Vērojot sabiedriskās politikas centra “PROVIDUS” rīkoto diskusiju “Partiju finansēšana: ko mainīsim?” 2003. gada 31. oktobrī, šķiet, ka politikas pļaujas dziesmai skan pēdējie akordi – iespējams, ka uz nākamajām vēlēšanām nebūs iespēju nopirkt Brīvības ielu ar visiem tās stabiem. Kādiem ierobežojumiem partijas ir gatavas?
Vita Tērauda: Vai naudas ietekmes mazināšana politikā ir mērķis, ko jūs vēlaties sasniegt, mainot politisko partiju finansēšanas sistēmu, vai jums ir cits mērķis? Kurus priekšlikumus jūs atbalstāt partiju ieņēmumu daļas regulēšanai?
Māris Grīnblats, “Tēvzemei un Brīvībai LNNK”: Neapšaubāmi ir vēlams samazināt vēlēšanu izdevumus, līdz ar to – partiju vajadzību pēc naudas, jo visi rādītāji liecina, ka šie izdevumi strauji pieaug. Pirmsvēlēšanu izdevumos galveno vietu ieņem reklāma. Tātad – jāapspriež jautājums par politiskās reklāmas aizliegšanu vai ierobežošanu. Jānosaka vienādi ierobežojumi juridiskām un fiziskām personām, kuras ziedo politiskajām partijām. Jo es neredzu, ar ko laba juridiska persona, kura iesniedz gada pārskatus un kam ir peļņa, ir sliktāka par sliktu fizisku personu, kurai nav savas konkrētas dzīves vietas un ieņēmumu utt. Pēdējo gadu prakse arī liecina, ka visvairāk dīvainību un pārkāpumu notiek tieši ar fiziskām, nevis juridiskām personām. Jādomā arī par ziedojumu legalitātes pārbaudi, lai tā nenotiktu sešus mēnešus vai gadu pēc vēlēšanām, kad nauda ir jau notērēta, citādi ir problemātiski atmaksāt iespējami nelikumīgi saņemtu naudu, jo šīs naudas vienkārši vairs nav.
Arnolds Laksa, Latvijas Pirmā partija: Es esmu izteikts priekšvēlēšanu kampaņas izdevumu ierobežošanas atbalstītājs. Domāju, ka valsts institūcijām, tajā skaitā arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam vajadzētu pievērst daudz lielāku uzmanību tam, kā kontrolēt partiju pirmsvēlēšanu izdevumus, īpaši, protams, domājot, kā nodefinēt slēpto reklāmu, kā to konstatēt, kā ar to cīnīties, nosakot sodus gan partijām, gan masu medijiem. Tāpat – nevajadzētu aizmirst, ka antireklāma jeb izteiktas apmelošanas kampaņas pie ļoti ierobežotas reklāmas arī var būt kā politisks uzstādījums vai mērķa sasniegšanas veids. Tātad – nevar runāt tikai par slēptas reklāmas kampaņas definīciju, bet tiesībsargājošām institūcijām būtu jācīnās ar pasūtījuma un apmelošanas kampaņām pirmsvēlēšanu laikā. Ja mēs panākam galveno mērķi – reklāmas izdevumu samazināšanu, un nosakām to kādā līmenī, piemēram, 100 vai 200 tūkstoši latu, tad manā skatījumā nevajadzētu tērēt resursus, izdomāt normatīvus, mainīt likumdošanu partiju ieņēmumu jomā. Nevajadzētu arī KNAB vadībai kautrēties no tā, ka patiesībā regulāri ir jācenšas domāt par to, kā atvieglot darbu. Tas ir cilvēces attīstības dzinulis. Priekš kam tad partijām piesaistīt līdzekļus lielā apmērā, ja varēs tērēt, piemēram, tikai 150 tūkstošus latu?
