Raksts

Partijas etnisko mieru nepanāca. Tas iestājās


Datums:
26. septembris, 2006


Autori

Viktors Makarovs


Ja šodien Latvijā pastāv etniskais miers, tad nevar teikt, ka to panākuši politiķi. Drīzāk jāpateicas pašai Latvijas tautai, kurai prāta un iecietības izrādījās vairāk, nekā tās kalpiem.

8.Saeimas četri gadi bijuši pilni ar jautājumiem, kas skar strapetniskās attiecības. Tiem partijas veltījušas daudz laika un enerģijas. Šajās vēlēšanās šī politikas joma vairs nav uzmanības centrā. Bailes no etniskā konflikta, atšķirībā no 2002.gada, vairs nav aktuālas. Ja par starpetnisko saskaņu Latvijā joprojām vēl nevar runāt, tad miers noteikti ir iestājies. Vai tad tas nebūtu politiķu pūliņu rezultāts? Kādi ir pēdējo četru gadu etnopolitiskie panākumi?

Kas varētu būt reālie etnopolitiskie panākumi?

Atbilde, protams, ir atkarīga no tā, kā vispār saprotam Latvijas etnisko daudzveidību. Pastāv krasi atšķirīgi viedokļi par to, cik daudz – resursu, politiskās ietekmes, kulturālās un valodas telpas ziņā utt. – „pienākas” latviešiem un krievvalodīgajiem.

Abstrakti runājot, etnopolitikas jomā būtu vēlams pēc iespējas saskaņot un apmierināt atšķirīgas intereses un tuvināt pretstatītus viedokļus. Pirmkārt, politiskajām partijām būtu jāpārstāv tas kompromiss, uz kuru jau šodien ir gatavi vēlētāji. Pētījumi apliecina, ka lielākā daļa sabiedrības vēlas mierīgu sadzīvošanu starp etniskajām grupām, kā arī atbalsta cieņu un interesi pret citu valodu un kultūru. Otrkārt, gan latviešiem, gan krievvalodīgajiem iedzīvotājiem joprojām vēl ir etniskās apdraudētības sajūta, un ir svarīgi šo sajūtu dzēst. Politiķiem būtu jārāda piemērs tur, kur vēlētāji vēl baidās, proti, pieņemt vienam otru kā normālus un uzticamus līdzpilsoņus. Treškārt, politiķiem būtu jāpiedāvā konstruktīva multikulturālas Latvijas vīzija, kas balstītos uz dialogu un kompromisu un būtu pieņemama visai sabiedrībai.

Ko politiskās partijas sastrādājušas šajā jomā? Diemžēl, lielākā daļa no politisko partiju paveiktā etnopolitikas jomā raksturojumu „panākums” pelna tikai pēdiņās.

Panākumi

Pēdējo četru gadu svarīgākais panākums ir Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta (ĪUMSILS) dibināšana 2002.gadā un tā darbība. Kopš šī laika, etniskā integrācija vairs nav tikai politisko debašu objekts, bet ir politikas nozare, par kuru atbildīga valsts pārvalde un no kuras tiek gaidīta pragmatiska rīcība. Var būt dažādi viedokļi par integrācijas programmu, taču tās pastāvēšana un īstenošana ir svarīgs signāls sabiedrībai, proti, ka tieši integrācija (un nevis asimilācija, repatriācija utt.) ir valsts mērķis etniskajā plāksnē.

Labi, ka pēc ilgās vilcināšanās tika ratificēta Mazākumtautību konvencija. Slikti, ka šo lielākoties simbolisko soli nācās gaidīt desmit gadus: ilgā un acīmredzami bezjēdzīgā pretošanās konvencijai tikai radīja liekas kaislības ap šo jautājumu. Turklāt liela daļa no goda par šo panākumu pienākas starptautiskajām organizācijām, kas faktiski piespieda Latviju konvenciju ratificēt.

