Foto: Holly
Pašreizējā likuma nepilnībā ir vesela virkne citu nepilnību, kas var eksplodēt nākamajā vēlēšanu kampaņā. Neskatoties uz to, ka politiķiem tās ir labi zināmas, likumu korekciju izstrādē nākamā gada kampaņai vēl nav sākta.
Šonedēļ aprit pusgads pēc pašvaldību vēlēšanām. Janvārī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs paziņos par partiju deklarāciju pārbaudes rezultātiem. Pēc 6 mēnešiem sāksies jaunā priekšvēlēšanu kampaņa, pēc 10 mēnešiem būs nākamās Saeimas vēlēšanas.
Kāda varētu izskatīties nākamā vēlēšanu kampaņa? Ja nemainītā veidā paliek spēkā pašreizējais regulējums, tad vienīgais, ko var droši pateikt: tā būs dārga. Uz reklāmām vien partijām būs legāli ļauts tērēt ap 570 000 latu. Pašvaldību vēlēšanu kampaņas tendences rāda, ka, blakus partiju legālajiem izdevumiem, būs arī nelegālie: piemēram, vēl plašāka mediju satura pirkšana. Diezgan ticami ir pat atklāti likuma pārkāpumi – gan no partiju, gan no mediju, gan no tā saucamo „trešo personu” puses, – jo likumos noteiktās sankcijas ir nesamērojamas ar to ieguvumu, kuru var gūt no likumu ignorēšanas.
Visas šīs problēmas var risināt. Šim nolūkam vairs nav nepieciešams izvērsts jauns likuma regulējums, bet pietiktu ar salīdzinoši niecīgām korekcijām. Taču katastrofāli trūkst politiskās gribas šīs izmaiņas veikt. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, kas atbild par priekšvēlēšanu kampaņu regulējumu, ir vairākas reizes solījusi pārskatīt līdzšinējo regulējumu, taču līdz pat šim brīdim nekas konkrēts nav izdarīts.
Deflācija partiju tēriņos?
Viena no nozarēm, kur Latvijas ekonomikas kritums ir bijis īpaši jūtams, ir reklāmas tirgus. Mediji šobrīd ir gatavi pārdot reklāmas par ievērojami zemākām cenām nekā pirms dažiem gadiem.
Vienlaicīgi partijām legālā ceļā iegūt finansējumu priekšvēlēšanu kampaņām ir kļuvis sarežģītāk– pilsoņiem vienkārši nav brīvas naudas, ko varētu ziedot pat tad, ja pretī viņi iegūt kādus nelegālus labumus. Un ievērojot to, ka Latvijā partijas joprojām netiek finansētas no valsts budžeta, partijām iespēja piesaistīt vairākus simtus tūkstošus latus godīgā ceļā, neuzņemoties korumpējošus nosacījumus, ir kļuvusi teju par utopiju.
Šādos apstākļos tik augsti partijām atļauto tēriņu „griesti” ir destruktīvi. Šobrīd tie ir vairākas reizes augstāki nekā 2006.gadā tikai viena argumenta dēļ: starplaikā strauji auga politisko reklāmu cenas. Tagad reklāmas cenas ir kritušās – partijas var iegādāties lielu reklāmas apjomu par zemāku cenu. Taču augstie tēriņu „griesti” tās spiež meklēt jebkādas iespējas savākt ar likumu atļauto finansējumu, jo pretējā gadījumā konkurējošās partijas var tās „nospiest” ar savu kampaņu masīvumu.
Likumā noteikto tēriņu „griestu” apmērs ir piesaistīts vidējās algas izmaiņām Latvijā. Diemžēl 2010.gadā par pamatu partijām atļautajām tēriņu summām tiks ņemti paša „treknākā” – 2008.gada – vidējais algas līmenis, kas arī izskaidro, kādēļ nākamgad kampaņas būs dārgākas nekā šogad. Būtu tikai likumsakarīgi, ievērojot pārmaiņas Latvijas ekonomikā, pārskatīt arī partijām atļauto tēriņu lielumu. Pretējā gadījumā mēs nonākam tur, kur bijām jau agrāk: partijām atļauts izvietot milzīgu reklāmas daudzumu, kas tām izmaksā dārgi, bet sabiedrībai – vēl dārgāk.
