Foto: Rolands
Priekšvēlēšanu laikā politiskās partijas apciemo vēlētājus, aktīvi atbild uz viņu jautājumiem, reklāmās stāsta par labajiem darbiem un cenšas iekļūt masu medijos, kas pastāstītu par viņu – labo cilvēku – mūža un darba gaitām. Arī partiju programmās atrodami solījumi rūpēties par informācijas atklātību, caurspīdīgumu un citām demokrātijai raksturīgajām lietam. Tāpēc vismaz teorētiski žurnālistam šobrīd nevajadzētu īpaši ilgi gaidīt, kamēr kādas politiskās partijas pārstāvji sagatavos atbildes uz mediju interesējošajiem jautājumiem. Tomēr izrādās, ka patiesībā viss notiek pavisam savādāk.
Portāla politika.lv uzdevumā aizvadītā mēneša laikā centos sagatavot rakstu sēriju par to, kurus pirms pagājušajām vēlēšanām dotos solījumus partijas izpildījušas, kurus aizmirsušas un kurus vismaz centušās pildīt. Tāpat partijām tika lūgts izklāstīt savus apsvērumus, kāpēc ar solījumu izpildi tik slikti vedies. Katrai no 7.Saeimā ievēlētajām partijām jūlija vidū vai augusta sākumā tika nosūtīti vairāki jautājumi, kas balstīti uz partiju 1998.gada priekšvēlēšanu solījumiem ar laipnu lūgumu atbildes atsūtīt nedēļas laikā. Pirmais šo lūgumu izpildīja Latvijas ceļš, kas patiešām uz jautājumiem atbildēja vienas nedēļas laikā. Pārējās divas valdības partijas – Tautas partija un Tēvzemei un Brīvībai/LNNK (TB/LNNK), kurām pirmajām tika nosūtīti jautājumi, atzina, ka nedēļa pagājusi dažādos darbos, bet nākamo septiņu dienu laikā atbildes noteikti sasniegšot žurnālistu. Tautas partijai solījumu turēt izdevās.
Jāpiebilst, ka likums, kas nosaka, kā un kad iestādēm jāsniedz atbildes uz iedzīvotāju jautājumiem, atbildēšanai ir dots divu nedēļu termiņš, bet, ja jautājums ir grūtāks, atbildes jāsagatavo mēneša laikā. Protams, šis pašu politiķu pieņemtais likums partijām nav saistošs – to jāievēro tikai ierēdņiem un pašvaldību darbiniekiem. Taču domājams, ka likuma mērķis bija nospraust vadlīnijas komunikācijai starp sabiedrību un varu. Tāpēc līdz ar Tautas partijas atbilžu saņemšanu būtībā var likt punktu stāstam, kā politiķi ievēro pašu nospraustās vadlīnijas.
Pārējā raksta daļa attiecas uz stāstu par to, kā šīs vadlīnijas tiek aizmirstas un atbildes netiek sniegtas. Trešajā nedēļā kopš jautājumu nosūtīšanas sākās patiešām interesanta un pamācoša žurnālista un partijas preses cilvēku komunikācija. Vispirms par saziņu ar trešo varas partiju – TB/LNNK.
Tātad, partijas preses sekretārs vispirms solīja, ka atbildes tūlīt, tūlīt tikšot nosūtītas, teica, ka tās jau sagatavotas, bet kaut kas aizkavējies, tad atkal atgadījās kāda ķibele, līdz pienāca brīdis, kad preses sekretārs vairs mobilo telefonu necēla, uz īsziņām atbildēja ar jauniem solījumiem, līdz beidzot pazuda pavisam. Kā vēlāk izrādījās – devies atvaļinājumā, bet citi atbildes rakstīt nav gribējuši. Tāpēc arī lasītājam neizdevās uzzināt, kāpēc, piemēram, nav izpildīts tēvzemiešu solījums par veselības aprūpes sistēmas sakārtošanu.
Līdzīga regulāra sazināšanās sekoja ar apvienības Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) preses sekretāru, kurš arī baroja mani ar solījumiem un atvainojās par kavēšanos ar atbildēm. Kad kopš jautājumu nosūtīšanas bija pagājis jau mēnesis, neatlika nekas cits, kā izmantot draudu stratēģiju, norādot – ja stundas laikā atbilžu nebūs, rakstu nāksies publicēt bez partijas viedokļa. Lieta kļuva arvien interesantāka – izrādījās, ka partijas preses pārstāvis pazaudējis manus jautājumus un atbildes sagatavojis uz citiem. Kad šis pārpratums atklājās, preses sekretārs patiešām mobilizēja sevi darbam un atbildes, kuras nesekmīgi centos iegūt veselu mēnesi, tapa vienas dienas laikā. Turklāt korektas un izsmeļošas atbildes.
Turpinot rakstu sēriju, izrādījās, ka PCTVL nav vienīgā partija, kura pamanās pazaudēt žurnālistu uzdotos jautājumus. Līdzīgi gadījās arī Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai – jautājumi noklīda pa ceļam no partijas Saeimas frakcijas uz partijas biroju. Kad nosūtīju tos atkārtoti, nu jau tieši partijas birojam, saņēmu atbildi, ka zinošāki par solījumu izpildi tomēr esot Saeimas frakcijas cilvēki, un beidzot pēc vairāku nedēļu klapatām atbildes izdevās saņemt.
Tik laimīgas beigas nav stāstam par Jauno partiju, no kuras atbildes gaidu vēl šodien. Nu jau izjukušās partijas līderis Ainars Šlesers uzdotos jautājumus pamanījās pazaudēt pat divas reizes un uz trešo reizi nosūtītajiem jautājumiem atbildes nav joprojām.
Jāatzīst, ka šī nav pirmā reize, kad kā žurnāliste nevaru saņemt atbildes uz jautājumiem. Iepriekš nerunīgāki bijuši ierēdņi vai dažāda līmeņa amatpersonas, kurām jāsniedz skaidrojumi par kādu šaubīgu rīcību, valsts vai pašvaldības naudas izlietojumu vai iespējamu interešu konfliktu. Partijas un politiķi parasti nebija skubināmi kaut ko komentēt, vērtēt vai atbildēt. Tāpēc šī rudens pieredze ļauj izdarīt secinājumus, ka partijas nav pieradušas atbildēt uz nestandarta jautājumiem un nav gatavas sniegt savas darbības vērtējumu. Partijas ir gatavas komentēt to, ko izdarījuši citi, ir gatavas stāstīt par nākotnes iecerēm un diskutēt par programmām, bet nav gatavas detalizēti vētīt padarīto. Tas varbūt tāpēc, ka padarītā ir reizes desmit mazāk nekā solītā. Varbūt tāpēc, ka arī šī gada partiju priekšvēlēšanu solījumi ir tikpat krāšņi kā pirms četriem gadiem dotie, un tāpēc, ka trūkst vīrišķības atzīt — nedz iepriekšējie, nedz šie solījumi nav doti, lai tos izpildītu, bet gan lai pārliecinātu vēlētāju tieši vēlēšanu brīdī.