Par potenciālo panākumu var uzskatīt izmaiņas politisko partiju diskursos un programmatiskajās nostādnēs. Gandrīz visas politiskās partijas mainījušas toni etnopolitikas jautājumos un, vismaz programmatisku nostādņu līmenī, multikulturāla, iekļaujoša un uz integrāciju vērsta nostāja ir manāma praktiski visu partiju programmās. Attiecībā uz krievu partijām izkristalizējies vēl viens pozitīvs moments: kopumā ņemot, tās arvien skaidrāk sevi identificējušas kā Latvijas krievvalodīgo, nevis Maskavas, interešu aizstāves, to deklarētā nostāja ir kļuvusi pragmatiskāka (piemēram, valodas jautājumā). Pat saglabājoties strīdīgajiem jautājumiem, šīs izmaiņas pozitīvi ietekmēs etniskās attiecības un politisko kompromisu iespējas.[1]

… un „panākumi”

Ja pastāvētu balva par savārītajām poliskajām ziepēm, etnopolitikas jomā visas valdības partijas to būtu pelnījušas par krievu skolu reformu. Tā kļuva par 8.Saeimas vienīgo lēmumu etnopolitikas sfērā, kas visai būtiski ietekmēja sabiedrību, un šī ietekme ir bijusi negatīva. Var būt dažādi viedokļi par iecerētās reformas saturu; ir apsveicams mērķis: risināt latviešu valodas neprasmes problēmu. Taču veids, kādā reforma tika ieviesta, ir bijis katastrofāls, stipri saindējot starpetnisko gaisotni. Jau kopš paša sākuma reforma kļuva par politiķu populisma ķīlnieci. Politiski reforma startēja, Saeimai nobalsojot par noteikumu, ka vidusskolā mācībām jānotiek „tikai valsts valodā”. Reformas autori un atbalstītāju negribēja un neprata iesaistīties dialogā ar to sabiedrības daļu, kuru tā ietekmēja. Rezultāts: pati reforma īstenota, bet ar daudzām profanācijām[2] un pretrunām, etniskās attiecību gaisotne tika sakarsēta gandrīz līdz konflikta pakāpei. Krievu skolās bērni pamazām apgūst valsts valodu, taču reforma daudzos no viņiem stiprinājusi negatīvo, aizvainoto nostāju pret valsti un sabiedrību.

Diemžēl politiķi vēl neprot rīkoties pēc demokrātiska principa – lēmumu pieņemšanā iesaistot visas ieinteresētās puses, un nesaprot, ka bez kompromisiem jūtīgās jomās politiskie lēmumi nebūs efektīvi. Ja no visa šī procesa ir kāds labums, tā būtu mācība, ka vislielākais izaicinājums etnopolitkas jomā ir nevis kādi nepārvarami interešu konflikti, bet gan hroniskā nespēja izmantot demokrātijas mehānismus to risināšanai.

Bez populisma injekcijām pagaidām neiztiek

Cik veiksmīgi partijas ir izmantojušas etnisko karti savas popularitātes veicināšanai?

TB/LNNK un atsevišķi nacionāli orientēti politiķi izvirzīja vairākas iniciatīvas ar „nacionālo mugurkaulu” pilsonības, mazākumtautību u.tml. jautājumos. Ierosinājums noteikt, ka Saeimas frakciju darbs var notikt tikai latviešu valodā, ir tikai pēdējais, taču ļoti raksturīgs šādas politiskās daiļrades piemērs. Skaidrs, ka praktiskās nozīmes šādam ierosinājumam nav. Taču, partijai cīnoties par nacionālo vērtību kvēlākas aizstāves lomu, popularitātei tas nāk par labu. Šajā nozīmē tēvzemiešu nerimstošā nacionālā degsme pati par sevi ir teicams panākums.

Visas PCTVL un „Saskaņas centra” (SC) iniciatīvas likumdošanas jomā izrādījušās diezgan bezcerīgi politiskie izlēcieni. Šo partiju ierosinājumi – mainīt pilsonības likumu, lai atvieglotu pilsonības iegūšanu dažādām grupām, apstādinātu krievu skolu reformu vai ieviest moratoriju – lemtas neveiksmei. Tomēr abām partijām ir pamats teikt saviem vēlētājiem, ka tās ir „lobējušas” vairākus lēmumus, kā piemēram, 25 procentu svešvalodu kvotas raidorganizācijās, mazākumtautību konvencijas pieņemšana, utt. Kaut arī kvotas atcēla Satversmes tiesa, un starptautiskās organizācijas „pierunāja” Saeimu ratificēt konvenciju, tieši minētās partijas aktualizēja uz priekšu šos procesus.