Augusts Brigmanis, Zaļo un zemnieku savienība: Latvijas Zemnieku savienības programmā ir atrunāts, ka pakāpeniski jāpāriet uz finansēšanu no valsts budžeta. Nav nodefinēts, kad tas varētu notikt, jo sabiedrības attieksme par šo jautājumu ir ļoti negatīva. Tādēļ vajadzētu valsts atbalstu noteikt tādā veidā, ka būtu nepieciešams dot laukumus masu medijos – ne jau tāda izpratnē, ka jāliek vadoņu portreti, bet jāatspoguļo diskusijas par programmatiskām nostādnēm, varētu būt valsts finansēti raidījumi radio un TV.
Mūsu izpratnē kā partiju finansēšanas avots ir jāsaglabā biedru naudas, tās mums ir strikti noteiktas un ir niecīgas. Ziedojumi varētu saglabāties, diskutabls ir jautājums par juridisko personu ziedojumiem, bet neuzskatām to par nozīmīgu.
Jānis Jurkāns, Tautas Saskaņas partija: Šodien mēs dzirdējām daudz labas idejas. Ja šīs idejas saliek kopā, ja Repšes kungs izveidotu struktūru, kas uz to pamata izveidotu likumprojektu, kuru pēc tam apspriest Saeimā un valdībā, es domāju, ka mums iznāktu ļoti labs variants. Šodien dzirdēju tādu izteikumu, ka politiskās partijas nebūs ieinteresētas pašas sevi ierobežot. Šobrīd mums ir citi laiki, ticu, ka premjers reāli grib mainīt situāciju, viņam Saeimā ir vairākums un tāpēc domāju, ka Saeimai nebūs problēmas šādu jaunu likumu pieņemt.
Šis ir tikai viens no nelieliem jautājumiem valsts sakārtošanas laukā. Ja mēs nemainīsim vispārējos politiskās darbības noteikumus, nekas liels nemainīsies ne Saeimā, nedz Rīgas domē, ne kādā citā pašvaldībā. Ja politiķiem nebūtu jālemj par ekonomikas problēmām, tad korupcijas avots izzustu. Ziedo ne jau tāpēc, ka oligarham patīk kādas partijas nosaukums. Ziedo, jo cer, ka atstrādās! Kad politiķiem nebūs iespējas atstrādāt, tad lielā mērā izzudīs viss, par ko mēs šodien runājām.
Mihails Pietkevičs, Tautas partija: Šobrīd mēs varam runāt par KNAB iniciētiem grozījumiem politisko organizāciju finansēšanas likumā, kas saistīts ar to, ka birojs nostrādājis gadu un atklājis šaurās vietas gada laikā. Mūsu uztverē KNAB nerīkojas pat kā valdība, kura darbojas ugunsgrēka dzēsēja režīma, bet tādā postugunsgrēka dzēsēja režīmā. Tiek piedāvāti kaut kādi grozījumi jau pēc tam, kad nosacīti runājot, jau pašas shēmas ir mainījušās. Pieņemot visus labos grozījumus, kādi jau iesniegti Saeimā un kuri jau daļēji atbalstīti no partijām, drīz vien pie mums var nākt KNAB pārstāvji, kuri būs konstatējuši jaunus trūkumus.
Runājot par mērķiem – es domāju, ka tā ideja nav par naudas ietekmes mazināšanu politikā. Mums drīzāk akcenti jāpārliek uz patieso un atklāto informāciju – vēlētājiem un visiem Latvijas iedzīvotājiem ir jāzina, kas ziedo politiskām partijām. Otrkārt, vai šī nauda ir legāla, vai aiz tā nestāv noziegumi, vai par to nomaksāti visi nodokļi. Līdz ar to atkristu daudzi jautājumi, ja mums izdotos šīs divas lietas. Ir taču zināma tāda demokrātijas citadele kā ASV, kur ir ievērojamas kampaņas, tie ir miljoni un miljoni.
