Foto: A. Jansons © AFI
Kā mazināt naudas nozīmi politiskajos procesos? Es uzskatu, ka Latvijai nekas cits neatliks kā iet to ceļu, kuru ir veikušas daudzas Rietumeiropas valstis, t.i. jāierobežo apmaksājamā priekšvēlēšanu reklāma.
Projekta “Atklāti par 8.Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas finansējumu” rezultāti skaidri norāda uz divām būtiskām iezīmēm, kuras raksturo priekšvēlēšanu kampaņas un pašas vēlēšanas Latvijā. Šīs divas būtiskās iezīmes ir partiju priekšvēlēšanu izdevumu pieaugums no vēlēšanām uz vēlēšanām un tas, ka partiju iegūto vietu skaits Saeimā vairumā gadījumu ir atkarīgs no ieguldītajiem finansu līdzekļiem priekšvēlēšanu kampaņās. Pēdējo labi pamato Latvijas Pirmās partijas, Zaļo un Zemnieku savienības un Tautas partijas piemēri.
Priekšvēlēšanu kampaņas kopējās izmaksas 8.Saeimas vēlēšanās sastādīja 6,3 miljonus, kas bija gandrīz četras reizes vairāk nekā politiskās partijas tērēja 7.Saeimas vēlēšanās. Šāds straujš izmaksu pieaugums ir saistīts ar faktu, ka Latvijas politiskās partijas ir jau sen pamanījušas tiešu sakarību starp priekšvēlēšanu kampaņā izdotajiem līdzekļiem un piesaistītajām vēlētāju balsīm. Tas partiju vidū ir izraisījis “bruņošanās sacensību”, kurā mērķis, t.i. nonākšana pie varas, bieži vien attaisno līdzekļus. Tiek darīts viss iespējamais, lai piesaistītu tā saucamos “svārstīgos vēlētājus,” kuru skaits Latvijā ir nesamērīgi liels.
Tāpēc mani kā Saeimas Korupcijas, kontrabandas un organizētās noziedzības novēršanas un apkarošanas uzraudzības komisijas priekšsēdētāju uztrauc divi jautājumi. Pirmkārt, kāpēc Latvijas politiskās partijas ir gatavas maksāt tik augstu cenu par varu? Otrkārt, vai Lielās Naudas klātbūtne priekšvēlēšanu kampaņās tomēr nepadara politiķus atkarīgus no naudas devējiem? Netiešu atbildi uz maniem jautājumiem jau 2000.gadā sniedza Pasaules Bankas pētījums “Pretkorupcija pārejas periodā”, kurā pirmo reizi attiecībā uz Latviju parādījās termins “valsts sagrābšana”. Latvijas “valsts sagrābšanas” reputācija, privātajām interesēm nelikumīgi ietekmējot likumus, noteikumus un lēmumus, pētījumā tika samērā cieši saistīta ar spēcīgām partiju sponsoru interesēm.
Pēc 7.Saeimas vēlēšanām, t.i. 1999.gada vasarā, politologs Jānis Ikstens veica 11 lielāko partiju līderu aptauju. Šī aptauja izgaismoja partiju finansēšanas aspektus, kuri norāda uz to, ka partiju sponsori ar naudu, turklāt lielu, tāpat vien nesvaidās. “Vairums intervējamo faktiski apstiprināja, ka sponsori vēlas saņemt dividendes no savām investīcijām politiskajās partijās. Astoņi respondenti atzina, ka potenciālie sponsori bieži izvirza ekonomiskas vēlmes vai pat prasības. Turklāt triju partiju pārstāvji pauda, ka savureiz partijām ir bijis jāatsakās no saviem politiskajiem principiem, lai apmierinātu sponsoru intereses,” atzina J.Ikstens.
