Neatkarīgā rīta avīze, 06.04.2002.

Politiskā socioloģija iedala partijas divās pamatgrupās.

Vienas ir tā sauktās Weltanshauungs-Partei, kuras radītas noteiktām ļaužu grupām un orientējas uz kādu šā slāņa materiālu mērķu vai abstraktu pasaules uzskata principu īstenošanu. Otras ir Patronage-Partei, kuras vajadzīgas, lai nodrošinātu partiju vadītājiem tikšanu pie varas. Partiju attiecības ar sabiedrību liecina, ka starp varas partijām Latvijā vairs ir tikai savu līderu patronāžas partijas.

Partiju raksturs nosaka arī to attiecības ar naudu. Tādā garā tagad viena – puslegāla valsts naudas (arī administratīvo resursu, dienesta informācijas u.tml. izmantošana) pievākšanas kanāla vietā tiek veidoti divi kanāli – legālais partiju finansējums, saglabājot arī puslegālās iespējas taisīt partiju kasi uz valsts rēķina.

Ir smieklīgi mainīt finansu noteikumus, nedomājot par varas iegūšanas motivāciju. Tikpat smieklīgi, cik smieklīgi būtu maksāt zaglim algu tikai ar pamatojumu – tagad nezags. Partijas jūt, ka pašu liekulības dēļ tikušas sev nedabiskā stāvoklī, un tāpēc arī slēpj savus ienākumus.

Pasaules uzskata partijas pamatoti domātu, ka viņu ievēlēšanu nosaka to pārstāvētā cilvēku slāņa sociālais (!) svars sabiedrībā. Gribam vairāk naudas, vairojam šo slāni. Latvijas varas partiju kampaņām atvēlētā nauda pēdējā laikā netiek tērēta, lai pierādītu organizācijas vērtību un prasmi, bet lai piekukuļotu sabiedrību (ar solījumiem, ar apziņas masāžu, ar pēkšņiem pienākuma vai labdarības uzplūdiem…). Iznāk, ka tieša valsts finansējuma gadījumā nodokļu maksātāju līdzekļi faktiski tiek tērēti, lai muļķotu vēlētājus. Partiju būtiskā konkurence nerit sabiedrībā, bet šaurā politisku un ekonomisku interešu telpā. Ja partijās ir apmēram viens procents ļaužu, tad šo partijām nozīmīgo interešu telpu šobrīd apdzīvo ne vairāk kā divi trīs procenti. Pilnīgi iespējams – ekonomiskie partiju situācijas noteicēji jūt, ka politiskā vara ir nolietojusies un nav vairs to vērts, kā kādreiz. Partijas krīt histērijā un sāk skatīties uz pārējo 97% kabatām. Pateicoties esošai partiju pašmotivācijai – visai tukšām kabatām.

Ja partiju līdzekļi maksimāli un legāli veidotos no to ļaužu līdzekļiem, kuru intereses šīs partijas tieši pārstāv, tad nebūtu jākaunas no finansu caurspīdīguma un jāpataisa partiju nauda par partiju mazvērtības kompleksu. Šajā sakarā arī par korupciju jādomā nevis no cīņas viedokļa, bet gan – kā organizēt šīs naudas plūsmas tā, lai korupcija nebūtu vajadzīga. Tas ir iespējams un pat vēlams gadījumā, ja nauda, kas šobrīd stāv aiz partijām, ir saistībā ar Latviju centrtiecīga, nevis centrbēdzīga. Manuprāt, Latvijas uz savām kājām stāvošā biznesa smadzenēm jau vajadzētu būt tiktāl nobriedušām, lai saprastu: ja pašreiz dominējošās taktiskās investīcijas politikā (atsevišķu lietu lobisms, maksāšana ar nolūku – lai liek mierā, lai netraucē…) un to līdzšinējais stils turpinās uzturēt politisku provinciālismu, tad agri vai vēlu tas sāks kaitēt šā biznesa prestižam un konkurētspējai. Uzkrātais kapitāls ļauj domāt par citu prestiža līmeni, un tas ir saistīts arī ar stratēģisku apsvērumu noteiktām investīcijām politikā. Lai nebūtu tā, ka šā biznesa interešu laukā kapitāls reprezentē pozitīvo potenciālu, bet politika – muļķu zemi. Šaubos, vai pati politika bez ārēja spiediena apmaksās šādu stratēģiju no valsts kases. Šaubos arī, vai šo spiedienu radīs pie sadales principa arvien pieradinātās plašās masas (tostarp skolotāji, ārsti un citi inteliģenti). To varētu sākt darīt cilvēki, kuri te vēlas radīt savam stāvoklim atbilstošu vidi ne tikai aiz savas sētas. Tad viņu investīcijas politikā ne tikai atbilstu viņu interesēm, bet būtu produktīvas arī sabiedrībai.

Varbūt tas, ko te saku, skan ciniski, taču neko jaunu neizdomāju. Procesa motivācijai neatbilstoša regulējoša sistēma, lai cik ideāla tā arī būtu, ir mazāk efektīva nekā sistēma, kurā optimāli izmantotas dabiskās situācijas pozitīvās iespējas. Latvijas partijas neturas ne pie anglosakšu, ne kontinentālās partiju finansēšanas kārtības. Partiju finansēm pievērstās jaunās juridiskās normas ir kārtējais lohu modelis, kurā ierakstīts tikai tas, ko partijniekiem labpatīk redzēt. .

Savukārt politiskie subjekti dalās trijās kategorijās: masa (tauta), elektorāts un pilsoņi. Masa domā vēlēšanu dienā un klausa tehnoloģijām; elektorātam ir savs, pārsvarā kandidāta izskatā, seksīgumā, runas manierē utt. balstīts viedoklis; pilsoņi salīdzina partiju programmas un padarīto. Par partiju finansēšanu būtu jālemj tiem, kuri no tiesas spēj būt pilsoņi, un jāizslēdz jelkāda tieša un netieša partiju finansēšana (arī no valsts puses), ja partijas savā darbībā (ieskaitot kampaņu) neapelē pie pilsoņiem. Jo – viss maksā to, ko maksā. Partijām ir jau daudz maksāts, tātad – var prasīt, lai tās atmaksā ar valsts kvalitāti.