Ainars Latkovskis, “Jaunais Laiks”: Reformai ir trīs būtiski mērķi. Pirmais – naudas ietekmes mazināšana uz vēlēšanu rezultātiem. Otrais – partijas padarīt līdzvērtīgas pirmsvēlēšanu cīņā. Trešais – priekšvēlēšanu cīņa tiek balstīta uz programmatiskiem jautājumiem. Šos mērķus var sasniegt, tikai liekot uzsvaru uz izdevumiem, nevis ieņēmumiem. Atcerēsimies reformu, kas tika īstenota pirms pagājušajām vēlēšanām, kad ziedojumu limits politiskajām partijām tika samazināts no 25 līdz 10 tūkstošiem latu. Arī tad tika runāts par to, ka šis būs viens no veicinošiem faktoriem, lai netiktu izdotas lielas naudas priekšvēlēšanu cīņā. Diemžēl tas nenotika, tā ka es sakarību starp mērķiem un ienākumiem neredzu. Tādēļ uzskatu, ka ziedojumu limitu var atstāt iepriekšējā līmenī, skatot šos jautājumus kompleksā ar juridisko personu ziedojumu aizliegšanu un valsts finansējuma ieviešanu politiskajām partijām pēc nākamajām vēlēšanām.
Vita Tērauda: No teiktā sapratu, ka puse ir gatava pieļaut grozījumus ap limitiem un juridisko personu situāciju. Bet es arī sapratu, ka mums ir stingrs viedoklis, ka atklātība un likumība ir svarīgāka par limitiem un ierobežojumiem. Vai tas nozīmē, ka mēģinājumi aizliegt juridisko personu ziedojumus, būs negatīvi uztverti no jūsu partijas puses, jautāšu Pietkeviča kungam?
Mihails Pietkevičs: Ja būtu redzams, ka ir vēlme reformēt visu šo likumdošanas sistēmu kopumā, varētu būt runa arī par juridisko personu ziedojumu aizliegšanu. Bet jārēķinās ar sabiedrības viedokli – šobrīd sabiedrība neatbalsta valsts finansējuma ieviešanu, un tāpat vēl nav pienācis brīdis atteikties no juridisko personu ziedojumiem.
Vita Tērauda: Jautājums Laksas kungam – ja koalīcijas biedri nāk ar priekšlikumiem par juridisko personu ziedojumu aizliegumiem, bet Jūsu viedoklis ir, ka ieņēmumu daļā nav nekas jādara – kāda būs Jūsu nostāja?
Arnolds Laksa: Valsts institūcijām – izpildvarai un lēmējvarai jādara viss, lai strikti varētu ierobežot un kontrolēt partiju pirmsvēlēšanu kampaņas. Ja mēs to spēsim panākt, tad atkritīs vajadzība pēc ieņēmu daļas revidēšanu. Es gan ierosinātu izslēgt juridiskās personas kā ziedotājus tikai viena iemesla dēļ, lai nevarētu slēpties patiesie ziedotāji aiz juridiskās personas. Neskatoties, ka ziedojuma summas partijām tiks samazinātas, tomēr vajadzētu sabiedrībai zināt, kas ir patiesie partijas sponsori. Tādēļ juridiskās personas varētu izslēgt, savukārt fiziskām personām varētu nebūt nekādi ierobežojumi, lai kaut viena persona viena pati finansē. Tad visa sabiedrība zinātu, ka, piemēram, misters X partijai ziedojis 100 tūkstošus latu. Vai tad Latvijā trūkst viena līdera partijas?
Ainars Latkovskis: Gribu pateikt rietumvalstu pieredzi. Piemēram, Kanādā atļauts juridiskām personām ziedot 1000, bet fiziskām 5000 Kanādas dolāru, tāpat citās valstīs. Te pamats nav tas, ka kāds aiz kāda slēptos, bet pašas partijas iet uz to, lai mazinātu summas vai vispār aizliegtu juridisko personu ziedojumus, lai nav šīs redzamās korelācijas starp to, ka uzņēmums ziedo un pēc tam saņem pašvaldību vai valsts pasūtījumu.