Augsti tēriņu griesti jau nav tikai partiju problēma. Par „cenu”, ko partijas ir samaksājušas par saņemtajiem ziedojumiem reklāmu finansēšanai, galu galā norēķināsies visa sabiedrība. Šī cena ir neprofesionāli partiju ielikteņi („kasieri”) valsts un valsts uzņēmumu amatos, kuru galvenā misija ir vai nu daļu no saviem ienākumiem legālā ceļā ziedot partijai vai arī, atrodoties amatā, meklēt iespēju „shēmām”, kā netiešā veidā papildināt partiju kases. Sabiedrība maksā arī ar to, ka šāda sistēma sniedz „dabiskas” priekšrocības tām partijām, kas ir īpaši nekritiskas pret to finansēšanas avotiem un darba metodēm, – tās vienmēr Latvijas apstākļos piesaistīs vairāk finansējuma nekā tās partijas, kurām ir kaut puslīdz godīgi darbības principi. Var droši teikt, ka šāda sistēma atražo pati sevi, turpinot darboties nedaudzu, Latvijas apstākļiem ļoti bagātu un ne sevišķi godīgu cilvēku interesēs.
Regulējuma nepilnību dziļumbumbas
Abstrahējoties no partijām atļautā tēriņu apjoma, pašreizējā likuma nepilnībā ir vesela virkne citu nepilnību, kas var eksplodēt nākamajā vēlēšanu kampaņā. Vēsturiskas paralēles tālu nav jāmeklē: piemēram, atsevišķi „trešo personu” izvietoto reklāmu pilotējumi 2005.gada vēlēšanās izvērsās par plaša mēroga pozitīvisma kampaņām 2006.gadā. Tikai pateicoties šo kampaņu veicēju bravūrai un nekaunībai, viņi nepamanīja, ka no tiesiskā viedokļa ir atšķirība starp pirmajiem slēptajiem pilotējumiem un neslēptu sabiedrisko organizāciju dibināšanu ar pamatmērķi iepludināt kampaņā papildus naudu. Ja nebūtu šādas bravūras, KNAB, iespējams, nekad arī nebūtu saikni starp partijām un attiecīgajām sabiedriskajām organizācijām pamanījis, un tagad tām nebūtu jātiesājas par simtu tūkstošiem un pat miljonu lielajiem uzrēķiniem.
Saeima, 2008.gada vidū un 2009.gada sākumā mainot priekšvēlēšanu kampaņu un aģitācijas regulējumu, labi apzinājās, kas ir tie jautājumi, kas ir palikuši „atvērti”. Taču tādēļ, ka ar šiem grozījumiem likumos tika ienests pamatīgs jauna regulējuma apjoms, deputāti vienojās izvērtēt, kā šis regulējums darbosies uz pašvaldību vēlēšanām un tad to koriģēt.
Jau tobrīd bija skaidrs, ka būs jāpārskata visai plašs jautājumu spektrs: piemēram, vai KNAB savlaicīgas kontroles iespējas pār kampaņas likumu ir pietiekamas? Vai noteikt uz politisko reklāmu izvietošanu internetā tos pašus nosacījumus, kas jau ir attiecināmi uz tradicionālajiem medijiem (tā, lai ne tikai tradicionālajiem medijiem būtu pienākums pirms vēlēšanām savlaicīgi paziņot reklāmas izcenojumus un sūtīt KNAB reklāmas līgumus)? Vai ir attaisnojusies vairāku partiju izdevumu kategoriju izņemšana no partiju tēriņu griestiem (kuras rezultāts ir, piemēram, tāds, ka izmaksas masu pasākumiem tajos nav jāskaita)?
