiropas vēsturē — Eiropas Konventā. Konventā bija plaši pārstāvēti gan nacionālo parlamentu deputāti un valstu valdību pārstāvji, gan eiroparlamentārieši un Eiropas Komisija, gan vecās un topošās ES dalībvalstis (to vidū arī Latvijā), gan Eiropas labākie konstitucionālie juristi un pilsoniskā sabiedrība, gan arī mediji un jaunieši. Neviens iepriekšējais Eiropas līgums nav ticis izstrādāts tik demokrātiskā veidā un garā. Grūti iedomāties starpvaldību līguma izveides procedūru, kas būtu vēl reprezentatīvāka un atklātāka.

Vērts atcerēties, ka Konstitucionālo līgumu ar savu parakstu jau apstiprinājušas visas ES dalībvalstis, un 18 no 27 dalībvalstīm to ratificējušas saistošos referendumos, atbilstoši katras valsts konstitucionālajai iekārtai un tradīcijām. Cienot franču un nīderlandiešu vēlētāju teikto „nē”, jāciena arī spāņu, luksemburgiešu, vāciešu, latviešu un maltiešu „jā” Konstitucionālajam līgumam.

Tomēr debates ES Padomes pasludinātā pārdomu perioda laikā un Vācijas prezidentūras konsultācijas ar valstu oficiālajiem pārstāvjiem parādījušas, ka izredzes panākt visu ES valstu vienošanos par atbalstu pilnam un negrozītam līguma tekstam ir niecīgas. Šobrīd būtu naivi ticēt šādam politiskajam brīnumam. Kādas ir alternatīvas? Kādas manevra iespējas ir Vācijas kanclerei Angelai Merkelei un citu ES dalībvalstu vadītājiem, lai izkustinātu Konstitucionālo līgumu no nulles punkta?

Pirmkārt, Merkele varētu piedāvāt mainīt līguma nosaukumu, atsakoties no „konstitūcijas” par labu kādam mazāk ambiciozam, emocionālam un jūtīgam terminam. Konstitūcija kā termins, kas starptautiskajās un konstitucionālajās tiesībās tiek attiecināts uz valstiskiem veidojumiem, ir īpaši grūti „pārdodams” Anglijā, Polijā un Čehijā — valstīs, kas vēl nav ratificējušas Konstitucionālo līgumu un kurās jūtama visasākā politiķu un vēlētāju pretestība. Arī Francijas “nē” kampaņas veidotāji mēdza norādīt uz līguma nosaukuma neatbilstību tā saturam, argumentējot, ka šī ir garākā un sarežģītākā konstitūcija pasaulē. Atteikšanās no konstitūcijas kā termina, bet ne kā idejas, varētu veicināt līguma raitāku virzību tieši šajās problēmu valstīs.

Otrkārt, lai panāktu Lielbritānijas atbalstu, Vācijas prezidentūra varētu izskatīt iespēju atteikties no Pamattiesību hartas iekļaušanas vienkāršotā līguma tekstā. Tomēr tik prozaisks scenārijs ir maz ticams, jo Pamattiesību harta ir svarīga vairākām citām dalībvalstīm, kuras, iespējams, cīnīsies par kompromisa variantu. Pamattiesību harta varētu tikt pievienota kā papildus protokols. Līguma tekstu un hartu varētu sasaistīt ar vienu atsauces pantu, kā piedāvājuši atsevišķi EP Konstitucionālo lietu komitejas deputāti. Valstis, kam dažādu iekšpolitisku un ekonomisku apsvērumu dēļ grūti Pamattiesību hartu pieņemt kā saistošu, varētu saņemt laikā ierobežotu atbrīvojumu (opt-out) no tās piemērošanas.

Treškārt, jaunajam vienkāršotajam līgumam jāpievieno papildu deklarācija par dalībvalstu apņemšanos izveidot vienotu enerģētikas politiku, tādējādi sniedzot politisku atbalstu Eiropas Savienības svarīgākās problēmas risināšanai. Kā īpaši būtisku šo jautājumu atzinusi Eiropas Komisija, tas ietverts Berlīnes deklarācijā un nosaukts par prioritāti arī vairākās Eiropas Parlamenta rezolūcijās, tostarp —rekomendācijās ES Padomei pirms jūnija samita. Dalībvalstīm jāatzīst fakts, ka esošais Konstitucionālais līgums, kas divus gadus bijis iesaldēts, pilnībā neatspoguļo 21. gadsimta ģeopolitisko reālitāti, kurai pamatā ir ideja par pasaules enerģijas resursu un to piegādes infrastruktūras kontroli. Vēlāk, pēc līguma apstiprināšanas un dalībvalstīm vienojoties var domāt arī par kopējās enerģētikas politikas iestrādāšanu pašā līguma tekstā.