Lolita Čigāne, “PROVIDUS” pētniece: Šķiet, ka viens jautājums nav parādījies plašākā diskusijā. Tā ir saistīto ziedotāju problemātika. Proti, partijām masveidā ziedo ģimenes, radinieki, dzīvesbiedri… Tas ir veids, kā apiet ziedojuma limitu. Kā risināt šo problēmu?
Ainars Latkovskis: Neesmu dzirdējis par nevienu šādu risinājumu rietumvalstīs. Te ir atbilde tikai viena – vai personai, kura vēlas atbalstīt politisko partiju, ir līdzekļi? Taču mēs esam aizmiruši vienu faktu, ka KNAB varēs daudz ko darīt. Un šī institūcija neeksistēja pirms pagājušajām Saeimas vēlēšanām. Tādēļ nākamajās vēlēšanās situācija būs citādāka.
Jānis Jurkāns: Jautājums ir par iespējām tērēt. Ja man nav iespējas nopirkt Brīvības ielu ar visiem tās stabiem, tad man vienkārši tās naudas nevajag, es to nemeklēju un man neviens to arī neziedo. Tur ir tā “nagla”.
Mihails Pietkevičs: Ziedotājam nav jācieš no tā, ka viņš ir ziedojis. Tā ir viņa brīva griba. Mēs nevaram teikt, ka koncerna galvenais uzņēmums drīkstēs ziedot, bet saistītie uzņēmumi nē – tas būtu kā pateikt, ka šis galvenais uzņēmums maksās nodokļus, bet pārējie nē. Un, ja mums ir valstī tādas ģimenes (es te nerunāju par ģimeni itāļu izpratnē), kuras ir tik bagātas, un ir pilnīgi skaidra viņu līdzekļu legalitāte, tad visi to zinās un izdarīs savus secinājumus, vai balsot par šo politisko spēku.
Juta Strīķe, KNAB priekšnieka vietas izpildītāja: Ja mēs konstatējam 65% gadījumos, ka ziedotāju ienākumi neatbilst ziedotajām summām, tad kādā aspektā varam runāt par to, ka no kontroles pastiprināšanas cietīs ziedotāji? Šādā situācijā cieš pati sabiedrība. Procentuālā attiecība starp patiesiem ziedotājiem un pierunātiem, piemānītiem, ir pietiekami liela, lai meklētu risinājuma mehānismus. Runājot par radinieku ziedojumiem, aizdodot naudu radiniekiem, var paplašināt savu ziedojuma apjomu – jautājums, vai arī šo nepilnību likumdošanā nevajadzētu risināt.
Augusts Brigmanis: Ja kāda Adamsu ģimenīte velk ārā no savām pūra lādēm dārglietas, sieva pārdod briljantus, bet bērni – rotaļlietas, un visu naudu ziedo mīļotai partijai, tad jau viņi apzinās, kāpēc to dara! Būtu naivi, ja likumdošanā tiktu noteikts, ka, piemēram, tēvs drīkst, bet māte nedrīkst ziedot partijai. Vienkārši cilvēkiem jāuzņemas atbildība par savu rīcību!
Arnolds Laksa: Nu redzat, ar cik daudz problēmām saskaramies, runājot par ieņēmumiem: saistītie ziedotāji, nelegālie ieņēmumi, tad starpnieki. Vienkāršāk pūles pievērst izdevumu daļai, noteiksim griestus pirmsvēlēšanu kampaņām, lai ziedo kas un kā grib, galvenais, lai sabiedrība redz, kas ir šīs partijas finansētāji.
Baiba Pētersone, Valsts Kancelejas Politikas koordinācijas departamenta direktores vietniece: Maza replika – tas nav nevainīgi par saistītajiem ziedotājiem. Jo tiek pārkāpts princips “viens cilvēks – viena balss”, jo ar šo naudu šai balsij ir lielāks svars, lielāka ietekme.
