Foto: E. Rudzītis

Pirmsvēlēšanu laikā ir interesanti vērot, kā tos vai citus ekonomiskos sasniegumus konkrētas partijas mēģina pierakstīt tieši savam valdīšanas laikam un veikumam, cenšoties vēlētāju pārliecināt par savu varēšanu. Citām partijām, kas līdz šim vēl nav pielikušas savu roku valdības darbā, atliek solīt dažādus ekonomiskus brīnumus un apgalvot, ka iepriekš valdījušās partijas visu veikušas aplam. Bet kādas tad īsti ir Latvijas ekonomikas izredzes un kā tās varētu uzlabot vēlēšanām pieteiktās partijas?

Vispirms par izredzēm. Eiropas Komisija Latvijai ir prognozējusi vienus no augstākajiem izaugsmes tempiem reģionā, arī inflācijas rādītāji salīdzinoši ir ļoti labi, bažas rada vienīgi importa lielais pārsvars pār eksportu. Iepriekšējos gados visaugstākie izaugsmes rādītāji ir bijuši tad, kad veiksmīgi attīstījies eksports. Bet tiklīdz eksportētājiem zuda Krievijas tirgus vai kā tagad, kad palēninās attīstība Rietumeiropā, tā tas uzreiz atspoguļojas arī zemākos izaugsmes tempos. Valdības politika šos rezultātus ietekmē maz, noteicošā ir ārējā vide.

Nākamās Saeimas darbības laikā ir lielas iespējas pilntiesīgi iekļauties Eiropas Savienībā (ES), ja pati Eiropa tam būs gatava un mūsu referendums neradīs šķēršļus. Latvija kā ES dalībvalsts spētu daudz labāk ietekmēt ārējo vidi, līdzdarboties kopienas politikas veidošanā un mazināt iespējamo ārējo risku ietekmi. Iekļaušanās kopienas tirgū dos iespēju dalībvalstu uzņēmējiem vieglāk pārcelt ražošanu uz jaunajām valstīm ar lētāku darbaspēku, tajā skaitā uz Latviju. Pārejot pie partiju programmu vērtēšanas, var teikt, ka šādu iespēju sekmēt izaugsmi un nodarbinātību, atvieglojot ārvalstu uzņēmumu ienākšanu, nav minējusi neviena partija. Turklāt šādā veidā varētu arī uz vietas ražot preces, kuras tagad importējam, un pilnībā ievērot politiķu piemirstās brīvās tirdzniecības saistības, ko Latvija uzņēmusies.

Daudzas partijas pauž bažas par zemnieku likteni, lauksaimniecības produkcijas kvotām, zemes izpārdošanu ārzemniekiem un dažādām citām ar zemes apsaimniekošanu saistītām problēmām. Risinājumam tiek piedāvāts aktīvi subsidēt zemniekus, samazināt PVN likmi lauksaimniecības produkcijai, aizliegt pārdot zemi ārvalstniekiem utt. Pieņemot, ka liela vēlētāju daļa ir zemnieki, šādi solījumi varētu nodrošināt uzvaru vēlēšanās. Tomēr ikdienā redzam, ka pircēji labprātāk izvēlas zemākas kvalitātes produktus no Lietuvas, jo tie ir lētāki. Būtu dīvaini, ja šie paši cilvēki pēkšņi gribētu maksāt daudz dārgāk par vietējo pārtiku ar nodokļu un valsts budžeta starpniecību, pie reizes atņemot līdzekļus citām jomām, piemēram, veselībai. Drīzāk politiķi paši sabiezina krāsas, meklējot kādu jomu, kur parādīt savu patriotismu, par nožēlu piemirstot ekonomiskās likumsakarības.

Tajā pat laikā nevar noliegt, ka ES brīžiem vēl neskaidrās prasības lauksaimniecībā būs nopietns pārbaudījums gan valdības spējai ātri pieņemt atbilstošus lēmumus, gan zemnieku pašu uzņēmībai, izmantojot SAPARD un vēlāk arī citas iespējas modernizēt savu ražošanu. Neviena partija tiešā veidā nav norādījusi, ka lauksaimniecībā šobrīd strādājošo problēmas ir risināmas ar reģionālās politikas rīkiem. Rietumeiropas pieredze parāda, ka iespējams pilnvērtīgi dzīvot laukos, arī nenodarbojoties ar lauksaimniecību. Šķiet, tikai Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) minējušas iespēju attīstīt ekoloģisko lauksaimniecību. Programmās vairāk uzsvērtas problēmas, nekā to iespējamie risinājumi, un jo īpaši tas attiecas uz zemniekiem aktuālajiem jautājumiem. Tikmēr zivsaimniecība, kur arī Eiropas prasības ir ļoti stingras un Latvijai būs grūti izpildāmas, tikai garāmejot minēta Latvijas Pirmās partijas (LPP) un LSDSP programmā, nepiedāvājot nekādus politiskus mērķus un risinājumus.

