Foto: Kiki Hood
Sajūta ik pa laikam ir kā tapšanas stadijā esošā konstrukcijā, kur visi ir vienojušies, ka gala rezultātā jāuzceļ māja, bet pilnveidojumi tiek likti klāt bez jebkādas sistēmas.
Mierīga un ar pārsteidzoši nelielu reklāmu daudzumu — tāda iezīmējās 2010. gada Saeimas priekšvēlēšanu sacensība. Taču bija partijas, kas gan mēģināja pa aplinkus ceļiem sevi „nopārdot” vēlētājiem, gan arī varēja atļauties kampaņai iztērēt aptuveni miljonu latu. Tiesa, pārkāpumi nebija tik kliedzoši kā 2006. gada kampaņā, taču, kā izskatās, valdība ir atzinusi, ka uzlabojumi partiju finanšu sistēmā ir nepieciešami. Varbūt tāpēc tā savā deklarācijā ir apņēmusies samazināt pieļaujamo finansējumu vēlēšanu kampaņām, precizēt priekšvēlēšanu izdevumiem pieskaitāmos izdevumus un „izvērtēt iespēju ierobežot politiskās reklāmas raidorganizācijās.”
Tieši valdības deklarācijas rīcības plāna apspriešanas laikā klajā nāk arī Providus pētījums par nepieciešamajiem uzlabojumiem partiju finanšu un priekšvēlēšanu aģitācijas regulējumā[ 1 ]. Tas ir retrospektīvs atskats 2010.gada vēlēšanu kampaņas izgaismotajās problēmās, piedāvājot tām arī risinājumus.
Šajā rakstā neatstāstīšu galvenos secinājumus vai nesākšu citēt lietas, par kurām publiski runāju jau daudzus gadus. Tā vietā, atskatoties uz pēdējām divām kampaņām, piedāvāju padomāt par pašiem svarīgākajiem būt/nebūt-tipa jautājumiem, kas tiek minēti gandrīz katrā diskusijā par Latvijas partiju finansēm.
Vai aizliegt politiskās reklāmas raidorganizācijās?
2009. gada pašvaldību vēlēšanu kampaņa un 2010. gada Saeimas vēlēšanu kampaņa ļauj modelēt situāciju, kas notiktu, ja reklāmas, kurās ir priekšvēlēšanu aģitācija, būtu aizliegtas. Visticamāk, politiskās reklāmas klipi nekur nepazustu. Tie vienīgi saturiski būtu tādi, ka aģitāciju būtu grūti pierādīt.
Piemēri ir vairāki. Uz Saeimas vēlēšanām bija novērojama ļoti masīva divu Ventspils institūciju — Ventspils attīstības aģentūras un Ventspils domes — kampaņa. Saturiski attiecīgajos klipos aģitācijas nebija: pilsētas skati ar stāstiem par to, kāpēc Ventspils ir laba pilsēta. Bet — pēc veselā saprāta un paraugoties uz šo klipu izvietošanas intensitāti laikā pirms vēlēšanām — vai kāds šaubās, ka šo klipu mērķis bija atgādināt vēlētājiem par Aivaru Lembergu un līdz ar to — arī par ZZS? Reklāmu apjomu ziņā šādu pašvaldības institūcijas apmaksātu klipu bija teju divreiz vairāk nekā pašas ZZS izvietoto reklāmu.
Neilgi pirms 2009. gada pašvaldību vēlēšanām biedrība Mums pa ceļam! izvietoja reklāmas ar aicinājumu ziedot Otrā Pasaules kara veterāniem mājas lapā 9may.lv. Šķiet, ka viss ir tīri. Taču daudz kas mainās, zinot, ka Saskaņas centra (SC) valdes priekšsēdētājs Nils Ušakovs vienlaicīgi bija arī organizācijas Mums pa ceļam! valdes loceklis, kā arī biedrības 9May.lv (9мая.lv) valdes priekšsēdētājs. Un Pirmais Baltijas Kanāls 9.maija kontekstā bieži intervēja SC biedrus.