Jānis Ikstens, politologs: Arī sabiedrībai ir jāaug līdzi, gan intelektuāli, gan morāli, lai iestātos reālas politiskās sankcijas pret tiem, kas saņem lielus ziedojumus no uzņēmējdarbībā nezināmām privātpersonām, saistītām personām utt. Jautājums – Pietkeviča kungs, nu tad dalieties par jaunajām shēmām, kuras ir tagad radītas.
Mihails Pietkevičs: Es runāju pilnīgi abstrakti! Varbūt pēc 2003.gada deklarāciju analīzes jau rītā KNAB nāks ar jauniem grozījumiem, jo būs atklātas citas problēmas.
Vita Tērauda: Tad iesim tālāk pie izdevumiem. Vai ir jāierobežo partiju izdevumi? Ja tie ir jāierobežo, tad jautājums, kuri no četriem agrāk izskanējušiem priekšlikumiem jums liekas vispiemērotākie – reklāmas aizliegums, reklāmas ierobežošana pēc izdevumiem, pēc apjoma, vai visas politiskās aģitācijas ierobežošana pēc izdevumiem?
Jānis Jurkāns: Izdevumu ierobežošana ir viena no svarīgākajām problēmām, bet to nevar “izraut” no visas lielās problēmas. Man ir skaidrs, ka būs ļoti liela pretestība no masu medijiem, ja mēģināsim ierobežot reklāmu. Tiklīdz nāk vēlēšanas, tā cilvēki, kuri ir saistīti ar reklāmas jomu, berzē rokas un saka – mūsu lielais pļaujas laiks! Kur tad būs tā liela pļauja, ja nebūs vairs tie, kas izdod naudu? Bet es citu ceļu neredzu, kā tikai izdevumu ierobežošana! Kādos apmēros, par to jāspriež, ir kaut kas nopietns jādara.
Augusts Brigmanis: Mēs arī esam par ierobežojumiem, visprecīzāk var nokontrolēt reklāmu masu medijos, arī plakātos – acīmredzot šai reklāmai nepieciešams noteikt griestus, bet cik lielus – 300 vai 400 tūkstoši latu, kas kuluāros cirkulē? Nepieciešams konkrēts aprēķins, no mūsu puses nebūtu problēmu.
Arnolds Laksa: es atbalstītu politiskās aģitācijas ierobežošanu pēc apjoma. Taču aicinu – neaizmirst cīņu ar slēpto reklāmu un atklātām apmelošanas kampaņām!
Māris Grīnblats: Es gribētu minēt divas lietas, kas varētu iet kombinēti – pirmkārt, tā ir augstākās robežas noteikšana kopumā visiem pirmsvēlēšanu tēriņiem. Otrkārt, simpātisks ir priekšlikums, kas tiek gatavots Valsts kancelejas darba grupā, proti, reklāmas aizliegšana elektroniskajos masu medijos (radio un televīzija), vienlaicīgi dodot valsts dotāciju Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai, kas būtu domāta politisko diskusiju un informatīvo raidījumu veidošanai, kuros būtu jāatspoguļo partiju ideju sacensība. Taču lielākā problēma ir reklāmas ierobežošana drukātajos medijos, jo tur šī robeža grūtāk nosakāma, pašas partijas var dibināt savus laikrakstus un izdevumus. Tajā pašā laikā partijas nedrīkstētu pārkāpt tēriņu limitus, un savukārt drukātiem medijiem netiktu piešķirts speciāls valsts finansējums politisko norišu atspoguļošanai. Manā skatījumā – tad politiskā pirmsvēlēšanu kampaņa kļūtu daudzveidīgāka, kas nozīmē, ka ne tikai vajadzētu partijām domāt par saviem līderiem, bet par komandu kopumā, kura varētu diskutēt ne tikai par korupciju, bet arī par tādiem tematiem kā mežu, jūras, dzelzceļa problēmas utt.