Pie etnopolitikas stūres visu laiku bijušas arī Tautas partija (TP) un “Jaunais laiks” (JL). Ieskats politika.lv partiju balsojumu datubāzē[3] parāda, ka etnopolitisko balsojumu iznākums praktiski vienmēr bijis saskaņā ar šo partiju ieņemto pozīciju. Labs piemērs tam ir Mazākumtautību konvencija. Gan PCTVL kopā ar SC, gan TB/LNNK palika vientuļi savos centienos skaidrāk (respektīvi, plašāk un šaurāk) definēt, kādas iedzīvotāju grupas Latvijā pieskaitāmas mazākumtautībām, jo tas bija pretrunā ar TP un JL pozīciju. Abu partiju nostāju ietekmēja „pozīcijas” partijas atbildība par valstī notiekošo, arī Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju priekšā. Tas lielā mērā mazināja iespējas izmantot etnopolitiku populistiskajos nolūkos. Evolucionējot pragmatiskajā virzienā (izņemot, protams, jau minēto krievu skolu reformu un dažus citus izlēcienus), šīs partijas neko nezaudēja latviešu elektorāta acīs, un to var uzskatīt par panākumu. Taču abas partijas palaida garām iespēju paplašināt savu atbalstītāju loku, aktīvāk vēršoties pie krievvalodīgajiem vēlētājiem.

Daudz labāk tas ir izdevies Latvijas Pirmajai partijai (LPP), kas spēlēja visaktīvāko lomu ĪUMSILS darbā. No visām „labējām” partijām tieši LPP ar savu aktīvi pausto centrisko nostāju kļuvusi par celmlauzi etniskās integrācijas jomā, paplašinot vēlētāju bāzi un atrodot perspektīvu politisku nišu. Ja LPP pēdējā gada laikā nebūtu izcēlusies ar populistisku un neiecietīgu pozīciju pret citu minoritāti – gejiem un lesbietēm, tad varētu runāt par to, ka beidzot Latvijā ir partija ar patiesi multikulturālu un uz iecietību vērstu ideoloģiju.

Nepanāktais

Integrācijas procesi lēnā solī iet uz priekšu. Vismaz vadošie politiskie spēki saprot savu atbildību un populisma robežas. Etnopolitikas jomā vairs nav lielu principiālu jautājumu, kas būtu aktuāli tuvākajā laikā. Līdz ar to, kamēr šādi lēmumi nav balstīti uz politiska dialoga un kompromisa principiem, jebkurš, pat sekundārs, jautājums var radīt jaunus etniskos saspīlējumus. Bet šeit jau problēmas būtība jāmeklē nevis pašā etnopolitikā, bet vājajā demokrātijas izpratnē, kas pastāv Latvijā. No šī viedokļa skatoties, partijas neko nav panākušas, un diez vai ko ir iemācījušās.

Politikā ir svarīgi ne tikai paši lēmumi, bet arī tas, kā tie tiek pieņemti. Līdz šim etnopolitiskie lēmumi Latvijā tikuši pieņemti tādējādi, lai pasvītrotu, ka krievvalodīgos iedzīvotājus pārstāvošie politiskie spēki principa pēc netiek ņemti vērā. Pozīcijas partijas darījušas visu, lai maskētu faktiskos kompromisus un nostāju maiņu. Kad vajadzība pēc mērenākas nostājas ir bijusi acīmredzama un neizbēgama, šīs partijas ļāvušas ārvalstu institūcijām un partneriem vai arī Satversmes tiesai, sevi piespiest. No partiju politiskās izdevības viedokļa tas var būt saprotami un pat loģiski. Taču, ja gribam integrētu un demokrātisku sabiedrību, šāda situācija vērtējama kā slimīga.

Dialogs nav piekāpšanās. Kompromiss nav padošanās. Ja kādreiz partijas to iegaumēs, un kāds etnopolitisks lēmums tiks pieņemts, daļai latviešu un krievu partiju publiski par kaut ko vienojoties un balsojot vienādi, tad varēsim runāt par nopietnu panākumu.

Ja šodien Latvijā pastāv etniskais miers, tad nevar teikt, ka to panākuši politiķi. Drīzāk jāpateicas pašai Latvijas tautai, kurai prāta un iecietības izrādījās vairāk, nekā tās kalpiem.

_______________________________

[1] Sīkāka partiju programmu etnopolitikas jomas analīze – rakstā Priekšvēlēšanu nesolījumu laiks: etnopolitika partiju programmās

[2] Sk., piemēram, ierēdņu atziņas par to, ka bieži vien tiek spēlēts „izglītības reformas teātris” BSZI pētījumā „Integrācijas prakse un perspektīvas”, 236. lpp. ,

[3] Partiju balsojumi

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!