Cits piemērs — LNT noliedz, ka par priekšvēlēšanu aģitāciju bija jāuzskata īsi pirms vēlēšanām pārraidītie klipi, kuros tika salīdzinātas galvenās partijas, labākā gaismā kā premjera amata kandidātu parādot Aināru Šleseru (PLL). Arī ļoti radošā Pica LuLū akcija „Notiesā ŠĶĒLI!”[ 2 ] parāda, ka kontrolējošajām iestādēm ar politiskās reklāmas aizliegumu galvassāpes tikai sāktos. Lai pamanītu politiskās reklāmas, būtu cieši jāseko līdzi visām kampaņas norisēm.
Tas nenozīmē, ka šo grūtību dēļ vien nebūtu vērts mēģināt. Pagaidām nav liecību, kas pierādītu, ka šāda veida „attālinātām” reklāmām ir jebkāda ietekme uz vēlētāju prātiem. Nav zināms, vai no kaķu un peļu spēles ieguvumu būtu vairāk vai mazāk — cik veiksmīgi kampaņu veidotājiem izdotos izveidot tādus materiālus, kur vēlētājs visu saprot un nav nikns par nekaunību, bet KNAB nespēj pierādīt nelikumības. Galu galā birojs ļoti operatīvi paziņoja, ka dienu pirms vēlēšanām Rīgas ielā redzamie plakāti ar uzrakstu „Par labu Dinamo” ir neatļauta priekšvēlēšanu aģitācija.
Varbūt tāpēc galvenās šaubas nav par likuma apiešanas mēģinājumiem, bet gan par to, vai līdz politiskās reklāmas marginalizācijai partijas nenonāks pašas — „dabiskā ceļā”. Pēc 2009. gada vēlēšanām, kad divas no visvairāk tērējušajām partijām — TB/LNNK un TP — pat neiekļuva Rīgas domē, izskatās, ka partijas ir sākušas vilties reklāmas klipu efektivitātē un novirzīt līdzekļus citiem mērķiem. Šogad Vienotība, iztērējot kampaņai kopā teju miljonu, nebija iztērējusi pat 85% no tā, ko likums tai ļāva atvēlēt politiskajām reklāmām, un reklamējās tikai divās no nacionālā līmeņa televīzijām. Savukārt VL!-TB/LNNK panākumi pierāda, ka ir iespējams vēlēšanās gūt labus panākumus arī tad, ja nav dārgas kampaņas, bet mediji partijai ļauj piedalīties diskusijās. Arī SC panākumos reklāmām bija ļoti pakārtota nozīme.
Pašām partijām saprotot, ka dārgajiem reklāmas klipiem ne vienmēr vērts tērēt naudu, tās arī nemēģinās par katru cenu atrast tiem finansējumu, kas arī kā partijas korumpējošs risks vienmēr ir bijis galvenais arguments par labu politisko reklāmu aizliegumam.
Vai 2012. gadā iecerētais valsts finansējums partijām dos kādu labumu?
2010. gada pirmajā pusē Saeima visai lielā steigā „izgrūda cauri” neērto jautājumu par valsts finansējumu partijām. Labi apzinoties, ka tas prasa daudz kompleksāku pieeju, nekā politiķi tobrīd spēja vai vēlējās radīt. Un nejaukā patiesība ir tāda, ka pašreizējā veidolā valsts finansējumam partijām var būt tikai minimāla ietekme uz Latvijas politiku. Tā apjoms uz visām partijām kopā ir aptuveni trīs reizes mazāks nekā Lietuvā vai Igaunijā. Ja partijas to saņemtu šodien, 2011.gadā, tad tas vidēji nebūtu sedzis pat 20% no parlamentā pārstāvēto partiju kampaņas izdevumiem. Līdz ar to nekas daudz nebūtu mainījies attiecībā uz Latvijas politikas lielāko problēmu — partiju korumpējamību, kas rodas dēļ vajadzības savākt lielu finansējuma apjomu vēlēšanām. Tāpat partijas joprojām būtu atkarīgas no īpaši turīgiem ziedotājiem, kas nodrošina partijas ar to kampaņām vajadzīgajām finansēm.
Protams, varētu vairākkārt samazināt atļauto ziedojuma limitu, bet tas nenozīmē, ka naudai netiktu meklēti aplinkus ceļi, piemēram, saturiski šķietami nevainīgu klipu apmaksa.