Tomēr ir vairāki Konstitucionālā līguma elementi, kurus nekādā gadījumā nevajadzētu mainīt. Kanclerei Merkelai nevajadzētu padoties Polijas spiedienam atsākt debates par balsošanas kārtību ES Ministru Padomē, Čehijas uzstādījumam par Eiropas Savienības Ārlietu ministra, ES Padomes prezidenta, ES karoga, himnas un moto izslēgšanu no līguma teksta un Lielbritānijas pozīcijai, ka ES nav piešķirama atsevišķa juridiskā personība. Šeit būtu ieturama stingra pozīcija, jo citādi smalki kalibrētais kompromiss, kas tika panākts Eiropas Konventā un iepriekšējā starpvaldību konferencē, tiktu izjaukts. Pastāv risks, ka atsākot debates par balsošanas mehānismu, citas valstis sāktu sev pieprasīt papildus labumus, un atvērto Pandoras lādi vairs nebūtu iespējams aizvērt.

Īpaši vēlos izcelt Kopējās ārējās un drošības politikas nozīmīgo lomu konstitucionālā līguma kontekstā. Ņemot vērā globālo konkurences situāciju pasaulē, tikai dinamiskāka ES reakcijas spēja un efektīvāka lēmumu pieņemšana ES ārējās attiecībās var nodrošināt Eiropai pienācīgu vietu starptautiskajā arēnā. Tādas epizodes, kā, piemēram, Krievijas naftas un gāzes blokādes ES valstīm, konkurējoši cauruļvadu izbūves projekti, „bronzas karavīra” izraisītie incidenti [Igaunijā] vai debates par Kosovas statusu parāda, ka Eiropai nepieciešams runāt vienā balsī, un nepieciešams konkrēts mehānisms, kā šo balsi nostādīt. Šajā sakarā stingri atbalstāma iniciatīva par Eiropas Savienības Ārlietu ministra posteņa izveidi. ES Ārlietu ministrs uzņemtos šo kordiriģenta lomu, saskaņojot dažādu dalībvalstu pozīcijas un piedāvājot vienotu Eiropas skanējumu.

Šonedēļ paredzētajai dalībvalstu līderu sanāksmei jābeidzas ar vienošanos par Konstitucionālā līguma pārstrādes kalendāru. Portugāles prezidentūrai vajadzētu sasaukt starpvaldību konferenci, kurā valstis panāktu kompromisu par līguma tekstu, ņemot vērā līdz tam brīdim notikušo referendumu rezultātus un prognozes par apstiprināšanas gaitu citās ES valstīs. Pārstrādāts un vienkāršots Konstitucionālā līguma teksts, iespējams, būs tā cena, kas viseiropeiskāk noskaņotajām dalībvalstīm būs jāsamaksā par to, lai Eiropas kuģis izkustētos no nulles punkta.
Eiropas Savienība nevar atļauties vēl vienu kļūmīgu izgāšanos, vēl divus bezvēja gadus. Lai arī mēs saprotam, ka Konstitucionālā līguma pašreizējais teksts ir visoptimālākais kompromiss, prasot visu, mēs varam visu arī pazaudēt. Uz Angelas Merkelas un dalībvalstu vadītāju pleciem gulstas liela atbildība. 2007. gada jūnija lēmumi Briselē var izšķiroši ietekmēt mūsu kontinenta attīstības gaitu vēl tālā nākotnē. Latvijas interesēs ir atbalstīt pēc iespējas pilnīgāka Konstitucionālā līguma pieņemšanu un cīnīties par katra tajā ierakstītā principa saglabāšanu. Tajā pat laikā mums jābūt gataviem upurēt atsevišķas teksta daļas, lai saglabātu būtiskāko.

[1] AFP, Constitution: Berlin garde les points les plus “chauds” pour le sommet, 14.06.2007.


Centre for European Reform

ES Konstitūcija

European Policy Centre

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!