Mihails Pietkevičs: Realitāte ir tāda, ka mēs dzīvojam 21.gadsimtā. Skaidri saprotams, ka cilvēki vēlas saņemt informāciju visvieglākā ceļā (vecākiem cilvēkiem tas ir nospiežot televizora pogu, bet jaunieši labprātāk izmanto internetu). Ejot uz ierobežojumiem, nedrīkstam aizskart vārda brīvību, kas ir svarīga pamattiesība. Tas izsaka mūsu partijas attieksmi pret apmaksātas politiskās reklāmas aizliegšanu.
Nezinu, vai pētnieki apzināti parāda vienas un noklusē citas lietas par tām valstīm, kurās ir aizliegtas politiskās reklāmas. Jā, Norvēģijā ir aizliegtas politiskās reklāmas, taču tur ir partijas, kurām ir 200 gadu vēsture. Mūsu atjaunotajā demokrātijā politiskais spektrs ir kustīgs, un reizēm nav īsti saprotams, kāpēc un par ko balsot, jādod iespēja partijām. Bet protams, kaut kādiem ierobežojumiem jābūt – pats prātīgākais būtu nedaudz ierobežot aģitāciju pēc apjoma, izdevumus un reklāmu, un beigās saņemt labu rezultātu.
Ainars Latkovskis: Tātad, vēlēšanu izdevumu limits nosakāms uz vienu balsstiesīgo – mūsu priekšlikums ir 22 santīmi, tad kopsumma būtu aptuveni 300 tūkstoši latu. Tas ļoti labi darbotos ne tikai Saeimas, bet arī pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanās. Jāparedz finansējums sabiedriskajām raidorganizācijām diskusiju organizēšanai, jāparedz nauda 50 stundu finansējumam. Komerciālajām raidstacijām arī finansējums jāparedz, Nacionālai radio un televīzijas padomei jārīko konkurss. Ko mēs panākam, ieviešot šo vēlēšanu izdevumu limitu? Pirmkārt, nauda tad vairs nenosaka vēlēšanu rezultātus, nenotiek vairs tā sauktā bruņošanās sacensība. Otrkārt, tas nozīmē, ka vairāk notiek diskusijas par programmatiskiem jautājumiem. Partijas tiek nostādītas vienlīdzīgākā situācijā, un vēlētājs savā izvēlē kļūst daudz informētāks.
Mihails Pietkevičs: Visu nenosaka naudas lielums. To parāda arī pēdējās pašvaldību vēlēšanas, ja salīdzinām partijas “Latvijas ceļš” un “LSDSP” izdevumus pirmsvēlēšanu laikā un iegūto vietu skaitu Rīgas domē!
Baiba Pētersone: Es gribu teikt, ka summu limiti, kas te tika saukti, ir tomēr ļoti lieli – 300, 400 tūkstoši latu.
Sallija Benfelde, Latvijas radio un žurnāla “Nedēļa” žurnāliste: “Kā likumdošanā definēsim valsts finansējumu? Vai tajā iekļausim, piemēram, arī deputātu palīgu algas, kā tas ir vērojams citu valstu praksē? Vai godīgi nevajadzētu arī pateikt, ka jebkura partija, kura piedalās priekšvēlēšanu cīniņā patiesībā jau tiek finansēta no valsts (piemēram, raidlaiks radio un televīzijā).
Tad vēl replika. Ja es ziedotu partijai 10 tūkstošus latu, nešaubos, ka man pajautās, kur ņēmāt tādu naudu, jo no saviem ienākumiem nevarat atļauties to ziedot! Bet, ja “griesti” tiek samazināti un tie ir, piemēram, 500 latu, tad ar maniem oficiāliem ienākumiem un nodokļiem neviens nevarēs pierādīt, ka es šo summu nevaru gada laikā sakrāt, jo varu taču ēst maizi bez sviesta. Varbūt nākotnē būs situācija, ka partijai ziedos nevis 100 cilvēki 10 tūkstošu latu, bet būs 600 tūkstošu, kuri piešķir katrs pa 500 latiem!”