Analizējot 2009.gada vēlēšanu pieredzi, šobrīd ir skaidrs, ka problēmu loks ir plašāks un to varbūtējais destruktīvais efekts var būt dziļāks. Piemēram, joprojām nav noteiktas atturošas sankcijas trešajām personām vai medijiem, kas ignorē likumos noteiktos pienākumus (piemēram, medijiem – sūtīt reklāmas līgumus KNAB vai savlaicīgi publicēt reklāmas izcenojumus). Par milzu problēmu atkal ir kļuvusi slēptā reklāma, kad partija vai tās pārstāvji apmaksā sev izdevīgu informāciju medijā, bet medijs nenorāda, ka par šo informāciju ticis maksāts. Diemžēl, neskatoties uz pozitīvajām tendencēm 2005. un 2006.gadā, šī problēma ir krīzes ietekmē atgriezusies – pat neskatoties uz to, ka partijas var uz legālajām reklāmām tērēt ievērojami augstākas naudas summas. Protams, ka slēptā politiskā reklāma arī pēc pašreizējā regulējuma ir uzskatāma par likuma pārkāpumu, taču sodi par to ir simboliski. Vērojot situāciju Latvijas mediju tirgū – kad mediju reklāmas nodaļas jau atklāti piedāvā līdzīgus „pakalpojumus”, ir skaidrs, ka uz 2010. gada vēlēšanām šāda prakse var kļūt vēl daudz izteiktāka. Slēptā reklāma kā priekšvēlēšanu kampaņas paņēmiens grauj taisnīgu vēlēšanu norisi tik pat lielā mērā, cik partiju finansēšanas nosacījumu pārkāpumi, tādēļ jau sen ir laiks šādus „pakalpojumus” kriminalizēt.
Nekustās
Neskatoties uz to, ka politiķiem pašreizējā regulējuma nepilnības ir labi zināmas, likumu korekciju izstrādē nākamā gada kampaņai vēl nav sākta. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija septembra sākumā uzklausīja gan Sabiedriskās politikas centra “Providus,” gan KNAB skatījumu uz nepieciešamajiem labojumiem un solīja „tuvākajā laikā” atsākt darbu pie šie likumiem. Laika līdz brīdim, kad būs jau par vēlu ko mainīt, kļūst ar katru dienu mazāk.
Iemesls, kādēļ vajadzīgo grozījumu vēl nav, vienmēr ir viens un tas pats: politisko partiju un priekšvēlēšanu kampaņu jautājumi ir politiski jūtīgi. Partijām ir sarežģīti par tiem vienoties. Tādēļ šobrīd „gaisā pakārti” ir ne tikai paši steidzamākie, jau līdz nākamajai kampaņai atrisināmie jautājumi, bet arī tie, kas būtu svarīgi ilgākā laika perspektīvā.
Šajā ziņā ļoti raksturīgs ir stāsts par Tieslietu ministrijas darba grupas izstrādāto likumprojektu, ar kuru partijām tiktu piešķirts valsts finansējums. Tas jau kopš aprīļa gaida savu vietu Ministru Kabineta darba kārtībā (vairākas reizes ar tieslietu ministra lēmumu tiekot atsauktam) – pēdējās ziņas par šī likumprojekta likteni ir atrodamas Ministru Kabineta komitejas sēdes protokolā[ 1 ], ar kuru tika uzdots to iesniegt uz 1.decembra MK sēdi, kas tā arī nenotika. Starplaikā ministri gan ir pamanījušies šo likumprojektu nošķirt no to pavadošajiem grozījumiem priekšvēlēšanu aģitācijas regulējumā un citos likumos (grozījumi būtu uzlabojuši KNAB iespējas kontrolēt kampaņu likumību, skaidri aizlieguši slēptās reklāmas, ierobežojuši partiju izvietoto reklāmu apjomu, u.tml.) Bez šiem grozījumiem valsts finansējuma piešķiršanai politiskajām partijām nebūs lielas jēgas. Publiskas argumentācijas, kādēļ tas tā ir darīts, nav.
Neskaidru iemeslu dēļ kopš pavasara „nekustas” arī vadlīnijas politiskajām un pārvaldes amatpersonām par korektu rīcību priekšvēlēšanu periodā. Tas ir rekomendāciju kopums, kas ļautu gan pašām šīm amatpersonām, gan sabiedrībai pirms vēlēšanām nošķirt, kurā brīdī valsts (administratīvie) resursi tiek neleģitīmi izmantoti kampaņu vajadzībām un kad pārmetumiem nebūtu pamata.
Diez vai visu šo vēlēšanām svarīgo dokumentu iestrēgšana ir nejauša. Drīzāk tā signalizē par politiķu nevēlēšanos mainīt pašreizējo regulējumu, kurā ir daudz „pelēko zonu” gan no likuma, gan no politiskās ētikas apšaubāmai rīcībai. Ja neizdosies pirms vēlēšanām kaut vai pašus nepieciešamākos likumprojektus „iekustināt”, galvenais cietējs atkal izrādīsies sabiedrība.