Atļaušos apgalvot, ka Lielās Naudas klātbūtne priekšvēlēšanu kampaņās rada labvēlīgu vidi korupcijai. Politiķi bieži vien ir spiesti meklēt ceļus kādā veidā atdarīt dāsnajiem ziedotājiem, pateicoties kuru naudai viņi ir nokļuvuši pie varas. Likums par aptieku darbības ierobežošanu vai Likums par zemāku nodokļu noteikšanu brīvostām ir daži, kaut gan nepierādīti, šādas pateicības piemēri, par kuriem savulaik plaši ziņoja masu mediji. Vēl klasiskāki ir piemēri ar valsts un pašvaldību pasūtījumu konkursu uzvarētājiem.
Kā mazināt naudas nozīmi politiskajos procesos? Tāds ir jautājums, uz kuru 8.Saeimas politiķiem būtu jārod atbilde vēl līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, lai tās nekļūtu par jaunu lēcienu partiju “bruņošanās sacensībā.” Es uzskatu, ka Latvijai nekas cits neatliks, kā iet to ceļu, kuru ir veikušas daudzas Rietumeiropas valstis, t.i. jāierobežo apmaksājamā priekšvēlēšanu reklāma. Izvietojot reklāmas televīzijā un radio pirms 8.Saeimas vēlēšanām partijas iztērēja aptuveni 2,5 miljonus latu, neskaitot izdevumus par reklāmu sagatavošanu un reklāmās iesaistīto mākslinieku, kā piemēram grupas “Prāta vētra”, apmaksu, kas noteikti nebija lēta. Savukārt reklāmas izvietošana presē partijām maksāja 1 miljonu latu. Tās ir milzīgas summas, kuras nākotnē varētu ierobežot, izdarot izmaiņas likumos par partiju finansēšanu un priekšvēlēšanu aģitāciju. 8.Saeimas vēlēšanu izdevumu analīzē ļoti precīzi pateikts: “ja partiju finansēšanas likumdošana paliks nemainīga, sagaidāms, ka politisko partiju izdevumi nākamajās vēlēšanās pieaugs arvien straujāk,” jo “vilinājums iztērēt pēc iespējas vairāk ir milzīgs.”
No ierobežojumiem nav ko baidīties, jo tādi pastāv visās modernās demokrātijās, ieskaitot tādu vārda brīvību mīlošu valsti kā ASV. Pastāv vairāki ierobežojumu veidi jeb pieejas, ko valstis ir izvēlējušās. Radikālākais būtu pilnīgs apmaksātās politiskās reklāmas aizliegums elektroniskajos medijos, kā tas pastāv Lielbritānijā, Čehijā, Francijā un vēl atsevišķās valstīs. Arguments, ka šāds aizliegums ir cilvēktiesību pārkāpums (vārda brīvības liegšana) neiztur kritiku, jo vairākās Eiropas valstīs šādas tiesu prasības ir jau tikušas noraidītas. Plaši izplatīts veids kā samazināt partiju tēriņus priekšvēlēšanu laikā ir ierobežot apmaksātās politiskās reklāmas laika un telpas daudzumu, vienlaicīgi atvēlot lielāku bezmaksas raidlaiku sabiedriskajā televīzijā un radio.
Šobrīd, kad jau ir norimušas kaislības ap 8.Saeimas vēlēšanām un pašvaldību vēlēšanas vēl ir tālu, būtu īstais laiks pie Korupcijas, kontrabandas un organizētās noziedzības novēršanas un apkarošanas uzraudzības komisijas izveidot darba grupu, lai atrastu vislabāko risinājumu partiju priekšvēlēšanu izdevumu samazināšanai. Bez pozīcijas un opozīcijas deputātiem darba grupā būtu jāpiedalās arī masu saziņas līdzekļu un sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, kā arī 8.Saeimas vēlēšanu kampaņas izdevumu pētījuma autorei. Uzskatu, ka diskusiju rezultātā var panākt kompromisu, kas būtu pieņemams gan partijām, gan masu saziņas līdzekļiem, gan mūsu vēlētājiem. Tas mazinātu sponsoru pārmērīgo ietekmi politikā un daļēji atbrīvotu vēlētājus no psiholoģiskās ietekmēšanas ar reklāmas palīdzību.