Juta Strīķe: Pirmkārt, KNAB konceptuāli atbalsta izdevumu ierobežošanu, bet savus priekšlikumus sniegsim, izejot no mūsu redzējuma, kā varēsim izpildīt šo politisko lēmumu kā kontrolējošā institūcija.
Runājot par jūsu repliku, es nesaskatu te lielas problēmas – ja ziedojums ir adekvāts ienākumiem, tad nav nekādas nepieciešamības iztaujāt šo cilvēku. Ja uzliekam atbildību starpniecības organizatoriem, un varam to pierādīt, tad – jo lielāks cilvēku loks, kuri viņam jāpierunā, jo vieglāk viņu pieķert. Daudz vieglāk pierunāt vienu vecmāmiņu, nekā divas un vienoties ar desmit, nevis tūkstoti cilvēku.
Jānis Ikstens: Daudzās valstīs ir tiešais finansējums no valsts budžeta politiskajām partijām, bet tieši tikpat lielā skaitā valstu tas ir noticis pret vēlētāju gribu, jo ir situācija, kad āzis ir par dārznieku!
Ainars Latkovskis: Partiju finansēšana no valsts budžeta ir sekundārs jautājums – ja nav limita, es pat atsakos diskutēt par to!
Ilze Ostrovska, politoloģe: Kamēr partijām būs dota iespēja kalpot sabiedrībai par pieciem latiem, bet arī pakalpot lieliem maksātājiem, un ja tas netiks ierobežots likumdošanā, tad nekas nemainīsies! Vēl viens moments, kas attiecas uz ieņēmumu daļu – var būt vilinājums samaksāt iemaksu par eventuālajiem pasūtījumiem (korupcijas veids) vai ziedot tāpēc, lai atpirktos no iespējamām vajāšanām (dažādas inspekcijas). Bet, kas attiecas uz izdevumiem, manuprāt, ir jādomā, lai partiju darbs nebūtu intensīvs tikai priekšvēlēšanu laikā, bet arī starp vēlēšanām. Un teorija paredz, ka partijas ir ļoti cieši saistītas ar vēlētājiem. Tā ir atslēga tam, ka rietumvalstīs politiskajiem spēkiem nav jāizdod liela nauda, jo to darbības struktūra ir pavisam citādāka starp vēlēšanām.
Inese Voika, Sabiedrība par atklātību “Delna”: Divas replikas un jautājums. Attiecībā uz vēlēšanu izdevumu kontroli, KNAB ir jāspēj reaģēt pirms vēlēšanām, nevis pēc tām. Otrs – partiju atskaitēs bieži neparādās tas, ko cilvēki dara laukos, reģionos, pilsētās – šī nekontrolētā joma var izrādīties problemātiska, ja tiks noteikti limiti.
Jautājums – kad šīs izmaiņas likumdošanā tiks pieņemtas? Ja gribat to pieņemt pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām, tad šis priekšvēlēšanu kampaņas laiks ir jau sācies.
Ainars Latkovskis: 30.oktobrī Saeima vienbalsīgi nodeva komisijām partiju finansēšanas likumu. Mēs paredzam vienu mēnesi laika priekšlikumu iesniegšanai no pirmā uz otro lasījumu, kura laikā koalīcijai jāvienojas par tālejošām reformām, kas skars arī citus likumus. Priekš Eiroparlamenta vēlēšanām tas ir nokavēts, bet es uzskatu, ka šīs vēlēšanas ar tādiem tēriņiem neizcelsies.
Juta Strīķe: Nav jēgas kontrolēt tikai kontroles pēc. Ja tiks atbalstīti priekšlikumi par atbildību, tad arī KNAB varēs darboties efektīvāk. Jāsaprot arī, ka KNAB ar saviem ierobežotajiem resursiem neizstāvēs blakus visiem politiķiem un viņu ziedotājiem. Nepieciešams gan sabiedrības, gan preses, gan nevalstisko organizāciju atbalsts.
Diskusija “Partiju finansēšana: ko mainīsim?”
KNAB ierosinātie likumdošanas grozījumi par partiju finansēšanu