Kopumā rodas iespaids, ka pieaug ekonomiskā nacionālisma popularitāte – kaut arī ārvalstu investīciju pozitīvo ietekmi min Jaunais laiks, dažas citas cer uz Eiropas fondu palīdzību (Latvijas ceļš (LC), ZZS), vairums pārējo pauž negatīvu attieksmi pret īpašumu pārdošanu ārzemniekiem (Sociāldemokrātu savienība (SDS), LSDSP, Politiskā apvienība Centrs, Mūsu zeme, Latvijas apvienotā republikāņu partija, Latviešu partija), vēlas ierobežot ārvalstu uzņēmumu līdzdalību valsts pasūtījuma konkursos (Progresīvā centriskā partija, Politiskā apvienība Centrs), kavēt lauksaimniecības preču importu (SDS, LPP, Politiskā apvienība Centrs, Latvijas apvienotā republikāņu partija) utt. Jāatzīmē gan, ka iepriekš pie varas esošās liberālās partijas šos jautājumus vairs neuzskata par aktuāliem – Latvija ir panākusi atbilstību ES prasībām, tādēļ ierobežoto programmas apjomu var atvēlēt citiem jautājumiem.

Vēl viena interesanta iezīme ir tā, ka lielākā daļa programmu runā par mazo un vidējo uzņēmumu atbalstu kā par kādu brīnumlīdzekli tautsaimniecības problēmu risinājumam. Rodas iespaids, ka valstij, piešķirot atbalstu mazajiem uzņēmumiem, uzreiz izzudīs reģionu attīstības atšķirības, strauji pieaugs nodarbinātība, tiks atrisinātas daudzas sociālās problēmas. Dažas programmas (LC, Progresīvā centriskā partija, ZZS) arī norāda, ka mazo uzņēmumu dzīvi visvairāk traucē sarežģītās reģistrācijas un atskaišu sistēmas, lielie nodokļi. Tomēr kopumā trūkst jebkādas analīzes, cik daudz tad ir uzņēmīgo cilvēku, kas gatavi sākt saimniekošanu, bet kurus attur sākuma kapitāla trūkums vai sarežģītās procedūras. Un kādos sektoros šie uzņēmumi spētu darboties, ko ražot, kam pārdot, jo galvenais jau nav valstij subsidēt darba vietas, bet palīdzēt cilvēkiem izmantot savas iespējas, sekmēt racionālu resursu izlietojumu, nodrošināt tirgus funkcionēšanu.

Pozitīvi skatos uz to, ka no tām partijām, kas atbalsta Latvijas dalību ES, neviena neiebilst pret gaidāmo lata aizstāšanu ar eiro. Kaut gan gaidāmās iestāšanās izaicinājumi visumā vērtēti ļoti virspusēji, pamatā ir tikai emocijas – patīk vai nepatīk un – neļausim ignorēt savas nacionālās intereses. Neviena partija nav nākusi klajā ar savu vīziju, kāda būs Latvijas vieta un īpašā loma paplašinātajā ES, ar ko tā atšķirsies no citām Austrumeiropas valstīm, pēc kā būs identificējama pasaulē.

Valsts līdzekļu tērēšanu vēlas palielināt vai pārdalīt gandrīz katra partija. Tomēr neizpratni rada tas, ka reti kura partija spējusi norādīt līdzekļu avotus savu ambiciozo programmu īstenošanai. Pat dažas reitingos augstu līmeni sasniegušas partijas ar šķietami ekonomiski domājošiem līderiem sola tērēt tik daudz, ka skaidri redzama šo solījumu nenopietnība. Acīmredzot, programmas rakstītas tā, lai katrs tajās saskatītu kādu labumu sev tuvai jomai, daudz nebēdājot par iecerēto pasākumu kopējo rēķinu.

Noslēgumā nākas secināt, ka partijas programmas sacerējušas virspusēji, iepinot populistiskas frāzes par zemniekiem un mazajiem uzņēmējiem, solot izdevumu palielināšanu turpat vai visām vajadzībām un rūpējoties par nacionālo interešu sargāšanu ES. Tās ir tēmas, kas veidojušas politikas darba kārtību aizvadītās Saeimas darba periodā. Tomēr pietrūkst stratēģiska skatījuma uz sagaidāmajiem notikumiem un ar tiem saistītajiem politiskajiem mērķiem, pārdomātas politiskas programmas visiem četriem nākamajiem gadiem.