Priekšvēlēšanu tēriņu „griestu” samazināšana
Skaidrs, ka partiju tēriņiem politiskajām reklāmām noteiktie „griesti” (šobrīd aptuveni 570 000 latu) kropļo godīgu vēlēšanu konkurences vidi. 2010. gada kampaņā tikai 4 politiskie spēki spēja reklāmām iztērēt vairāk nekā 15% no šīs summas. Bet problēma ir tā, ka tik augsts apmērs ir vismaz kaut kāds kompromiss, kas SALĪDZINOŠI sekmīgi darbojies divās vēlēšanās. Tas, ka neviena partija, lai iepludinātu kampaņā papildus finanses, necentās to tik ciniski pārkāpt kā TP 2006. gadā, jau ir daudz. Neskatoties uz to, ka 2010. gadā dažām partijām (sevišķi PLL, bet arī Vienotībai un SC) bija vairāk līdzekļu, nekā likums tām ļāva iztērēt reklāmās. VL-TB/LNNK panākumi apliecina, ka arī politisks spēks, kas nevar atļauties kampaņai tērēt ne piektdaļu no šīs summas, vēlēšanās var būt veiksmīgs.
Problēma, regulējot partiju finanses: šajā jomā nav iespējams nofokusēties uz vienu jaunievedumu kā risinājumu sistēmas problēmām. Vienlaikus prātā jāžonglē ar iespējamajiem scenārijiem/izmaiņām partiju motivācijās, kas jaunieveduma rezultātā var notikt ar partijas ienākumiem, tēriņiem, kontroles un sodīšanas iespējām. Sūrā patiesība ir tāda, ka nekur pasaulē tas nav ideāli vai pat ļoti labi izdevies. Regulējuma kvalitātes ziņā Latvija jau šobrīd ir starp līderiem[ 3 ]. Tajās valstīs, kur partiju finansēs problēmu maz, tas ir drīzāk politiskās kultūras nevis regulējuma nopelns.
Vairākus gadus piedaloties partiju finanšu izstrādē Saeimā, sajūta ik pa laikam ir kā tapšanas stadijā esošā konstrukcijā, kur visi ir vienojušies, ka gala rezultātā jāuzceļ māja, bet pilnveidojumi tiek likti klāt bez jebkādas sistēmas. Katrs būvnieks cenšas māju piemērot savām ērtībām. Kaut kādi elementi ik pa laikam tiek demontēti. Lai pasargātos no lielākajām nepatikšanām, ir uzlikts jumts un šobrīd notiek darbs ar durvīm, bet teju visi izliekas nemanām, ka problēmas var atnākt arī caur nepabeigtajiem logiem. Taču neviens nav ieinteresēts šos logus aizvērt.
Partiju finansēšanas regulējuma jomā atvērtie logi ir, piemēram, jautājums par nopietnām sankcijām par partiju finanšu pārkāpumiem un tā sauktā administratīvā resursa regulējums. Šo jautājumu risināšanai nav un nekad nav bijis politiskās gribas, lai kaut nedaudz pavirzītos uz priekšu. Tas tādēļ, ka teju visas partijas baidās, ka nopietnas sankcijas (līdz pat kriminālatbildībai vai mandātu zaudēšanai) var trāpīt pašām, bet no administratīvā resursa izmantošanas partijas vajadzībām teju visas partijas kaut ko iegūst vai cer iegūt. Taču šo atvērto logu rezultāts ir tāds, ka katrs jauninājums, piemēram, stingrāks ierobežojums, partiju finanšu sfērā jau pirms tā pieņemšanas ir mazefektīvs — partijām nekas daudz nedraud par tā pārkāpšanu, turklāt tās var censties šķērsli „apiet”, izmantojot administratīvo reklāmu. Piemēram, nespējot partijas kasi piepildīt ar pietiekami daudz legālu finansējumu, partijas vajadzības tiek netieši finansētas no valsts vai pašvaldības budžeta.
Taču tas nenozīmē, ka nebūtu jāturpina celt. Gandrīz visi svarīgie partiju finansēšanas sistēmas elementi jau atbilst labākajiem starptautiskajiem standartiem. Pilnveidojot konstrukciju, kļūst vieglāk prognozēt, no kurienes nepatikšanas vairs nedraud un kur ir steidzami kas jālabo. 2009. gada un 2010. gada kampaņa parādīja Latvijas partiju finanšu un priekšvēlēšanu aģitācijas sistēmas „atvērtos logus”, un tagad Saeimai būtu jāsāk tos vērt ciet.